Rīgas Sporta pils - izklaides kapsētā Skip to main content

Rīgas Sporta pils - izklaides kapsētā

Raksti

“Un visiem pa vidu, un visiem pa vidu Rīgas Sporta pils,” dzied  grupa Labvēlīgais tips, bet, kur kādreiz stalti stāvējusi dižā būve, tagad redzams vien garš nožogojums.

Rīgas Sporta pils tika celta no 1968. līdz 1970. gadam, kā galvenais arhitekts pils būvniecībā darbojās Oļģerts Krauklis, kurš projektējis arī bijušo Proletāriešu rajona ēku Rīgā, Brīvības ielā 266, kur šobrīd atrodas Rīgas Vidzemes  priekšpilsētas izpilddirekcija. 1970. gadā Rīgas Sporta pils bija lielākā Latvijas republikas sporta bāze. Sporta pils galvenā funkcija bija ledus halle ar mākslīgo ledus klājumu, bet ēkā ietilpa arī sporta zāle, fiziskās sagatavošanās un trenažieru zāle, kā arī vairākas palīgtelpas  - duša, pirts, ārstnieciskie un masāžu kabineti. Arēna varēja uzņemt 4500 skatītājus, bet, sasummējot stāvvietas un papildus vietas, arēnā vietas pietika jau 5500 sporta vērotājiem. Spēlēja arī basketbolu, tenisu, un vadītas pat daiļslidošanas nodarbības.  

Rīgas sporta pils.jpg

Rīgas Sporta pils pastāvēšanas laikā. Foto: AFI

Galvenās enciklopēdijas izdevniecības redaktors Pēteris Jerāns “Latvijas padomju enciklopēdijā” stāsta, ka Rīgas Sporta pils ēkas plānojuma pamatā perimetrāli bija izvietotas tribīnes, kuras aptvēra ieejas vestibils, bet otro stāvu ieņēma foajē ar restorānu un bufetēm. Turklāt centrā bija universāla sporta un sarīkojumu zāle, ko pārsedza metāla plāksnes. Ārējā apdare veidota no alumīnija plāksnēm, bet interjers gaišos toņos: keramikas sienas plāksnes, akmigrāns un plātņu griesti.       

Laikam ritot, ap deviņdesmitajiem gadiem, Rīgas Sporta pils gaiteņos tika uzsākta dažādu preču mazumtirdzniecība. 1992. gadā 3. novembrī  Rīgas Sporta pils ieguva Nacionālās sporta bāzes statusu, tās apsaimniekošanai izveidota akciju sabiedrība, kuru ilgus gadus vadīja leģendārais hokejists Helmuts Balderis. 2017. gada vasarā tika izziņots par ēkas un apkārt esošās teritorijas rekonstrukcijas darbiem. Noslēdzoties būvdarbiem, Rīgas Sporta pils kvartālā tika paredzēta dzīvokļu, biroju un viesnīcu izbūve. Tomēr, 2017. gada 16. maijā, savā dzīves 38. gadā, Rīgas Sporta pils savas durvis aizvēra uz mūžu un 2018. gadā tika nojaukta pavisam.

1992. gadā 3. novembrī  Rīgas Sporta pils ieguva Nacionālās sporta bāzes statusu, tās apsaimniekošanai izveidota akciju sabiedrība, kuru ilgus gadus vadīja leģendārais hokejists Helmuts Balderis

Laikraksts Sestdiena ziņo, ka pēdējos gadus pils liesma pamazām izdzisa un no 200 darbiniekiem bija palikuši vien 50. “Pils vairāk atgādinājusi humpalu tirgu, ne nacionālo sporta bāzi. Gadu gaitā ir bijušas idejas to paplašināt, lai tajā varētu pulcēt vēl vairāk publikas, un pat pielāgotu pasaules čempionāta vajadzībām. Taču abas izvirzītās idejas atzītas par neīstenojamām”, ar nožēlu konstatējis enerģētiķis Ilgonis Ritenbergs.

Sporta pils ēra bija noslēgusies, tomēr, tajā saglabājušies daudzu hokejistu sirdspuksti – uzvaras, zaudējumi, sapņi - nonākt līdz čempionātam, uzsist ripu vēl augstāk. Tomēr ir sapņi, kuri tā arī paliek nepiepildīti, bet joprojām atmiņā  kvēli sildīti.

Sporta pasaule tā arī neizdzirdēja vārtsarga Krista Krišjānova vārdu, taču viņš ir viens no daudzajiem puišiem, kura mīlestība pret hokeju aizsākās tieši uz Rīgas Sporta pils ledus. ”Pirmo reizi uz slidām uzkāpu 55. vidusskolas ledus hallē, šobrīd saukta par Sergeja Žoltoka vidusskolu, bet vēlāk iestājoties Edmunda Vasiļjejeva hokeja skolā, uzsāku treniņus Rīgas Sporta pilī.” Krists atzīst, ka trenēties vienā hallē ar Latvijas hokeja izlasi viņam bijis milzīgs pagodinājums: „Pirmie iespaidi visnotaļ bija saviļņojoši, sporta pils bija milzīga hokeja arēna ar ļoti daudz skatītāju vietām, milzīgu tablo pa vidu, kāds nekur citur Latvijā nebija redzēts. Sporta pils tajā laikā bija pati lielākā ledus halle Latvijā un to kā mājas halli izmantoja arī Latvijas hokeja izlase. Man tas šķita liels pagodinājums, trenēties un spēlēt vienā hallē ar Latvijas izlasi.” 

tg.jpg

Krists Krišjānovs. Foto: K. Krišjānova personīgais arhīvs

Savu hokeja treneri Edmundu Vasiļjejevu Krista raksturo kā izcilu un uzskata, ka tas viņā ieaudzinājis disciplīnu: „Ļoti liela hokeja personība, kas man iemācīja visus hokeja pamatus, kā arī izveidoja mani par hokeja vārtsargu. Edmunds Vasiļjejevs bija ne tikai mans galvenais treneris un komandas dibinātājs, bet arī kādreizējais Rīgas Dinamo spēlētājs, spēlēja vienā maiņā ar Henriju Balderu.” Rīgas Sporta pili Krista atceras kā galveno tā laika hokeja simbolu: „Tā bija iespaidīga Padomju laika ēka. Varbūt mazliet novecojusi, netīra un drūma, bet tā bija varena savā būtībā.”

Ģērbtuves bijušas salīdzinoši nelielas un gaiss hallē bijis ļoti mitrs, kas radīja savdabīgu smaržu. Pēdējo gadu laikā arī jumts sācis tecēt, kas būtiski pasliktinājis ledus kvalitāti. Tomēr ne jumts, ne savdabīgā smarža no Krista atmiņām neizdzēsīs saviļņojošo brīdi, kad Latvijas bērnu un jaunatnes hokeja līgas apbalvošanas ceremonijā, Latvijas hokeja izlases spēles starplaikā, viņam pasniegta bronzas medaļa: „Sporta pils bija pilna ar skatītājiem un tieši man divus vai trīs gadus bija iespēja kāpt uz hokeja laukuma, lai saņemtu bronzas medaļu. Visas trīs labākās jauniešu komandas tika izsauktas no skatītāju zonas, lai varētu tikt apbalvotas. Mums mugurā bija savas komandas spēļu krekli un vis kopā mēs devāmies laukumā, vairāku simtu skatītāju priekšā. Emocijas bija neaprakstāmas, visi sporta pilī sanākušie aplaudēja un sveica. Tajā brīdī, kad atrodies uz ledus, pats saproti, ka visi smagie hokeja treniņi bija to vērti, lai izbaudītu tieši šādu mirkli.”

Šodien Krists ir beidzis Latvijas Jūras akadēmiju, un lai arī nav kļuvis par profesionālu hokejistu, hokeju joprojām uzskata par savu sirdslietu, un Rīgas Sporta pils viņam vienmēr saistīsies ar ļoti siltām, spilgtām atmiņām.

Tomēr, ne velti arī līdzjutēji ir būtiska hokeja sastāvdaļa un tiek pielīdzināti sestajam laukuma spēlētājam, jo tieši viņi ir tie, kas dod lādiņu un vēlmi laukumā izlikt sevi visu. Pievilt ir piedodami, bet ne patīkami. Tieši šāds sporta entuziasts, ar kājām tribīnēs, bet ar sirdi uz ledus ir mūzikas producents un fotogrāfs Agris Semēvics: “Tā bija tā laika Rīgas Dinamo spēļu mājvieta. Tolaik Padomju savienības čempionāta augstākajā līgā diezgan regulāri tās arī apmeklēju. Zāle vienmēr bija pilna.”

Tomēr, ne velti arī līdzjutēji ir būtiska hokeja sastāvdaļa un tiek pielīdzināti sestajam laukuma spēlētājam, jo tieši viņi ir tie, kas dod lādiņu un vēlmi laukumā izlikt sevi visu

Pirmo reizi apmeklējot hokeja spēli lielāko pārsteigumu mūziķim sagādājis fakts , ka spēle klātienē ir bez komentētājiem: “Televīzijā komentētājs stāsta par spēles gaitu, taču te bija pavisam savādāk. Te bija jāseko līdzi pašam. Neviens fonā nerunāja. Kā šodien atceros, bija viens ļoti kolorīts un azartisks līdzjutējs, kas pie katra pretinieku uzbrukuma drausmīgi skaļi kliedza “Kod kājā! Kod kājā! Jā, balss nebija katru reizi pēc spēles un plaukstas vienmēr ļoti sūrstēja, jo vajadzēja applaudēt visu laiku. “Sarauj, sarauj!” – tas bija nopietni. Dažkārt ar puišiem bijām ļoti azartiski, pēc spēles salīdzinājām, kuram vairāk aizsmakusi balss, tas arī bija foršāks līdzjutējs.”

Nobeigumā Agris min: “Pils būtu bijusi jāsaglabā kā arhitektūras piemineklis, kā viens no tā laika Rīgas simboliem, jo tāds tas noteikti ir. Tā bija vieta, kas visiem rīdziniekiem bija zināma. Tomēr tas viss ir aizdzīts postā un tagad tur būvē biznesa vai dzīvojamo kvartālu.”

Līdzīgu viedokli žurnālam "Būvinženieris" pauž pašas pils arhitekts Oļģerts Krauklis: “Nožēlojami, ka Rīgas Sporta pili nojauca gruntsgabala dēļ, kuru daži kungi mēģināja dabūt savā rīcībā. Nožēlojami, ka tādu mahināciju dēļ jauc nost ēku, kas funkcionāli varēja vēl ilgi kalpot. Ja ēka ir labi uzprojektēta, neredzu iemeslu, kāpēc tā būtu jānojauc. Tad jau visu Vecrīgu vajadzētu nojaukt un vietā uztaisīt jaunus debesskrāpjus. Daudzās vietās pasaulē tā ir darīts, bet vecā arhitektūra tomēr saglabā senatnes patiesumu un elpu nākamajām paaudzēm.”

Rīgas Sporta pils kādreiz kalpojusi kā vienojoša kazarma izciliem sportistiem. Uz Rīgas Sporta pils ledus pabijusi liela daļa hokeja elites, sākot no Valerija Harlamova līdz Vladislavam Tretjakam, arī Monreālas Canadiens un Vašingtonas Capitals. Hokeja fani joprojām atceras Helmuta Baldera spēles meistarību, kā arī Valerija Odincova efektīgos spēka paņēmienus. Kādā no intervijām, kādreizējā Sporta pils darbiniece, sekretāre Valentīna Liepiņa atzīst, ka visgarākās rindas pēc biļetēm bija tieši uz daiļslidošanas vērošanu. Tā laika ļaudīm bija iespēja skatīt Irinu Rodņinu ar abiem partneriem – Alekseju Ulanovu un Aleksandru Zaicevu. Irina ir bijusī krievu daiļslidotāja, izcīnījusi 10 Pasaules čempiones un trīs Olimpiskās čempiones titulus pēc kārtas.

ttt.jpg

Šobrīd, jau apmēram desmit gadus Rīgas centru rotā ne pārāk pievilcīgs skats -  pamests, ar žogu apjozts laukums. Bijušās Sporta pils kvartāla īpašnieki plānoja būvēt veikalus, dzīvokļus un birojus līdz septiņu stāvu augstumam, vēsta portāls kasjauns.lv

Igaunijas Olimpiskās komitejas prezidents un uzņēmējs Uramass Sīruma, kuram pieder laukums, kur kādreiz atradās Sporta pils, sola attīstīt tajā izklaides, biroju un dzīvokļu kompleksu “Rotermann”, taču celtniecības ideja jau vairākus gadus ir iestrēgusi.

Šodien par Rīgas Sporta Pils kādreizējo godību atgādina tik vien kā nenojauktā ēkas daļa, kurā atrodas elektrības transformators. Tomēr, Sporta pils teritorijas atjaunošana runās, ne darbos ir atgādinājusi par būtisku problēmu valsts sistēmā – ideja kā māja, bet realizētāju nav. Un šī ir tikai viena no nozīmīgām vietām, kas atspoguļo situāciju daudzos Rīgas mikrorajonos – pamesto ēku kapsēta ieskauj vērā ņemamu galvas pilsētas mērogu. Šķiet, pie industriālā kvartāla tik ātri vien iedzīvotājiem netikt un ar iežogotu būvbedri kādu laiku vēl būs jāsamierinās.

Autore: Ieva Janelsiņa