Vide un tās vidū es: uzņēmumu un patērētāju atbildība
Paula Kalniņa, Studentu medijs Skaļāk
"Negribu piekrist apgalvojumam, ka lielākie atkritumi rodas ražošanā, daudzos gadījumos tās tieši ir mājsaimniecības - jo mājsaimniecības kļūst turīgākas, jo vairāk tās izšķērdē resursu," uzskata nevalstiskās organizācijas ”Zaļā brīvība” valdes priekšsēdētājs un ģeogrāfijas doktors Jānis Brizga. Viņaprāt, vienlaikus jādomā gan par to, kā atkritumus pārstrādāt, gan, kā tos samazināt.
Septembrī visā pasaulē norisinājās akcija "Gājiens nākotnei". Kā tas varētu ietekmēt vides politikas attīstību Latvijā un pasaulē?
Domāju, ka šī jauniešu kustība ir ļoti apsveicama, jo tā atkal mobilizē cilvēkus runāt par vides un klimata jautājumiem. Tur ir arī izvirzītas konkrētas politikas prasības. Tas noteikti ir kā papildus stimuls lēmumu pieņēmējiem, lai risinātu vides jautājumus.
Kā vērtējat Latvijas politiķu attieksmi pret vides aizsardzības jautājumiem?
Kopumā Latvijai jāpateicas Eiropas Savienībai par to, ka mums ir tāda vides politika, kāda tā ir, jo bez šiem uzstādījumiem, mums būtu daudz vājākas vides aizsardzības prasības. Politiķi diezgan rūpīgi ievēro Eiropas izvirzītās prasības, bet neko daudz vairāk par to arī, manuprāt, nemēģina darīt.
Kas valsts iestādēm ir jāizvirza kā prioritāte vides aizsardzības un dabas resursu jomā?
Vides politikas plāns, pamatnostādnes jau principā izvirza tās prioritātes, un tur ir viss iespējamais. Atkal jāsaka, ka tas ir diezgan cieši sasaistīts ar Eiropas Savienības direktīvu un regulu izpildi vides jomā. Attiecībā uz Latviju mēģināt nosaukt pāris prioritātes? Viena no svarīgākajām prioritātēm ir bioloģiskā daudzveidība - tā mazinās un tas ir jāaptur. Otrs jautājums ir par resursu efektīvu izmantošanu, atkritumu apsaimniekošanu, kur mēs arī ļoti atpaliekam no citām valstīm - mēs izmantojam daudz resursu, kas ir ne īpaši efektīvi. Vēl viena lokālāka prioritāte ir gaisa piesārņojuma samazināšana, it īpaši lielajās pilsētās, piemēram, Rīgā piesārņojums ik pa brīdim ir pārsniegts.
Latvijā trīs prioritātes būtu saglabāt bioloģisko daudzveidību, efektīvi apsaimniekot atkritums un samazināt gaisa piesārņojumu lielajās pilsētās.
Vai Latvijā būtu jāregulē tas, kā atkritumus šķiro tirdzniecības nozarē strādājošie uzņēmumi? Vai tas uzlabotu atkritumu šķirošanu?
Viena no būtiskākajām atkritumu plūsmām tirdzniecības nozarē ir iepakojums. Tā jau tiek regulēta, bet pārsvarā atbildība tiek īstenota caur ražotāju atbildības sistēmām, kas nav īpaši caurspīdīgas, un nav īsti skaidrs, nav redzams, kādā veidā uzliktie mērķi ir sasniegti, cik daudz mēs kādu iepakojumu savācam atpakaļ. Pārsvarā tiek savākts tā saucamais sekundārais iepakojums, kas ir dažādas tirdzniecības lielās kastes, paletes, bet ne tik daudz primārais iepakojums, kur iepakoti produkti. Pārtikas apritē ir pārtikas atkritumi, kas ir viena no būtiskākajām plūsmām. Tur arī ļoti maz darām, šeit tirgotāji var būt tie, kas aktīvi iesaistās. Nesen pieņēma izmaiņas likumā, ka produktus, kuriem ir beidzies ieteicamais termiņš, var nodot labdarībai, kaut ko arī tādā veidā mainām.
Ir zināms, ka lielākā daļa atkritumu rodas ražošanas un piegādes posmos. Cik liela tādā gadījumā ir pātērētāju radīto atkritumu ietekme? Vai nebūtu efektīvāk koncentrēties uz uzņēmumu radītajiem atkritumiem?
Atkritumu samazināšanai vispār gandrīz nepievēršamies, pārsvarā visu darām, lai veicinātu pārstrādi, tas nozīmē, ka atkritumu samazināšana visos posmos būtu jādara. Ražošanas līmenī visādas iniciatīvas jau notiek, jo atkritumi ir papildus izmaksas uzņēmumam. Piemēram, būvatkritumi ir diezgan stingri regulēti. Protams, ir krāpšanas gadījumi, bet, lai tādus izķertu, jāstiprina valsts kontroles kapacitāte. Negribu piekrist apgalvojumam, ka lielākie atkritumi rodas ražošanā, daudzos gadījumos tās tieši ir mājsaimniecības - jo mājsaimniecības kļūst turīgākas, jo vairāk tās izšķērdē resursu. Pārtikas atkritumi, manuprāt, ir labs piemērs, kur tieši mājsaimniecībās lielākā daļa atkritumu rodas.
Nabadzīgākajās valstīs ir otrādi, tur ir švaki attīstīta loģistika, glabāšana, tāpēc liela daļa produktu iet bojā, kamēr nonāk līdz patērētājam, bet Rietumeiropā, kam mēs arī piederam, tieši mājsaimniecībās rodas lielākā daļa, protams, arī restorānos, kafejnīcās, kad neapēdam savas porcijas. Domāju, ir jāstrādā visos šajos līmeņos, gan veidojot infrastruktūru, lai atkritumus varētu apsaimniekot, gan radot stimulus un prakses, kas palīdz izvairīties no atkritumiem, tos samazināt.
Bezatkritumu ražošana kļūst populārāka, kā to vērtējat?
Ir dažādas industriālās simbiozes, kur vienas nozares atkritumus izmanto nākamā nozare, lai radītu atkal jaunus produktus, tas pasaulē pēdējo piecdesmit gadu laikā kļuvis populāri, tas nav nekas jauns. Lauksaimniecībā tā ir tūkstoš gadu veca prakse - pilna aprites cikla lauksaimniecība. Tagad to kaut kādā veidā mēģina atgriezt dzīvē. Tam ir arī blakusparādības, respektīvi, daudzi no produktiem, kurus rada no citas nozares atkritumiem, varbūt nav pietiekami kvalitatīvi, un tajos var būt dažādi toksiski piemaisījumi. Ir vairāki pētījumi par iepakojumu, piemēram, ja mēs izmantojam otrreizēji pārstrādātu plastmasu, tad var būt tā, ka tur ir daudz toksisku piemaisījumu, kuriem tur nemaz nevajadzētu būt. Kopējā plastmasas plūsmā laižam iekšā ftalātu, bisfenolu, citas toksiskas vielas, un tās var nokļūt bērnu rotaļlietās, knupīšos, autiņbiksītēs, tamponos un vēl viskaut kur. Francijā daudz pētījumu to pierāda. Tāpēc ir jābūt diezgan uzmanīgiem ar to, lai aprite būtu tāda, kas nevis degradētu produktu, bet vismaz dabūtu tādu pašu produktu atpakaļ, un nepiesārņotu ar toksiskām, bīstamām vielām.
Daudzi no produktiem, kurus rada no citas nozares atkritumiem, varbūt nav pietiekami kvalitatīvi, un tajos var būt dažādi toksiski piemaisījumi.
Kā visefektīvāk izglītot sabiedrību, it īpaši jauniešus, par pārmērīgu preču patēriņu un tā negatīvo ietekmi uz vidi?
Mani bērni ļoti iespaidojas no dažādiem influenceriem Youtube un Instagram, svaru kausi jauniešiem pārvirzījušies no TV diktoriem uz influenceriem. Tas varētu būt viens no kanāliem. Pagājušonedēļ redzēju Youtube video, kur sieviete stāstīja par lietām, ko viņa nepērk, un tas kļuva ļoti populārs. Šādā veidā var uzrunāt jauniešus un likt padomāt, kas tad ir laba dzīve. Taču domāju, ka šāda veida video tāpat konfliktē ar lielāko masu no tiem video, kas ir pieejami, kas ir pilnīgi pretējā virzienā. Es nezinu, cik cilvēks reāli var mainīt citu dzīves paradumus.
Ko mēs katrs varam darīt, lai uzlabotu vidi?
Vienu lietu, ko darīt? Es varu trīs lietas ieteikt?
Var arī trīs!
Ir trīs patēriņa jomas, kas rada lielāko ietekmi uz vidi - tas ir mājoklis, transports un pārtika. Vienkāršākais, ko var darīt, ir samazināt dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņu uzturā, nebraukt vai mazāk braukt ar privāto automašīnu un dzīvot mazākās, siltumefektīvākās mājās. Tās varētu būt trīs galvenās lietas.
Saistītie raksti
Alises Mičules video: 30 lietas, kuras es vairs nepērku
Fresh par klimata krīzi: Vai pasauli vēl var glābt
Rīgā klimata aktīvisti pulcējušies akcijā "Gājiens nākotnei", lsm.lv
