Pieejami nepieejamā māksla cilvēkiem ar īpašām vajadzībām Skip to main content

Pieejami nepieejamā māksla cilvēkiem ar īpašām vajadzībām

Raksti
Turpinām publicēt rakstus no Latvijā vienīgā pētnieciskās žurnālistikas žurnāla Inquisitio. Marinas Latiševas raksts: Pieejami nepieejamā māksla cilvēkiem ar īpašām vajadzībām

Vairs neapšaubām, ka cilvēki ar invaliditāti ir gaidīti dalībnieki jebkurā publiskā vietā un notikumā. Likumi, kas aizsargā šo cilvēku tiesības, ir pieņemti. Ko patiesībā nozīmē šo tiesību izmantošana kultūras iestāžu pārstāvju un cilvēku ar īpašām vajadzībām pieredzē?

Pētot Latvijas Republikas normatīvos aktus, kas attiecas uz cilvēkiem ar invaliditāti, var rasties priekšstats, ka viss ir kārtībā. Kopš 2010. gada Latvijā ir spēkā galvenais starptautiskais pamatdokuments – ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, kas paredz veidot ikvienam pieejamus universālus būvvides objektus. Taču šobrīd Latvijā šī attīstība kavējas – bieži vien iestādēs tiek aizmirsts par vajadzību nodrošināt piekļūšanu, pieejamība netiek nodrošināta, jo cilvēki ar invaliditāti, šķiet, neapmeklē kultūras pasākumus. Tiek piedāvātas alternatīvas – darbinieki var aizvest, pacelt, uznest augšā –, bet tas negarantē drošību, un bieži vien cilvēks ar īpašām vajadzībām pakļauj riskam savu dzīvību, lai apmeklētu kādu pasākumu.

IMG_3402-ok.jpg

Vēlme piekļūt, bet ne apgrūtināt

Latvijā šobrīd ir 18 273 personas ar invaliditāti, kas, pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2017. gada datiem, ir aptuveni 9 % no kopējā iedzīvotāju skaita. Tomēr vides pieejamība ir kas vairāk par to, ka nepieciešamā informācija ir salasāma, sadzirdama vai sataustāma. Tas nozīmē, ka personām ar invaliditāti ir veidota speciāla vide, kas atšķiras no tās, ko lieto pārējie cilvēki, nodrošinot speciālas uzbrauktuves un pacēlājus.

Invalīdu un viņa draugu apvienības “Apeirons” vadītājs Ivars Balodis skaidro, ka šobrīd arvien vairāk tiek domāts par to, lai cilvēki varētu līdzdarboties kādā pasākumā, taču tas ir sarežģīts process: “Piemēram, ja teātra izrādēs ir paredzēts subtitrēt, virs skatuves esošās subtitru mašīnas var nolaist, lai izlasītu to, kas notiek uz skatuves. Ja ir izveidotas akustiskās cilpas, kuras ir paredzētas cilvēkiem ar vāju dzirdi vai tiem, kuri izmanto dzirdes aparātus, tad tās ne vienmēr tiek pieslēgtas. Ja ir speciāls lifts, kurš ir paredzēts tikai un vienīgi cilvēkiem ar kustību traucējumiem, tas ne vienmēr tiek iedarbināts un izmantots.” Tas nozīmē, ka ir jāiet, jāprasa, jālūdz, jāmeklē, un tas ir apgrūtinoši.

Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanās sociālā darba politikas departamenta vecākā eksperte vienlīdzīgu iespēju jautājumos Inese Vilcēna stāsta, ka lielākoties problēmu sagādā, pirmkārt, finansējums un, otrkārt, zināšanu trūkums. Taču realitātē galvenā problēma joprojām ir attieksme un nevērība, nevis naudas trūkums vai reālas grūtības vēsturisku ēku pielāgošanā. Kā piemēru biedrības “Apeirons” eksperts Jurģis Briedis min Lielo ģildi, kur notiek ievērojami koncerti, taču uzkāpt ceturtajā vai piektajā stāvā nevar pat veci cilvēki, kur nu vēl cilvēki ratiņkrēslā. Organizētāji piedāvā cilvēkus ratiņkrēslā uznest augšā, taču tas negarantē drošību, īpaši, ja cilvēks nejauši tiks nomests pa kāpnēm. Un, ja būve ir nedroša, tad cilvēks to izmantot nevar. Pretējā gadījumā viņš riskē ar savu dzīvību, lai tiktu uz koncertu.

Būvniecība līdz ar izpratni

Ikdienā daudzviet ir redzama pretruna starp ANO konvenciju, citiem normatīvajiem aktiem un dzīves realitāti. To apliecina intervijas ar lielāko un nozīmīgāko Rīgas kultūras institūciju – koncertzāļu, teātru, kinoteātru, mākslas izstāžu – vadošajām amatpersonām. Kas paredzēts, lai būvēs iekļūtu cilvēki ar īpašām vajadzībām?

Ministru kabineta noteikumos Nr. 331 “Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 208-15 “Publiskās būves”” paredzēts projektēt jaunbūvējamas, atjaunojamas publiskas būves, ievērojot šādus vides pieejamības nosacījumus:

  • minimālais uzbrauktuves platums ir 1,2 m, to aprīko ar apmalēm visā tā garumā vismaz 0,10 m augstumā. Abās pusēs paredzētas margas divos līmeņos ar augstumu 0,70 m un 0,90 m no grīdas līmeņa;
  • līmeņu maiņu pandusa sākumā un beigās, kā arī kāpņu pirmo un pēdējo pakāpienu marķē ar kontrastējošu (dzeltenu vai tumšu uz gaiša fona) ne mazāk kā 5 cm platu svītru visā kāpņu vai pandusa platumā;
  • būves ieejas un telpas aprīko ar kontrastējošām un labi izgaismotām zīmēm un norādēm;
  • evakuācijas ceļos durvīm, kā arī grīdām un citām apdares virsmām jābūt savstarpēji kontrastējošām;
  • uz kāpņu margām pie pirmā un pēdējā pakāpiena jāiestrādā stāva numura taktilo apzīmējumu vai numuru Braila rakstā;
  • izvietojot informācijas taktilās plāksnes pie telpām, tās novieto blakus durvīm 1,6 m augstumā no grīdas līmeņa.

Pielāgojumiem nav robežu, taču būvnieki ne vienmēr saprot, kāpēc un kas jādara, tāpēc bieži vien izpildījums neatbilst sākotnējam mērķim. Uzbrauktuve tiek pabeigta, pacēlājs tiek ierīkots, taču no praktiskā viedokļa cilvēks ar invaliditāti to nevar lietot. Savukārt par neredzamo invaliditāti tiek aizmirsts un pielāgojumi tiek veikti tur, kur nav nepieciešami. Ivars Balodis stāsta, ka bieži vien būvnieki un celtnieki savos projektos izvēlas taupīt un mēģina nodrošināt minimumu, nevis ievērot labo praksi. Kā piemēru viņš min Latvijas Mākslas akadēmijas otro korpusu: “Tika iztērēta Eiropas Savienības nauda –1,4 miljoni eiro, kas paredzēti cilvēku ar invaliditāti integrācijai sabiedrībā, lai nodrošinātu mācību iespējas mācību iestādēs, bet šī pieejamība netiek nodrošināta. Ir noteikts, ka maksimālais pieļaujamais uzbrauktuves slīpums ir 8 %, taču akadēmijā tas ir 15 % – gandrīz divas reizes stāvāks, un tas ir pārkāpums.”

Pirms vairākiem gadiem, kad normatīvi vēl tika pieņemti, vadlīnijas bija vajadzīgas, taču šobrīd tās nepalīdzēs, ja netiek veidota izpratne. “Mēs izlasām, ka, piemēram, pandusam ir jābūt tik un tik slīpam, attiecīgi būvētājam ir jāsaprot, kāpēc tas ir tieši tik slīps. Ja būs metru garāks, vai tā drīkst būt? Tualetei ir jābūt tik un tik platai, bet vai tā drīkst būt par centimetru platāka?” retoriski jautā vides pieejamības eksperts Jurģis Briedis.

Protams, problēmas sagādā arī kultūras pieminekļa statuss. Daudzu kultūras institūciju ēkas ir atrodamas aizsargājamo sarakstā. Latvijas Republikas likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 21. pantā noteikts, ka “kultūras pieminekļi konservējami, restaurējami un remontējami tikai ar Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes rakstisku atļauju un tās kontrolē”. Taču sākotnēji kultūras pieminekļu restaurācijas projekts tiek iesniegts kultūras ministram apstiprināšanai, un tikai pēc tam atklāta konkursa kārtībā tiek piešķirti līdzekļi tām kultūras iestādēm, kuras ir pieejamas sabiedrības apskatei. Tomēr arī cilvēkiem ar invaliditāti māksla paplašina dzīves telpu. Tā ir viņu pašrealizācijas iespēja. Kamēr kultūras institūcijas nespēs izprast cilvēku ar invaliditāti vajadzības, ir sarežģīti nodrošināt pienācīgu vides pieejamību.

Tuvāk ANO universālā dizaina stratēģijai

2018. gadā Labklājības ministrija laidusi klajā vides pieejamības vadlīnijas. Tās paredzētas arhitektiem, inženieriem, celtniekiem, ēku īpašniekiem un citiem interesentiem. Ar tajā apkopotajiem ieteikumiem ir iespēja veidot būvvides objektus, kas būtu ērti ikvienam. Šajā gadījumā ir svarīgi pieskarties “universālā dizaina” stratēģijai. Cilvēks ir galvenā vērtība sabiedrībā, un tikai cilvēka ērtība un drošība ir galvenie humānas vides veidošanas kritēriji. Saskaņā ar ANO Konvenciju valstij ir jānodrošina dažādi pakalpojumi, produkti, informācija un vide tā, lai tie pēc iespējas lielākā mērā būtu pieejami, saprotami un lietojami par zemām izmaksām vai jebkādām papildu izmaksām bez nepieciešamības veikt pielāgošanu vai radīt speciālu dizainu. Tas nozīmē, ka mazinātos nepieciešamība veidot speciālas programmas un pakalpojumus salīdzinoši nelielām klientu grupām.

Ir saskatāma līdzība starp 2018. gadā klajā laistajām vadlīnijām un Ministru kabineta noteikumiem, taču, izstrādājot būvprojektu, ir jāievēro visi norādītie minimālie izmēri atbilstoši likuma normām, nevis vadlīnijām. Kāpēc jādara vairāk? “Tomēr problēma ir arī normatīvo aktu sarežģītība – likumu ir daudz, un daudzi tiem neseko. Ja nav pateikts, piemēram, kas drīkst būt, kas nedrīkst un kā jābūt, tad, protams, visi dara, kā grib. Bet, ja ir likums, tad mēs varam prasīt no atbildīgajiem – jūs esat pārkāpis to un to, jo bija jābūt tam un tam,” uzskata Latvijas Nedzirdīgo savienības prezidente Sandra Gerenovska. Savukārt, lai ievērotu vadlīnijas, ir jābūt interesei un vēlmei zināt, taču vienmēr būs kāds, kas pateiks: kāpēc man jālasa, ja man nav laika? “Vadlīnijas ir uz 200 lappusēm, kurām būvnieks nebursies cauri, bet likums ir ļoti konkrēts: ar konkrētiem cipariem, procentiem, rādījumiem, kuri ir jāievēro,” norāda vides pieejamības eksperts J. Briedis.

Varētu šķist, ka vides pieejamība ir vienīgais, par ko būtu jādomā, taču svarīgs aspekts ir kultūras iestāžu darbinieku gatavība pieņemt cilvēkus ar invaliditāti. Tikai dažu iestāžu mājaslapā ir norādīts, ka vide ir pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem, nemaz nerunājot par cilvēkiem ar redzes vai dzirdes traucējumiem.

IMG_0333.jpg

Kinoteātros cilvēkiem ar kustību traucējumiem ērtība otrajā vietā

No trim priekšizpētē iekļautajiem kinoteātriem “Kino Citadele” ir vienīgais, kura tīmekļa mājaslapā norādīta ēkas pieejamība. No 14 tā auditorijām tiek piedāvātas astoņas, kurās ir paredzētas vietas personām ar kustību traucējumiem. Atkarībā no auditorijas izmēriem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām tiek piedāvāta viena vai divas vietas. Viņiem grūtības sagādā tikai pakāpieni, kas ved uz konkrētajām auditorijām, kur norādītās vietas atrodas pa vidu. Cilvēki ar smagākiem kustību traucējumiem fiziski uzkāpt nevar.

Citos kinoteātros pieejamība netiek minēta, taču praktiski ir novērojama – tās ir pirmās vietas zāles priekšā, turklāt uz pirmā un pēdējā pakāpiena redzams nodrupis marķējums. Tehniski pieejamība personām ar kustību traucējumiem ir nodrošināta, taču rodas jautājums, vai ir ērti sēdēt pirmajā rindā un ar atgāztu galvu skatīties, kas notiek uz milzīgā ekrāna? Kinoteātra “Cinamon” darbiniece norāda, ka tās nav gluži labākās vietas, bet, iespējams, ja sarunā, ratiņkrēslu var novietot uz kāpnēm. Taču paredzēt katrā rindā vietu ratiņkrēslam nav plānots – pieprasījums neesot tik liels.

IMG_0191.jpg

Vēsturiskās koncertzāles piemērotas tikai iespēju robežās, renovētās – visiem

Uzdodot jautājumu, kā ēka ir pielāgota cilvēkiem ar kustību, redzes un dzirdes traucējumiem, daudzviet vēsturisko kultūras institūciju amatpersonu sejās redzams izbrīns, īpaši jautājot par vājdzirdīgajiem un vājredzīgajiem, jo tie taču neapmeklējot kultūras pasākumus. “Finansējums no Kultūras ministrijas nav pietiekams, lai nodrošinātu ne tikai pieejamību, bet arī vēsturisko ēku rekonstrukciju,” skaidro Mazās ģildes administratore. Lifts ēkā tika ierīkots ar grūtībām, savukārt Lielajā ģildē ir norādīta informācija – nav piemēroti apstākļi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, un cilvēki zina, ar ko rēķināties. Apkalpojošais personāls – 14 cilvēki – nepieciešamības gadījumā pirms un pēc pasākuma palīdz cilvēkiem ar redzes un kustību traucējumiem uzkāpt pa kāpnēm, uznest ratiņkrēslu un pašu cilvēku. Pielāgotāks šķiet tikai Kongresu nams, kurā ir uzstādīts pacēlājs un zāles aizmugurē, atrodoties vienā līmenī ar otrā stāva foajē, ir nodrošinātas vietas ratiņkrēsliem. Administrācijā skaidro, ka pielāgojumi veikti iespēju robežās un bez attiecīgā finansējuma neko vairāk par vietu norādīšanu nepieciešamības gadījumā izdarīt nevar. Vairāk par ēkas labiekārtošanu tiks domāts, kad būs pieņemts lēmums par ēkas rekonstrukciju.

Rekonstruētajās iestādēs situācija ir labāka. Protams, eksperti varētu diskutēt par atbilstības kritērijiem – zāles slīpumu, apgrūtinājumiem evakuācijas gadījumā. Latvijas Nacionālās operas ēkā ir ierīkots lifts, speciāla ieeja, lai apmeklētāji ar kustību traucējumiem varētu nokļūt jebkurā operas stāvā. Iepriekš piesakoties, par stāvbiļešu cenu ir paredzētas arī īpašas vietas parterā, precīzāk, 16. rindas labajā un kreisajā pusē. Arī VEF Kultūras pils vadītāja Liene Kubiļus norāda, ka, ēku rekonstruējot, vairāk padomāts arī par cilvēkiem ar neredzamām invaliditātēm. Piemēram, pie āra fasādes ir konstruēta ratiņkrēslu uzbrauktuve, telpās – lifts, kas nodrošina piekļuvi visiem stāviem. Cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir iebūvētas akustiskās cilpas lielajā skatītāju zālē, kas palīdz uztvert būtiskākās valodas nianses, savukārt personas ar redzes traucējumiem var orientēties pēc kāpņu margām, kas aprīkotas ar taktilām norādēm. Tām pieskaroties, cilvēks uzzina, kurā stāvā atrodas.

Daudzfunkcionālās halles “Arēna Rīga” pārstāvis informē, ka pieejamības risinājumiem administrācija pievērš uzmanību, sadarbībā ar apvienību “Apeirons” veicot apmācības personālam, skaidrojot dažādus invaliditātes veidus. Savukārt pasākumiem ir individuāla uzbūve un tehnikas novietojums, tiek plānotas un mainītas skatītājiem pieejamās vietas, lai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām būtu labāka redzamība un ērtāka piekļuve. Nepieciešamības gadījumā tiek lietotas arī papildu norādes, veidoti paaugstinājumi un piesaistīti vietu ierādītāji. Sadarbojoties ar kādu no invalīdu biedrībām, ir iespējams nonākt pie atbilstošiem risinājumiem, jo pielāgot visu visiem nav iespējams.

Teātri sola nodrošināt pieejamību, pat uznesot augšā pa kāpnēm

Pieejamību teātros biedrības “Apeirons” eksperti Ivars Balodis un Jurģis Briedis vērtē kritiski – tie ir pieejami, taču tikai daļēji. Iekļūšana un pārvietošanās problēmas nesagādā – lielākoties ir uzbrauktuves vai pacēlājs, lifts savukārt nodrošina pārvietošanos starp stāviem. Zālēs ir paredzētas īpašas vietas, kas tiek turētas rezervē nedēļu pirms izrādes – Dailes teātra Lielās zāles plašākajā ejā, Mazās zāles aizmugurējo rindu galos, Jaunā Rīgas teātra vistālākajā stūrī aiz skaņu operatoriem, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra pirmajā rindā (vietas var demontēt). Nosacījums garderobistiem – viņiem jāvar cilvēku ratiņkrēslā pacelt un uznest augšā. Taču jautājums, kāds būtu cilvēku ar kustību traucējumiem pieļaujamais skaits, kultūras institūciju amatpersonās rada izbrīnu – diez vai atnāks draugu grupa ratiņkrēslos! Varētu šķist, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām tiek uzskatīti par vientuļniekiem, ja vien blakusesošais nav pavadonis.

Vājredzīgajiem un vājdzirdīgajiem izteiktu pielāgojumu nav, taču ar pavadoņa palīdzību vājredzīgie no Strazdumuižas mēdz apmeklēt izrādes. Tādiem gadījumiem Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, Nacionālajā teātrī un Leļļu teātrī tiek rezervētas pirmās rindas, nodrošinot redzamību. Ja cilvēks ar redzes traucējumiem atnāk viens pats, tad Jaunajā Rīgas teātrī ir paredzēta informācija Braila rakstā, kā arī pirmā un pēdējā stāva marķējums, savukārt Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī visas zīmes, norādes, pakāpieni un rindas ar krēsliem ir labi izgaismotas. Arī liftā ir speciālās taktilās pogas vājredzīgajiem. Kultūras iestāžu vadītāji norāda, ka citos gadījumos tiek nodrošināts pavadonis, jo, piemēram, Nacionālā teātra ejas un telpas ir diezgan šauras, savukārt Leļļu teātrī pavadoņi visbiežāk ir bērnu vecāki. Turklāt ir reizes, kad vājdzirdīgajiem subtitrētās izrādes piedāvā Jaunais Rīgas teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris un Nacionālais teātris.

Muzeji un izstāžu zāles cenšas iejusties cilvēku ar īpašām vajadzībām ādā

Mākslas muzejos ir sarežģīti panākt, lai visi apmeklētāji gūtu baudījumu no mākslas. Tomēr par vides pieejamību tiek domāts, un šobrīd par draudzīgākajām var nosaukt tikai trīs mākslas iestādes: Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, izstāžu zāli “Rīgas birža” un Motormuzeju. Cilvēki ratiņkrēslā šeit var piekļūt visām ekspozīcijām visos stāvos, turklāt ir padomāts arī par vājdzirdīgajiem un vājredzīgajiem. Šobrīd Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tikai muzeja konferenču zāle un trešā stāva vestibils ir aprīkots ar audio indukcijas cilpas sistēmu cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem un muzeja stāvu plāni, kas atrodas ekspozīcijās, papildināti ar Braila rakstu. Taču renovētais Motormuzejs tam ir radis jaunu pieeju: margās ir izvietoti cipari, lai atvieglotu neredzīgajiem un vājredzīgajiem navigāciju muzejā, tiek piedāvāti cimdiņi, lai aptaustītu daļu no eksponātiem, ļaujot izjust dažādus materiālus, ekspozīciju audio gidēšanas sistēmas skaļums ir regulējams, tādējādi atvieglojot informācijas uztveršanu vājdzirdīgajiem.

Rīgas biržā sadarbībā ar Latvijas Neredzīgo biedrību ir norisinājušās apmācības gidiem un darbiniekiem par to, kā vadīt ekskursijas cilvēkiem ar dažādu grupu invaliditāti. Muzeja izglītības projektu kuratore Ieva Andžāne informē, ka muzeja speciālisti valkājuši brilles, kas simulē redzes traucējumus, un gājuši cauri ekspozīcijām, lai saprastu, kā tad jūtas apmeklētāji. Tas palīdz veiksmīgāk veidot attiecības ar cilvēkiem. Savukārt cilvēkiem ar redzes traucējumiem tiek piedāvātas taustes ekskursijas, nodrošinot cimdiņus, lai ar taustes palīdzību viņi iepazītu to, kas atrodas muzejā, – eksponātu materiālu, izliekumus, formu, līnijas, izcēlumus u. tml. Protams, gleznu ir diezgan grūti iepazīt aptaustot, taču risinājumi tika rasti nevis skata pēc, bet ar patiesu interesi, lai apmeklētājiem ar redzes traucējumiem atvieglotu informācijas uztveri.

IMG_0187.jpg

Netiek nodrošināti līdzekļi darbinieku apmācībām

Izklaide un kultūra ir viens no veidiem, kā paplašināt pieredzes telpu. Attiecībā uz mākslas pasākumu pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti risinājumiem jābūt pēc iespējas vieglākiem, bez jebkādiem apgrūtinājumiem, lai cilvēkiem nebūtu kaut kas papildus jālūdz. Taču izpratne, pirmkārt, būtu jāveicina jau agrā vecumā. Latvijas Nedzirdīgo savienības prezidente Sandra Gerenovska skaidro, ka Latvijā joprojām nav sakārtota izglītības sistēma: “Piemēram, nevienā augstskolā nesagatavo dzirdes speciālistus darbā ar šādiem cilvēkiem. Nav ne adaptētu materiālu, ne arī skolotāju, kuri prot zīmju valodu. Mēs ar Latvijas Universitātes un Labklājības ministrijas pārstāvjiem par to runājam, taču atbildi no Izglītības ministrijas joprojām neesam saņēmuši. Līdzīga situācija ir, kad pasākumu pieejamības nodrošināšanai prasām atbalstu Kultūras ministrijai. Pašām biedrībām nav lielu resursu.”

Šobrīd Labklājības ministrijai ir noslēgts sadarbības līgums par valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas “Sustento” darbībai. Organizācijas pārstāvji dodas uz būvprojektiem un sniedz vides pieejamības konsultācijas no praktiskās puses, lai panāktu pēc iespējas labāku risinājumu. Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanās sociālā darba politikas departamenta vecākā eksperte vienlīdzīgu iespēju jautājumos Inese Vilcēna skaidro: ja tiek novērots pārkāpums, par to tiek ziņots. Ja tikai mākslas telpas ir pielāgotas gan cilvēkiem ar kustību traucējumiem, gan neredzīgajiem un nedzirdīgajiem, vai to var saukt par vides pieejamību? Pielāgojumiem ir jābūt nemanāmiem – minimāliem, izmantojamiem un ērtiem, dizainam – iekļaujošam, veidotam ikvienam.

PIEREDZES STĀSTI

“Pieejamību uzreiz pieprasīt nevar, ir jāsadarbojas”

Baiba (31 gads)

Diagnoze: kustību traucējumi kopš bērnības

“Kultūras pasākumus apmeklēju vismaz vienu vai divas reizes mēnesī. Izvēlos pēc tā, ko vēlos redzēt, un, ja cilvēki ir gatavi palīdzēt, – tā nav problēma. Taču ir radīts priekšstats, ka daudzi cilvēki ar invaliditāti neapmeklē pasākumus. Cilvēki apzināti vai neapzināti baidās no nezināmā, un cik daudz cilvēkus ar invaliditāti mēs redzam uz ielas? Ir vēl arī neredzamās invaliditātes. Protams, pieprasīt uzreiz, lai būtu pieejamība, mēs nevaram, jo, ja tur neviens nav bijis, vajadzību ir grūti ieraudzīt. Piemēram, apmeklēju Sieviešu stendapu Kaņepes Kultūras centrā. Ļoti forša vieta jauniešiem, bet tikpat ļoti nepieejama – šauras kāpnes ar pagriezienu. Ir bijuši daudzi komiski gadījumi, bet viņi ir gatavi katru reizi nest mani augšā, un ir jāļauj palīdzēt vai jāpasaka, jo bieži vien cilvēki nevis negrib palīdzēt, bet nezina, kā to darīt. It kā jau nav vēlams celt un nest, jo tur ir cilvēciskais moments – nesējam var paslīdēt kāja, var sareibt galva, roka samežģīties. Tas cilvēks ratiņkrēslā riskē ar savu dzīvību. Arī elektriskie rati ir laba pārbaude, jo, ja parastos palīdz pacelt un iestumt, tad elektriskie sver 120 kg, plus vēl mans svars. To nepacels, lai cik spēcīgs cilvēks būtu. Kaņepē man ir bijuši visādi kuriozi – rati sašķiebās, slīdēju no krēsla uz sānu. Es varu paskatīties uz to ar humoru, bet ir arī cilvēki, kuri nevēlas būt nesti, jo ir ļoti dažādas diagnozes, un varbūt nevar mainīt pozu.

Diskutēt varētu neredzīgie un nedzirdīgie, bet ratiņkrēsliem kultūras pasākumi ir gana pielāgoti. Trūkst vienīgi informācijas par pieejamību vai nepieejamību, vai gatavību palīdzēt, jo bieži vien jau varētu nobīties, kad ieraugi, ka nepieejams – viss, tu neej. Zīmes un norādes ir svarīgas, lai tu zinātu, kur ir un kā ir, bet bieži vien aktuāls jautājums ir pielāgotās labierīcības – kur tās ir? Atslēga arī mēdz pazust, jo labierīcības slēdz ciet, lai citi neizmantotu, bet sanāk visai neērti. Ir lietas, kas ir labi izdarītas, un ir lietas, kas ķeksīša pēc izdarītas, un mēs kļūstam par pieejamas nepieejamības ķīlniekiem. Piemēram, man patīk “Kino Citadele”, viņi ir pieraduši pie suņa asistenta, un tur ir atbrīvotas divas vietas ratiņkrēsliem, bet, kad ierodos ar draugiem ratiņkrēslos, tad rodas sarežģījumi, kur viņus likt. Nav izdomāts arī, kā tikt pa kāpnēm. Es varu uzkāpt, ļoti labi, ka varu, bet visi jau nevar. Arī “Cinamon”, piemēram, ratiņkrēsliem paredzētas vietas pašā priekšā. Tu vari izmežģīt kaklu, kamēr skaties to filmu, jo ekrāns ir gandrīz priekšā. Minēšu citu gadījumu. Vasarā biju Valmierā uz “Prāta vētras” koncertu, un bija paredzēta platforma. Viss bija forši – bijām augstāk par pārējiem –, bet pie ieejas smēķētāju zonā un miskastēm.

Tā ir attieksme, kas parādās caur šo stāstu, un ar ļoti lielu sarūgtinājumu skatīties nav vērts. Ir jāiet uz sadarbību, nevis pieprasīšanu. Saruna ir galvenais, un arī “Apeironam” padomu prasīt, jo tieši viņi zina tos standartus. Kultūras ministrijai būtu jāsadarbojas ar cilvēkiem ar invaliditāti, ar ekspertiem šajā jomā, kuriem ir zināšanas par pieejamību, kuras es pat nezinu. Manuprāt, kuriozi rodas no tā, ka cilvēks grib darīt, grib izlikties, ka visu zina pats, bet bieži vien iztrūkst abpusēja saruna.”

“Tehnoloģijas nav nākušas par labu, bet cilvēki ir gatavi palīdzēt”

Agris (52 gadi)

Diagnoze: vājredzīgs kopš pagājušā gada

“Kultūra ir mans dzīves saturs. Retāk dzīvē esmu apmeklējis kaut kādu darbu vai mājas. Mans defekts ir salīdzinoši nesen, bet, kamēr redze bija labāka, tad bija teātri, izstādes, kino, pats par sevi. Šobrīd tās ir pārsvarā akustiskās aktivitātes – viss, kas saistās ar to, ko var saklausīt, un kaut kur jau cenšos to savu ziņkārīgo degunu iebāzt. Bet te atkal ir viens moments – tādā gadījumā ir ļoti svarīga tā akustiskā sistēma, ko tu saklausi ar ausīm. Kaut kur ir daudz maz, citur ļoti labi vai labi, bet citur nav nekā. Citreiz tas koncerts tādēļ arī ir sakropļots. Pats savulaik esmu bijis būvnieks ar savu brigādi un varu ļoti labi pamanīt, kur ir izdarīts tā saucamā ķeksīša pēc, lai būtu kaut kas, bet kur tiešām pie tā ir piestrādāts. To pašu var teikt arī par attieksmi.

Nekad nekur nekas netiek uzsvērts – kopējais katls uz visu vien, ja vien tu pats nepainteresējies. Es, piemēram, pirmo reizi dzirdu, ka kaut kur tiek piedāvātas pirmās rindas cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Bet es pat atkāpjoties ar tālskati varu labāk redzēt. Vienīgi ir diezgan apgrūtinošas tās visas robotiskās gaismas, palīgierīces. Man ir svarīgas nianses. Te tehnoloģijas nav nākušas par labu – apgaismojuma dēļ pazūd kopējā aina. Tā pati melnā druka uz baltā fona, treknāk izdalīta, ir saraugāmāka nekā kaut kas, kas spīd. Un tad tur sajaucas ar apgaismojumu telpā un kaut ko, kas no āra nāk, un nav nekā. Tas ir jebkurā ēkā, vai tas ir kultūras nams vai medicīniska iestāde, vai stacija.

Brīžiem es domāju, kuri ir labākā vai sliktākā stāvoklī – bez acīm vai bez kājām? Cilvēki ar redzes traucējumiem ir apdalītāki, viss notiek tādā gliemeža ātrumā, bet labi, ka beidzot notiek. Kapitālremontu projektos ir ietverti kaut kādi pielāgojumi, bet lielākā daļa mums, protams, ir palikusi novārtā. Te atkal ir svarīgi visi tie cilvēki, darbinieki, un neko mākslīgu nevar izdarīt. Ja tev trāpās lādzīga dvēsele, tad tu nepazudīsi.”

“Pielāgojumi ir, taču jāizvērtē, kur tie tiešām nepieciešami”

Anete (58 gadi), vārds mainīts

Diagnoze: vājredzīga kopš dzimšanas

“Man ļoti patīk teātris, lai gan es neredzu, un es ļoti labprāt apmeklēju izrādes. No bērnības jau esmu vesta uz klasiskā teātra izrādēm. Ir grūti saulainās dienās, jo tad es neko neredzu, bet, par laimi, kultūras pasākumi bieži vien notiek vakaros. Cilvēkiem varbūt ir priekšstats, ka, ja neredzīgs, tad ne gaismu, ne tumsu neatšķir, bet kādam šī problēma izpaužas mazāk, kādam vairāk. Un ko mēs saprotam ar vārdu “invalīds”? Man uzreiz nāk prātā cilvēks ar fiziskiem traucējumiem, redzamiem. Mums no cilvēkiem ar kustību traucējumiem ļoti atšķiras tas, ko mēs saprotam ar pieejamību. Man, piemēram, patīk pa kāpnēm kāpt, esmu piešāvusies. Citiem, kas neredz, tas tomēr ir apgrūtinājums. Vājredzīgajiem ir svarīgi, lai būtu atzīmēts kāpņu sākums un beigas, un citreiz, kad nav, mēs ejam un smejamies: redz kā, kāpnes nemaz nav atzīmētas – te nav pieejamības. Mēs to tā kā pa jokam, bet īstenībā tā jau arī ir. Man ir grūtāk, kad zālē, teātros katra skatītāju rinda ir augstāka un augstāka, un tad ir jāiet caur tām rindām. Domā, ka vajag kādu blakus, citreiz atnāc uz beigām un ir jau patumšs skatītāju zālē. Dažreiz sanāk pajautāt par rindām, vai ejam pareizi, jo mums vajag tur un tur. Personāls jau pie rociņas nevedīs.

Šobrīd gan izrādes mazāk apmeklēju, bet valodā jau arī nianses ir svarīgas. Svešā valodā mēs varam uztvert tikai virspusēji. Filmas, televīzijas seriālus var klausīties, tur nekas daudz arī nav jāredz. Bet teātris mūsdienās ir ar visādiem vizuāliem un gaismu efektiem. Tādiem, kas ir tiešām ar aci baudāmas. Tagad man cilvēki stāsta, ka, piemēram, televīzijā parādījās filma “Bille”, kas ir ļoti skaista filma, bet es ar acīm to nevaru izbaudīt. Filmas tulko, izmantojot titrus, man tādas vispār nav uztveramas. Uz kino vairs neeju, ja vien tā nav latviešu filma.

Protams, sabiedrības attieksme ir nedaudz mainījusies. Vairs nesaka: tik jauna, un jau ar brillēm, un neredz! Agrāk tās indīgās piezīmes biežāk izskanēja. Es domāju, ka kādreiz cilvēki ir domājuši labu, ir izdarītas lietas it kā priekš neredzīgajiem, bet beigu beigās tās stāv un netiek izmantotas, jo pie viņiem nekad mūžā nav atnācis neviens cilvēks, kam tas bijis vajadzīgs. Piemēram, daudzās vietās ir ieviesti Braila raksti, bet neredzīgo tur nemaz nav. Varbūt ir vietas, kur patiešām to visu vajadzētu, un tur to nemaz nav. Vajadzētu darīt vairāk nevis ķeksīša pēc, bet patiešām izzināt, kur to vajag, un tur arī nodrošināt.”

“Ar priekšlikumiem vien nepietiek, ir svarīga arī augstāko instanču iesaiste”

Santa (50 gadi), vārds mainīts

Diagnoze: vājdzirdīga kopš dzimšanas

“Brīvais laiks ir ļoti ierobežots, bet man patīk iet uz koncertiem un klausīties dziesmas. Arī uz pašvaldības pasākumiem, kur dzied dziesmas, vēlos aiziet. Mūziku es dzirdu, bet neatšķiru vārdus. Būtu jauki, ja, teiksim, dziesmu teksti būtu uz ekrāna kā Youtube, tad vājdzirdīgie cilvēki varētu sekot dziesmām līdzi. Ja dziesmu nezina, tad ir grūti sekot līdzi. Mans vīrs ir nedzirdīgs, viņš vispār nedzird ne mūziku, ne dziesmu tekstus, un viņam tādi pasākumi nepatīk. Reizēm es saku – tev jānāk pretim –, bet es saprotu, ka cilvēks nedzird un nesaprot, ko dzied vai runā, un informācija liekas garlaicīga, tāpēc nāk miegs. Ja teātra izrādes nav subtitrētas, ir grūti sekot līdzi uzvedumiem. Kino gan mēs bieži apmeklējam – tur subtitri ir vienmēr.

Vājdzirdība ir ļoti personīga lieta – daži uztver smagākos toņus, citi smalkākos, un, ja godīgi, tad arī ar akustisko cilpu ne vienmēr var uztvert runātāju. Tiem, kuri neprot zīmju valodu, ir svarīgi, lai būtu dzirdes aparāti vai implanti – tie mazina telpā esošos blakustrokšņus, jo traucē, piemēram, ja krēslu stumda. Protams, mēs nevaram visai sabiedrībai piespiest mūsu dēļ sēdēt klusi kā pelītēm, bet mēs varam sniegt informāciju, lai viņiem būtu tās zināšanas, ka mums traucē grozīšanās, sačukstēšanās. Ir svarīgs arī acu kontakts, lai varētu kaut ko no lūpām nolasīt. Zviedrijā, veikalā pie kases, redzot, ka mēs ar vīru, teiksim, sarunājamies zīmju valodā, kasiere pateica paldies zīmju valodā. Man tas bija šoks. It kā primitīvs mirklis, bet patīkams. Pie mums cilvēki varbūt nav laimīgi, bet var jau pielāgoties – kaut ko parādīt, uzrakstīt uz lapiņas, pasmaidīt, jo nedzirdīgie ļoti labi jūt otra cilvēka emocijas. Viņiem nevajag dzirdēt, viņi redz sejas mīmiku un var pateikt, vai esat laipns vai dusmīgs. Ja dusmīgs, tad uzreiz ir pretreakcija: kāpēc tu uz mani dusmojies? Neesmu vainīga, ka nedzirdu!

Bieži vien kļūdas pieļauj, ja pasākuma organizatori nenoskaidro cilvēku vajadzības. Protams, sabiedrībai ir ļoti daudz jāstāsta, bet, lai to attieksmi mainītu, arī pašiem jābūt pozitīvākiem. Ja mēs savu problēmu pasniegsim pozitīvi, tad varbūt vairāk ieklausīsies. Bieži vien sūdzēties ir viegli, bet būtu vēlams ierosināt priekšlikumus, kā varētu labāk. Man viens reiz pateica: stulbi, ka tajā pasākumā ministrijas pārstāvis nepareizā vietā sēdēja! Es sāku prasīt, kā viņš to atrisinātu, jo nevar jau pienākt pie ministrijas pārstāvja un pateikt: ej sēdēt tur un tur! Ja tu zini, ka pasākuma pārstāvji sēdēs tajā pusē, tad nāc 20 minūtes agrāk, apsēdies tā, lai esi blakus, tuvumā. Piemēram, es rakstīju vēstuli Rīgas pašvaldībai ar lūgumu padomāt Rīgas pilsētas pasākumos par vides pieejamību personām ar dzirdes traucējumiem. Es neprasīju visu pasākumu subtitrēt vai tulkot zīmju valodā – galvenokārt mēra uzrunu, to galveno. Atbilde bija: vērsieties pie organizatoriem! Bet kuri ir organizatori? Ja viena puse ir gatava atvērties, bet otra nav, tad komunikācija klibo.”

Pieejami nepieejamā māksla cilvēkiem ar īpašām vajadzībām

Autore, Marina Latiševa, Inquisitio speciāli skalak.rsu.lv

Foto: Oskars Aleksandrs Krūmiņš, Sandijs Leicis