TV recenzija. “Kurš ir kurš?” salīdzinājumā ar “Who’s who?”

Šovs “Kurš ir kurš?” veidots pēc starptautiska formāta “Who’s who?” parauga. Tas gandrīz desmit gadus bijis ļoti skatīts Francijā, kā arī bijis panākumiem bagāts Dānijā, Velsā, Kanādā, Itālijā, Portugālē, Zviedrijā, Norvēģijā, Grieķijā, Turcijā. Pagājušajā gadā tas debitējis arī Latvijas Televīzijā. Cik ļoti tas atšķiras no britu veidotās versijas vien pāris gadus atpakaļ?

“Kurš ir kurš?” latviešu gaumē

Raidījums “Kurš ir kurš?” ir pavisam jauns, Latvijā vēl nebijis izklaidējošs raidījums kanālā LTV1. Šova galvenais mērķis ir atainot dažādās profesijas, kurās strādā dažādi Latvijas iedzīvotāji. Nereti par dažādu profesiju pārstāvjiem rodas stereotipi. Tad nu šis ir raidījums, kas tos apstiprina vai noliedz. Šīs cilvēka raksturīpašības, kas ir cieši saistītas ar viņa profesiju, šovā tiek apspēlētas arī caur humoristisku prizmu un asprātīgām  provokācijām. Raidījumu vada tautā zināmā aktrise Zane Daudziņa.

Katrā šova “Kurš ir kurš?” sērijā piedalās seši dažādu profesiju pārstāvji, tāpat arī ir divas savstarpēji konkurējošas komandas, kur katru sastāda divi sabiedrībā zināmi personāži, kas cenšas roku rokā sadarboties, lai pareizi uzminētu katru profesiju un tās pārstāvi šovā. Interesanti, ka katram dalībniekam jābūt ne tikai savas nozares lietpretējam, bet arī labam aktierim, lai saputrotu abām komandām galvas.  Spēlē iespējams piedalīties arī studijas skatītājiem, kuriem katram pēc profesijas attēlošanas ir iespēja balsot par to, vai konkrētā persona ir attēlotās profesijas pārstāvis.

Raidījums ir bijis pārraidīts un apspēlēts jau vairākās pasaules valstīs, līdz tas beidzot nonāca līdz mūsu platuma grādiem. Latvijai šis visnotaļ ir kas jauns un nebijis, tomēr tas vairs pēc savas būtības nav nekas oriģināls, jo ir nopirkts šī raidījuma pamatformāts. Labs ir apsekts, ka šovā tiek apspēletas Latvijā esošas un izplatītas profesijas, nevis kaut kas pavisam ēterisks, piemēram, astronauts, kas Latvijā nav populārs. Tomēr, manuprāt, šovam būtu nepieciešama vēl kāda Latvijas odziņa, kas šo šovu padarītu vēl unikālāku mums.

“Kurš ir kurš?” ir izklaidējošs televīzijas šovs. Šovs sākas ar komandas un dalībnieku iepazīstināšanu, kā arī mināmo profesiju nosaukšanu. Tad seko uzdevums komandām, kurā tām ir jāsavieno pēc intuīcijas dalībnieku fotogrāfijas kopā ar profesijām. Tad seko kādas profesijas demonstrācija un skatītāju balsojums – ir konkrētais cilvēks tādas profesijas pārstāvis vai nē. Pēc pāris citu profesiju demonstrējumiem seko arī “ātrie jautājumi”, kuru laikā dalībniekiem tiek uzdoti jautājumi par kādu konkrētu profesiju. Tad seko komandu uzdevums, ko minēju sākumā, un tā, aptuveni, raidījums turpina savu gaitu gandrīz uz riņķi.

Raidījums tika pārraidīts kanālā LTV1 sestdienu vakaros plkst. 21.25, un tā ilgums ir gandrīz pusotra stunda, ieskaitot reklāmas pauzes, jo tas beidzās 22:50, tieši pēc Latvijas Loto izlozes. Manuprāt, raidlaiks bija ļoti piemērots izklaidējoša rakstura šovam, jo nākamā diena, svētdiena, ir brīva gan vecāka, gan jaunāka gada gājuma cilvēkiem. Ņemot vērā, ka mūsu laikos plkst. 21:00 vairs nav laiks, kad bērniem jādodas pie miera, raidlaiks ir ļoti ērts. Raidījums var ieviest ģimenēs jaunu kopā būšanas dienu – sestdienu vakari kopā ar mīļajiem pie TV ekrāniem, lai kopīgi šķetinātu profesijas.

Raidījums garums, manuprāt, ir diezgan savāds, jo tas ir neapaļš, respektīvi, nav, piemēram, konkrēti pusotra stunda vai stunda, bet gan stunda un divdesmit piecas minūtes. Raidījumā reklāmas pārtraukumi ir tikai divreiz, turklāt katrs no tiem ir vien piecas minūtes garš. Uzskatu, ka tas ir optimālais pārtraukumu daudzums un reklāmu garums, jo skatītājam netiek saraustīta skatīšanās, kas traucē baudīt šovu. Šis ir ļoti labi izstrādāts, kas būtu jāpiekopj arī citiem televīzijas kanāliem!

Raidījums paredzēts pilnīgi visām vecuma grupām, dzimumiem un visu sociālo un ekonomisko grupu pārstāvjiem, gluži kā paredzēts sabiedriskās televīzijas raidījumiem. Šovā izskanējušie joki ir saprotami gan pieaugušajiem, gan arī bērniem un pensionāriem, turklāt tie neaizskar nevienu un ir pavisam nevainīgi, kas šāda veida šoviem ir ļoti svarīgi, lai nepazaudētu savu auditoriju nelielu kļūdu dēļ. Un tomēr šovam piemīt gandrīz pārmērīga pozitīvisma pieskaņa, kas pusaudžu/jauniešu grupu skatītājiem varētu šķist nedaudz kaitinoša.

Raidījuma vadītāja Zane Daudziņa ir ļoti atraktīva, komunikabla gan ar raidījuma dalībniekiem, gan skatītājiem studijā un pie televizora ekrāniem

Interesanti, ka šovā studijā manāmā auditorija sastāv no maziem bērniem un pensionāriem, taču tas varētu būt skaidrojams ar filmēšanas laiku, kad darbspējīgie ļaudis vienkārši netiek, jo ir darbs.

Raidījuma mērķis, manuprāt, ir saprotams jau no pirmajām šova raidīšanas minūtēm, tāpat arī pēc nosaukuma vien. Cik saprotu, raidījums ir arīdzan veltīts Latvijas simtgadei, lai sabiedrība taptu izglītotāka par cilvēkiem sev līdzās, uzsvaru liekot tieši uz profesijām, kas padara mūsu ikdienu tieši tik raibu un neparastu, kā arī vieglāku. Uzskatu, ka raidījums ir aktuāls teju jebkurā gada laikā, jo profesijas ir nemainīga un pastāvoša vērtība, kas nepieciešama jebkad.

 Šovs sniedz unikālu iespēju ielūkoties profesiju aizkulisēs un niansēs, kas jāpieprot kārtīgam konkrētās profesijas pārstāvim. Šī arī ir lieliska iespēja bērniem jau laicīgi izzināt sevi, liekot saprast, ko nākotnē varbūt vēletos darīt, kur un par ko strādāt. Lai arī tiek sniegts tikai pavisam virspusējs profesiju apskats, jau tāds, manuprāt, ikvienam var rosināt pārdomas par sev vēlamo darbu.

Kā iepriekš minēts, raidījuma vadītāja ir atraktīvā latviešu aktrise Zane Daudziņa. Aktrise Daudziņa arī kā persona īstajā dzīvē vienmēr ir bijusi ļoti draudzīga, tāpēc to nevar nepamanīt arī šovā un tajā, kā viņa to vada. Raidījuma vadītāja ir ļoti atraktīva, komunikabla gan ar raidījuma dalībniekiem, gan skatītājiem studijā un pie televizora ekrāniem. Ņemot vērā ilgos gadus, kurus aktrise pavadījusi seriāla “Ugunsgrēks” krievu valodā runājošās Helēnas tēla atveidošanā, Zanei brīžiem dzirdams neliels akcents, kā arī pārteikšanās, taču tas raidījumā pavīd tik maz, ka pilnīgi necik netraucē, un to pat nevar uzskatīt par dikcijas kļūdu.  

Raidījuma studija iekārtota kontrastkrāsu toņos – zilos un dzeltenos, kas, no vienas puses veido balansu starp siltajiem un vēsajiem toņiem, kā arī padara studiju dzīvīgu un uzmanību piesaistošu, bet, no otras puses, mazliet par daudz lec acīs (tieši tas dzeltenais tonis). Taču krāsu izvēle un patika ir gaumes jautājums.

Studijas iekārtojums nenoliedzami ir ļoti moderns un mūsdienīgs, ir izmantoti pat interaktīvi datorekrāni komandām, lai sakārtotu cilvēkus pa profesijām. Tāpat arī lieliski ir tas, ka brīdī, kad jādodas attēlot dalībniekam kāda profesija, tiek ienestas studijā visas nepieciešamās lietas un atribūti, lai uzskatāmi un ticami varētu attēlot šo konkrēto profesiju. Un tie parasti ir ļoti atjautīgi izdomāti (piemēram, tramvaja vadītāja profesijas attēlošanai, protams, nav iespējams studijā ienest veselu tramvaju, taču situācija tika atrisināta ar pieturvietu zīmēm un tramvajā dzirdamo balsi, kas sauc pieturu nosaukumus).

Tad, kad jāattēlo kāda profesija, kameras darbs ir unikāls, jo tiek parādītas visas darbības gan tuvumā, gan tālumā, lai paši skatītāji arī var pienācīgi analizēt un piedalīties minēšanā

Raidījums savā režijā ir ļoti dinamisks, nevienā brīdī nekļūst garlaicīgi skatīties, jo sastāv gan no profesiju attēlošanas, gan skatītāju balsojumiem, gan komandu apspriedes, gan no ātrajiem jautājumiem, kas liek iespringt ikvienam – kā skatītājam, tā dalībniekam. Arī operatori katrā sērijā ir labi sadarbojušies, jo tiek filmēts no visiem skatapunktiem – var redzēt skatītājus brīžiem, regulāri tiek rādītas komandas, dalībnieki un vadītāja, taču tad, kad jāattēlo kāda profesija, kameras darbs ir unikāls, jo tiek parādītas visas darbības gan tuvumā, gan tālumā, lai paši skatītāji arī var pienācīgi analizēt un piedalīties minēšanā.

“Who’s who” ārzemju interpretācijā

Pēc savas būtības un formāta pēdējā, jaunākā ārzemju versija raidījumam “Who’s who” krasi neatšķiras no Latvijas versijas – 6 dalībnieki, 6 profesijas, 2 slavenību pārstāvētas komandas, skatītāji studijā un raidījuma vadītājs. Mērķis tāds pats – savienot spēles dalībniekus ar profesijām. Arī šajā versijā dalībnieki kā nu māk cenšas pārstāvēt profesiju, kuru tiem piedēvējušas slavenību komandas. Abās versijās komandas atrodas pie interaktīviem datoriem, kuros savieno dalībnieka bildi ar profesijas nosaukumu. Galvenās atšķirības ir tādas, ka šajā versijā profesijas tiek pārstāvētas arī ārpus studijas – profesiju uzdevumi tiek veikti arī īstās lauku sētās pie lopiņiem vai pat uz lauka traktoros. Ir bijuši gadījumi pat ar lidmašīnas vadīšanu, respektīvi, šajā versijā profesiju spektrs ir daudz plašāk pārstāvēts, turklāt arī uzdevumi ir daudz ekstrēmāki. Otra būtiska atšķirība ir studijas noformējums – pretēji Latvijas versijas kontrastējošajiem toņiem, šīs versijas studija iekārtota tumšos un vēsos toņos, kurus brīžiem nomaina agresīvi sarkans apgaismojums. Telpa šķiet drūma, nemājīga, dalībnieki sākotnēji stāv pie sanumurētiem stabiem kā aizturētie izolatorā. Kopumā versijas ir ļoti līdzīgas, tikai Latvijas versija ir daudz piezemētāka, ģimenei draudzīgāka un jaukāka savā vienkāršībā.

Sagatavojusi Ketija Ungailo