Satiksmes pārpildītais tilts

Gaisa tilts ir vecākais Rīgas viadukts, kas savieno četras pilsētas apkaimes - Brasu, Čiekurkalnu, Grīziņkalnu un Teiku. Dienu no dienas tiltam pāri dodas neskaitāms cilvēku daudzums, ejot ar kājām vai izmantojot dažādus pārvietošanās līdzekļus. No 7.00 rītā līdz 20.00 vakarā ne kripatiņas atpūtas, pīppauzes vai pusdienu pārtraukuma, ir sajūta, ka šeit kustība nekad neapstājas.

Ainārs Siliņš, Studentu medijs Skaļāk

Kā vecākajam viaduktam Rīgā, tiltam ir daudzveidīga vēsture - tas ir spridzināts, pārbūvēts un pat zaudējis daļu no sava sākotnējā veidola, bet, tāpat kā cilvēki, tas ir izturējis laika pārbaudījumus un turpina pildīt savu uzdevumu.

Katru dienu tiltu šķērso vairāki tūkstoši cilvēku. Viņi šķērso to, izvēloties dažādākos veidus -  ar vieglo transporta līdzekli, sabiedrisko transportu vai izmantojot pašu spēkus. Kustība uz tilta neapstājas. Vienmēr ir jārēķinās, ka būs sastrēgums, vai, tas ir ar transportu vai ar kājām, tas tur būs.

Gājējiem ir jārēķinās, ka, šķērsojot tiltu, ceļš būs jādala ar skrējējiem, riteņbraucējiem, māmiņām ar ratiem, stāvdrāžiem, skrejriteņiem, kā arī jebkuru citu pārvietošanās rīku. Šī dzīvīgā kustība uz tilta šaurajā gājēju ceļā nerada omulīgas sajūtas. Ceļš vienmēr ir satraukuma pilns, esot pārdomās par to “Vai šodien atkal kāds centīsies uzbraukt virsū ar riteni”, “Vai es paspēšu līdz trepēm tilta malā” utt.

Šīs ir vienas no tilta trepēm, tās ir kā “saglabāšanas” punkts videospēlē, jo uz tām cenšas paspēt visi, kas nejūtas droši lielajā satiksmē uz tilta.

Visus gājējus, protams, šīs trepes neuzrunā. Iemesli ir dažādi, piemēram, tas, ka katrs pakāpiens ir savā izmērā, tur nepalīdzēs ne līmeņrādis, ne lineāls, taču nezinātāji var pamatīgi satraumēties. Arī nepārredzamais trepju stūris rada divdomīgas sajūtas tiem, kas piedzīvojuši 90. gados, ir sajūta, ka trepes vienkārši sabruks zem kājām no vecuma. Taču cilvēkus, kuri ikdienā šķērso tiltu, šīs lietas neattur un tie turpina regulāri izmantot trepes, lai izkļūtu ārā no satiksmes pārpildītā tilta.

Gājējiem ir skaidri jāizlemj, pa kuru tilta pusi tie vēlas šķērsot tiltu, jo trepes tiltam ir tikai vienā pusē. Ja vēlme tomēr nav šķērsot tiltu, bet tikai Brīvības ielu, izvēles ir dažādas. Viena būtu censties taisni pārskriet pāri Brīvības ielai, kas noteikti nav droši. Otra būtu doties atpakaļ no tilta uz Brīvības ielas pazemes tuneli, bet trešais variants ir doties uz mazāk zināmo Gaisa tilta gājēju tuneli.

Gājēju tunelis tāpat kā trepes nerada tās omulīgākās sajūtas diennakts gaišajā laikā. Dienas laikā tunelis nav savā baisākajā skatā, bet par pilnu šausmu stāstu tunelis pārvēršas diennakts tumšajā laikā, kad gaismas paliek mazāk. Tumsā katrs otrais cilvēks noteikti apdomā to vai caur šo tumšo tuneli vēlas iet cauri raitā solī vai tomēr skriet un vienlaicīgi skaļi kliegt.

Šīs sajūtas pastiprina vilcienu, tramvaju un satiksmes trokšņi, kas skan kā vējš no šausmu filmas. Dzirdot šos trokšņus, nav vajadzīga liela iztēle - iespējams tunelī tevi gaida kāds slikts gars, kurš vēlas no tevis izsūkt dvēseli, vai slepkava, kas ir izvēlējies tevi par savu nākamo upuri.

No tilta paveras skats uz Latvijas dzelzceļa infrastruktūru.

Cilvēki ikdienā Gaisa tiltu šķērso ne tikai pār to, bet arī braucot zem tā ar vilcienu. Gaisa tiltu pa apakšu šķērso divas dzelzceļa līnijas: Rīga – Lugaži – Valsts robeža, Rīga – Skulte. Zem tilta ikdienā kursē ne tikai pasažieru vilciens, bet arī kravas vilcieni, piemēram, vilcieni, kas dodas uz Rīgas ostu uzkraut kuģus.

Pavisam netālu no gaisa tilta atrodas Zemitānu stacija, kas ir paredzēta ne tikai pasažieriem, bet arī vilcienu sastāvu pārkraušanai. Tā rada papildus trokšņu līmeni tilta apkaimē, it īpaši diennakts klusajās stundās. Naktī pārkraušanas trokšņi un vilcienu kustība turp un atpakaļ, lai nomainītu sliedes, rada telpu iztēlei. Nemaz nerunājot par troksni, kas rodas vilciena sastāvam bremzējot pirms pārkraušanas punkta. Dzirdot šo skaņu un sajūtot bremzēšanas vibrāciju, ir sajūta, ka kaut kas sprāgst vai sagrūst.

Gaisa tilta labajā pusē, virzienā no Teikas uz Centru jau gadu desmitiem atrodas Rīgas satiksmes 5. tramvaja depo. Depo iebrauktuve ir ierīkota zem Gaisa tilta, tāpēc katrs tramvajs šķērso Gaisa tilta apkašu maiņas beigās. Turpretī, izbrauktuve no depo ir ierīkota tilta labajā pusē virzienā no Teikas un Centru. No tilta ikvienam cilvēkam ir iespēja vērot to, kā tramvajs iebrauc depo un izbrauc no tā – paskatīties uz tramvaju no augšas vai vērot to, kā tramvaja vadītājs pirms iebraukšanas depo apstājas tilta pakājē un iziet cauri tramvaja salonam, pārbaudot vai tajā neatrodas cilvēki, kā arī vai nav atstātas personīgās mantas.

No gaisa tilta paveras brīnišķīgs skats visos virzienos, jo gaisa tilta tuvumā nav augstceltnes, līdz ar to debesis ir redzamas ļoti tālu. Uz gaisa tilta ir iespējams vērot gan saullēktu, gan saulrietu.

Visā šajā stāstā rodas jautājumi “Kāpēc tieši tilts?”, “Kāpēc tāda izvēle?”, “Ar ko tas ir īpašs man?”. Vienkāršā atbilde ir ar neko. Uz tilta nav bijis mans pirmais skūpsts, nav bijusi traumējoša situācija, nekas spilgts, kas varētu būt raksta cienīgs.

Bet, šis tilts ir bijis man blakus visu manu apzināto mūžu, no laika, kad varēju brīvi pārvietoties pa Rīgas ielām. Dienu no dienas esmu devies tam pāri, vērojot satiksmi un cilvēkus. Tiltam ir sava burvība, bet ne visi to saskata. Šķērsojot šo tiltu gandrīz katru dienu, es ar laiku sāku saskatīt ko vairāk, kā tikai pilsētas industriālo zonu.

Lai kādā veidā cilvēks šķērsotu tiltu, saskatīt skaisto nav grūti. Arī neglītajā ir skaistais, to ir nepieciešams tikai saskatīt - saullēkts no rīta, saulriets vakarā vai pilsētas nerimstošā kustība, kurā vienmēr ir manāma kripatiņa steigas.

Arī pašā tiltā ir sava veida burvība - vēsturiskais bruģis, akmens konstrukcijas, šķībās trepes vai šausmu stāsta tunelis. Burvību un vēsturisko garšu uz šī tilta var atrast. Kādam šis nav nekas vairāk kā kārtējais tilts, kuru šķērsot, bet citam tas ir ceļš, kurā, dodoties uz savu kārtējo galamērķi, tiek pavadītas neskaitāmas stundas, izjustas dažādas emocijas un pārdomāti dzīves notikumi. Bet viens šajā stāstā ir kopīgs - tilta šķērsošana.

Laiks dara savu un nekas nav mūžīgs. Lēnām tiek plānota tilta rekonstrukcija, kas nozīmē to, ka būs izmaiņas un modernizācija, attiecīgi šī brīža ikdienišķā pieredze ar laiku kļūs tikai par atmiņu stāstiem par to, kā bija - bailes iet cauri tunelim, trauksme, kas radās ar kājām šķērsojot tiltu, dusmas sēžot ar vieglo transporta līdzekli sastrēgumos un nogurums pārbāztā sabiedriskajā transportā.

Tilta rekonstrukcija varbūt visas šīs lietas neizmainīs, bet noteikti tas būs citādāks. Iespējams laikā, kad tilta rekonstrukcija tiks pabeigta, es nebūšu vairs tā kaimiņš un Gaisa tilta radītie baltie trokšņi vairs nebūs mana ikdiena, bet vienu es zinu, lai kur mani ceļi vestu, turpināšu šķērsot šo pudeles kakliņu uz centru.