Pils, kurā dzima sapņi Skip to main content

Pils, kurā dzima sapņi

raksti

Amanda Anna Zemīte, Gita Pērkone, Viktors Demidovs, Studentu medijs Skaļāk

Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 75 šobrīd atrodas teju tukšs laukums, metāla sētas ielenkts. Šeit agrāk atradās 1970. gadā uzceltā Rīgas sporta pils. Tā ilgu laiku bija ne tikai vienīgā sporta halle, kur varēja slidot ziemu un vasaru, bet arī vieta, kur karjeru uzsāka atpazīstamākie sporta žurnālisti.

 

Ieskrējiens

Sporta žurnālists un grāmatu autors Armands Puče astoņdesmito gadu vidū pirms iešanas uz spēli Rīgas sporta pilī uzkarināja kaklā fotoaparātu, jo ļoti vēlējās iekļūt žurnālistu zonā, un viņam tas izdevās. Tā bija basketbola spēle starp VEF un ASK komandu. Armands Puče atzīst, ka šis solis viņam kā 10. klases skolēnam bija mazs grūdiens, lai saprastu, vai žurnālistika patiešām ir tas, ar ko viņš vēlētos nodarboties. “Sporta pils nebija tikai būve, tas bija laikmets ar sapņiem, kuri tiek piepildīti. Tā ir īpaša vieta,” saka Armands Puče.

Līdzīgas atmiņas par Rīgas sporta pili raisās arī sporta žurnālistam un televīzijas komentētājam Anatolijam Kreipānam: “Braucot vai ejot garām, protams, atmiņā ieslēdzas tā laika pils, kāda tā bija. Arī šķirstot grāmatas ir līdzīgas emocijas, patīkamas atmiņas. Kas tur tik nav pieredzēts! Sporta pils bija viena no vietām, kur sākās mana žurnālistikas karjera. Tas bija viens no maniem mācību lauciņiem.”

Gan Armands Puče, gan Anatolijs Kreipāns piekrīt, ka Rīgas sporta pils uzbūve strauji attīstīja sabiedrības interesi par hokeju. Lielu ieguldījumu tajā ir sniedzis arī slavenais treneris Viktors Tihonovs, kurš Rīgā ieradās 1968. gadā. Tieši Tihonovs ir viens no tiem, kas panāca, lai Sporta pils 1970. gadā tiktu uzbūvēta rekordlielā ātrumā.

Armands Puče: Rīgas sporta pili var dēvēt par Viktora Tihonova templi.

“Tihonovs nodrošināja to, lai Rīgas Dinamo komandai būtu jauns spēles inventārs – slidas, forma, nūjas. Dinamo bija pirmā komanda, kura atļāvās uzšūt uz krekla sporta emblēmu. Tā bija pirmā PSRS komanda, kurā parādījās uzvārdi uz spēlētāju krekliem,” stāsta Armands Puče. Tihonova lielais nopelns bija radīt apstākļus, lai komanda spētu pilnībā atdoties hokejam.

 

No tenisa līdz koncertiem, mēbelēm un gaļai

Sporta pili uzbūvēja hokejam, bet ne tikai tam. Ledus arēnu dažās stundās varēja pārveidot jebkuram pasākumam, tāpēc tur notikušas visaugstākā ranga starptautiskas sporta sacensības vingrošanā, daiļslidošanā, cīņas sporta veidos, akrobātikā un svarcelšanā. Visvairāk sacensību noritējušas dažādos sporta spēļu veidos – pilī viesojušies gan amerikāņu basketbolisti, gan itāļu volejbolisti. Te notika hokeja, basketbola un tenisa treniņi. Laukumus izmantoja gan jaunie sportisti, gan pieaugušie. Brīvdienās slidotava bija pieejama visiem.

Sporta pils otrajā stāvā bija zāle, kur trenējās volejbolisti. Hokejistiem tur notika sausie treniņi. Te notika arī lieli koncerti, piemēram, Mikrofona aptaujas noslēguma koncerts un Sporta laureāts – gada balva sportistiem.

Tomēr līderis ir hokejs – ar padomju gadu spēles azartu un sparu te auguši daudzi pasaules līmeņa hokejisti. Uz Rīgas sporta pils ledus izgājušas NHL klubu Montreālas Canadiens un Vašingtonas Capitals zvaigznes.

“Līdzjutēji vienmēr gaidīja, kad spēlētāji un treneri ieradīsies uz spēli. Gaidīja pie halles un skatījās, kā atbrauc ar savām privātajām mašīnām tā laika hokeja slavenības. Piemēram, Helmunts Balderis uz spēlēm ieradās ar Volgu, bet citi spēlētāji brauca ar žiguļiem. Līdzjutēji lūdza sportistu autogrāfus. Tas bija ļoti aizkustinoši. Cilvēki gaidīja no spēlētājiem rezultātu,” atceras Armands Puče.

Helmunts Balderis uz spēlēm ieradās ar Volgu, bet citi spēlētāji brauca ar žiguļiem.

Laikiem mainoties, gados Sporta pils kļuva par vietu, kur ne tikai nodarbojas ar sportu, bet arī pērk un pārdod poļu un citu labumus. “Tas bija spilgts piedzīvojums. Sporta pilī varēja iegādāties kafiju, maizītes, programmiņas, suvenīrus. Nopirkt uzlīmi – nereāls sapnis. Nezinājām, kas tas ir. Tur varēja dabūt brīnumu lietas. Tā bija gluži kā pasaka, kaut kas neaprakstāmi krāsains, jo ikdiena PSRS laikā tāda nebija,” stāsta Armands Puče. Žurnālists stāsta, ka pašās labākajās vietās vienmēr sēdēja blatņiki, no kuriem varēja dabūt kādas ikdienā nepieciešamas preces, piemēram, mēbeles vai gaļu. Sporta pils bija kulta vieta sociālistiskā deficīta apstākļos.

Pašās labākajās vietās vienmēr sēdēja blatņiki, no kuriem varēja dabūt ikdienā nepieciešamas preces, piemēram, mēbeles vai gaļu. 

Rīgas Sporta pilī ir notikušas vairākas zelta spēles: 2004. gadā “Rīga 2000” godam aizvadīja hokeja spēli ar Pasaules zvaigžņu komandu, kurā rīdzinieki atzina NHL spēlētāju pārākumu ar 2:4, 2005. gada Turīnas Olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīra spēle starp Latvijas un Baltkrievijas izlasēm un daudzi citi spilgti notikumi.

 

Privatizācija un nojaukšana

90. gados ēku privatizēja, ilgāku laiku tā piederēja Helmutam Balderim, vēlāk īsā laikā piedzīvoja vairāku īpašnieku maiņu – vienu brīdi to iegādājās Jānis Naglis, vēlāk – Andra Šķēles meitām piederoši uzņēmumi, bet kopš 2006. gada tā pieder igauņu uzņēmumam “Rotermann Group”, kura īpašnieks ir Igaunijas Olimpiskās komitejas prezidents Urmass Sīrumā. 2008. gadā Rīgas Sporta pili nojauca.

Pēc privatizācijas Sporta pils piederēja Helmutam Balderim, vēlāk Jānim Naglim, tad – Andra Šķēles meitām piederošiem uzņēmumiem, bet kopš 2006. gada tā pieder igauņu uzņēmumam “Rotermann Group". 

Uramass Sīrumā jau divpadsmit gadus sola pamestajā būvlaukumā attīstīt izklaides, biroju un dzīvokļu kompleksu „Rotermann”, taču celtniecības ideja jau vairākus gadus ir iestrēgusi. Bijušās Sporta pils kvartāla īpašnieki plānoja būvēt veikalus, dzīvokļus un birojus līdz septiņu stāvu augstumam. Celtniecībai šobrīd jau vajadzēja ritēt pilnā sparā, tomēr tur nekas nenotiek.

Nožēlu par Sporta pils skumjo likteni izsaka Anatolijs Kreipāns: “Rīgas Sporta pilī bija sava aura. Visi, kuri tajā laikā darbojās, nožēlo, ka tās vietas vairs nav. Pat tad, kad tur parādījās tirgus. Tādas vietas pietrūkst. Rīgā pietrūkst halles ar diviem trim tūkstošiem sēdvietu.”

Citu viedokli pauž Armands Puče: “Par nojaukšanu nav ko pārdzīvot. Vai vajadzēja iekonservēt? Nē! Daudzas lietas noveco, un tas ir neizbēgami.” Žurnālists pasvītro, ka par tradīcijām, kas tur radās, uzzināja visa pasaule un pieņēma to par normu. Ja Sporta pils nebūtu nojaukta, tā būtu pasaules hokeja piemineklis, atgādina Puče. 

 

Saistītie raksti

“Kad necils top par ekskluzīvu, bet ekskluzīvs - par necilu”. LTV raidījums Adreses.

Re:Baltica pētījums “Ģimenes Bizness” par to, kas pieder Šķēlēm un Šleseriem.