TV recenzija. Žurnālists Mārtiņš Ķibilds lutina TV auditoriju
LTV raidījuma “Adreses” veidotājs, autors Mārtiņš Ķibilds jau kopš 2015. gada lutina savu auditoriju ar ļoti modernu, informatīvi skaidrojošu dokumentālo raidījumu par Latvijas arhitektūru, tās vēsturi un dažādiem interesantiem faktiem.
Arī šoreiz, savā gaumīgajā vienkāršībā, žurnālists ir izveidojis kārtējo baudāmo “Adreses” sēriju. Šajā sērijā Mārtiņa Ķibilda ceļabiedrs ir komiķis Jānis Skutelis, kurš noteikti lielai auditorijas daļai vēstījumu padara vēl saistošāku.
Mazliet par šīs dokumentālās sērijas stāstu – 2017. gada “16. novembrī LTV1 raidījums Adreses ļāva skatītājiem citām acīm paraudzīties uz Rīgas senajiem aizsardzības nocietinājumiem. Kas agrāk bijis cietoksnis, šodien ir vairs tikai nekustamais īpašums, un stratēģiski svarīga ir tā atrašanās vieta. Divas salīdzināmās adreses – Daugavgrīvas cietoksnis un Triangula bastions.”(Adreses, 2017)
Runājot par tehniskajiem kodiem šajā raidījumā, montāža vienmēr bijusi kā mākslas darbs. Raidījuma operatori un montāžas operators Gatis Belogrudovs kārtējo reizi ir paveikuši izcilu darbu, attēlojot gan Latvijas arhitektūras šedevrus, gan “brāķus” kā skaistu mākslas darbu. Kameras kustības ir plūstošas, kadrēšanā vienmēr tiek iekļauts priekšplāns, veiksmīgi tiek izmantoti tālplāni, ļoti tāli plāni un panorāmēšana. Kad tiek filmēts raidījuma vadītājs un viesis, pārsvarā tiek izmantots Eye Level (Skat. 1.att.) kameras leņķis. Šim raidījumam ļoti izteikti fragmenti, kuros kamera laikā un telpā seko līdzi varoņiem un tematiskajiem virzieniem. (Skat. 2.att.) Bieži vērojami kadri, kuri filmēti ar dronu. (Skat. 3.att.) Tie ļauj apskatīt konkrētos objektus no putnu lidojuma, kas vienmēr nostrādā par labu teritorijas izpratnei.
Pārsvarā verbālais stāstījums šajā sērijā mijiedarbojas ar vizuālo attēlojumu. Manāmi arī arhīva kadri, kuros attēlotas vēsturiskās kartes un citi vēsturiski, vietai atbilstoši, kadri. Arī skaņu operatori Artis Dukaļskis un Arvīds Ceļmalis ir ļoti labi pastrādājuši, jo skaņu celiņš ir rūpīgi piemeklēts.
Pievēršot uzmanību reprezentācijas televīzijas kodiem, stāstījums veidots skaidrojoši informatīvs, un mūs kā skatītājus iesaista stāstā, ar mazu drāmas piesitienu izraisa emocijas, tādā veidā ļaujot noturēt uzmanību, kas raksturīgs tieši dokumentālajam žanram. Vēl skatītāju iesaista ar diskusijas palīdzību, kura notiek starp raidījuma vadītāju Mārtiņu Ķibildu un viņa šīs sērijas ceļabiedru Jāni Skuteli. Visas diskusijas laikā tiek izmantota sarunavloda. Tāpat kā mēs, arī Skutelis tiek nostādīts skatītāja pozīcijā, tikai atšķirība tāda, ka viņam ir iespēja uzdot jautājumus, kuri rodas arī skatītājam aiz televīzora ekrāna. Tas liek skatītājam iejusties situācijā – pastaigā pa un gar šiem arhitektoniskajiem objektiem.
Stāstījuma teksts ir diezgan naivs, jo šim raidījumam raksturīgs paša raidījuma autora virspusīgais viedoklis, netiek piesaistīti profesionāļi, kuri varētu izteikt savu viedokli vai zināšanas. No otras puses, iespējams, ka šis naivums piesaista parasto skatītāju, kuram nav padziļinātāku zināšanu un intereses par arhitektūru.
Vispārējā videoieraksta organizēšana ir veiksmīga – stāstījumam ir divas sižeta līnijas, ir sākums, vidus un beigas. Raidījums skatītājam sniedz gan baudu un atpūtu, gan ieskatu vēsturē un virspusējas zināšanas/ieskatu Latvijas arhitektūrā – kā mūsdienīgā, tā arī vēsturiskā.
