"Konservēts" karš pāris stundām. Latvijas Kara muzejs Skip to main content

"Konservēts" karš pāris stundām. Latvijas Kara muzejs

raksti

 

Brīvā enciklopēdija "Vikipēdija" nav pats precīzākais rīks jaunu zināšanu iegūšanai, tomēr tā ir gana laba, lai, šķeļot vēstures jūras viļņus, gūtu ieskatu, ka visu cilvēces vēsturi ir pavadījusi karošana. Var pat uzzināt, kādi kari ir notikuši konkrētā tūkstošgadē vai gadsimtā, kontinentā vai valstī.

Turklāt šķirklis "Karš" ir tikai viena no daudzajām arvien dzīvajām lapiņām pasaules militārisma mūžzaļajā dižkokā — gan tiešā, gan pārnestā nozīmē mūs turpinā "priecēt un izklaidēt" ieroči un to šķiras, militārpersonas un dienesta pakāpes, atsevišķas kaujas un veselas frontes, militārā un politiskā diplomātija, armijas pārvietošanās uz zemes, gaisā un jūrā, militārā zinātne, kultūra un arī pavārmāksla.

Tomēr nav tikai tā, ka karš "dzīvotu" vien interneta dzīlēs. Latvijas mediju un līdz ar to arī sabiedrības dienas kārtību gadiem ilgi ietekmē ne vien pasaules vēstures lielo karu (I pasaules karš — 28.jūlijs/11.novembris, II pasaules karš — 1.septembris/8.maijs) sākšanās atcere vai noslēguma svinēšana, bet arī citu datumu, kas saistīti ar karu, pieminēšana (16.marts — Leģionāru piemiņas diena, 11.augusts — Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena, 11.novembris — Lāčplēša diena). Turklāt šie datumi nav vienīgie, jo kalendārā atzīmētas un sabiedrība piemin arī dienas, kas saistītas, piemēram, ar II pasaules kara izraisītu genocīdu, represijām un deportācijām. Ja tematam pievienojam Aizsardzības ministrijas, Nacionālo bruņoto spēku vai NATO aktivitāšu atspoguļojumu medijos, varētu domāt, ka Latvija ir aktīvas karadarbības fāzē. Un daļēji būtu taisnība — pasaules politiskās dzīves aktualitātes un jo īpaši Krievijas 2014.gadā veiktā Ukrainas teritorijas — Krimas — okupēšana arī Latviju ir mudinājusi mainīt ierasto "gaidīšanas svētku" pieeju uz militāro spēju stiprināšanu ar aizsardzības budžetu 2% no iekšzemes kopprodukta un sabiedrības izglītošanu.

            Tiktāl varētu rasties iespaids, ka Latvijā temats "Gribi mieru, gatavojies karam" būtu iztirzāts — sabiedrībā valda vienprātība un atbalsts gan vēstures interpretācijai (kara jautājumos), gan valsts aizsardzībai kā tādai. Šāds iespaids būtu mānīgs, jo ikgadējā domapmaiņa 16.marta (Leģionāru piemiņas dienas) kontekstā gan virtuāli, gan pie Brīvības pieminekļa Rīgā apliecina, ka izpratne par konkrēto, bet citos datumos par nākamajiem "topikiem" ir nezināšanas un bieži arī apzinātas dezinformācijas piesātināta (ir viegli "apstrādāt" nezinātājus). Turklāt var novērot situāciju, ka pat tie, kuru zināšanas ir "virs vidējā", bieži pazaudē "sarkano pavedienu" un kontekstu. Kā rīkoties? Vai Latvijā ir kāda vieta, kas palīdzētu karu un karošanu "salikt pa plauktiem"? Pat ja tādas vēl nav, tad kaut kad nākotnē par tādu varētu kļūt Latvijas Kara muzejs. Jā, tas pats, kurš atrodas vienā no Vecrīgas simboliem Pulvertornī (celts 17.gadsimtā, mūsdienu izskatu ieguvis 19.gadsimta beigās) ar jaunāku laiku piebūvi (celtniecība pabeigta 1940.gadā).

            Jāpiemin, ka Aizsardzības ministrijas nosaukums pirms 1940.gada okupācijas bija Kara ministrija. Tāpēc, šķiet, toreiz bija pašsaprotami, ka Brīvības cīņu un militārās tēmas muzejam arī nosaukumā būs vārds "karš". Vai šāds nosaukums ir atbilstīgs arī 21.gadsimtā? Ja raugāmies no satura viedokļa, pilnīgi noteikti, ja raugāmies no publikas iesaistes un nākotnes skatupunkta — vērts padomāt. Tiesa, Latvijas Kara muzejs ir "aizsardzības ministra pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde" un tā apmeklējums ir bez maksas (visdrīzāk tāpēc par nosaukuma maiņu domāt nav obligāti).

            Skaidrs, ka tas, ko no kāda muzeja prasīja un sagaidīja tiklīdz Latvija atguva neatkarību (1990./1991.gads), ir pavisam kas cits, kā tas, ko prasām tagad. Jā, prasām un ne vienmēr sagaidām (lai arī daudzi muzeji Latvijā ir godam atjaunoti). Šādas pārdomas rodas pēc Latvijas Kara muzeja apmeklējuma. Pieļauju, ka daļu sabiedrības pilnīgi viss, kas saistīts ar militārismu, "neatgriezeniski garlaiko". To var saprast. Lai arī bez kara un nāves Latvija savu pirmo neatkarību neiegūtu, tomēr nevar būt spiesta lieta savu ikdienu "izdaiļot" ar ieroču šķindu. Tieši šādās situācijās noder tas, ko sauc par "darbs ar sabiedrību". Un demokrātiskā sabiedrībā citādi nevar — ar sabiedrību ir jāstrādā, jāizglīto, jāmudina domāt par īpašiem tematiem. Latvijas Kara muzeja gadījumā tā būtu kara (satura) tāda vizuālā pasniegšana, kas (apmeklētājiem) mazinātu iespēju pateikt vārdu, kas raksturo daudzas labas ieceres, kas nav izdevušās, proti, "garlaicīgi". Garlaicīgi tie ieroči, garlaicīgi tie kari un kaujas, garlaicīgi tie, piedodiet, veči (lai arī tās ir "vaska figūras" ar attiecīgo apģērbu/ekipējumu).

            Protams, nav tā, ka Latvijas Kara muzejā nedomātu "ko un kā". Saturs ir izklāstīts hronoloģiski ekspozīcijās (no senākiem laikiem līdz mūsdienām), tāpat ir domāts par noformējumu (kas kopumā gan rada iespaidu, ka vienā ēkā būtu vairāki muzeji no visai atšķirīgiem laikiem un visai atšķirīgu pieeju apmeklētāju uzrunāšana). Tiek piedāvāta oriģināla ekspozīcija "Karavīri un karamāksla 9.—16.gs.", kas cenšas uzburt ainu par laikmeta norisēm (tekstu izšķirtspēja un apgaismojums gan "klibo"), savukārt ekspozīcijā "Latvija un latviešu karavīri 17.—18.gs." rasta iespēja "pašaudīties" gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Kā visai vienmuļa jāraksturo ekspozīcija "Latvieši kara klausībā 19.gs. līdz 20.gs. sākumam", taču to kompensē ekspozīcija "Latvijas iedzīvotāji I pasaules karā" (vēl precīzāk — tieši tās ievads un 1914.gada notikumu projicēšana). Tā ir kā pozitīvs "kronis visam", jo mākslinieciskā dizaina autors ir Holgers Elers no dizaina biroja "H2E" (ne viens vien muzejs atdzimis, pateicoties tieši šīs komandas iesaistei). Ekspozīcija "Latvijas iedzīvotāji I pasaules karā" ir tieši tāda, kādu gribētos redzēt visu Latvijas Kara muzeja noformējumu (lakonisku, kā "pieskārienu" detaļām, kas beigās tomēr parāda kopainu).

            Turpinājumā tiek piedāvāta 2018.gadā atklātā saturiski vērtīgā (lai gan — "kaut kur jau redzēts") ekspozīcija "Latvijas valsts izveidošana un Neatkarības karš. 1918.—1920.", no kuras izriet ekspozīcijas "Latvijas valsts aizsardzība 1920.—1940." un "Latvija II pasaules karā" (vizuālajā ziņā abas ir kā lēciens pagātnē). Svaigāks un modernāks skatījums uz karošanu tiek piedāvāts pastāvīgajā izstādē "Latvijas karavīri miera uzturēšanas misijās un starptautiskajās operācijās. 1996.—2016.gads" — miers ir jāuztur un to var panākt arī sadarbojoties.

            Ir skaidrs, ka Latvijas Kara muzeja uztvere katram tā apmeklētājam būs citādāka. Vieni pamanīs uzraudzes/dežurantes "no seniem laikiem", citi teiks, ka remonts derētu visai ēkai, vēl kāds (teiksim, pacifists), ka muzejs par godu karam ir nejēdzība pati par sevi. Šķiet, daļa taisnības būs visiem (arī tiem, kas dalīsies ar sajūsmu pēc pirmā apmeklējuma). Jau pieminēts vizuālais noformējums, kuram ir būtiska loma mūsdienīgā, t.sk. veiksmīgā, komunikācijā. Taču ne mazāk būtiska, stāstot par karu, būtu jaunu nianšu/šķautņu izmantošana. Piemēram, Latvijas Kara muzejā var iegādāties Ilzes Krīgeres brošūru "Labs karavīrs — paēdis karavīrs. Ko ēda un dzēra latviešu strēlnieki I pasaules karā". Koncentrēts teksts, bagātīgs ilustratīvais materiāls — interesants vēstījums, kas kareivi pirms 100 gadiem padara saprotamu arī šodien. Un ēšana jau nu nebūtu vienīgais "interesantums".

            Visbeidzot, vai Latvijas Kara muzejs ir vieta, kas palīdz karu un karošanu "salikt pa plauktiem"? Visdrīzāk nē. Tajā karš ir tas pats vecais "veču konfliktu risināšanas veids", tikai "konservētā" veidā, bez asinīm. Tā "pa smuko", pāris stundas paskaties un labi. Taču, iznākot no Latvijas Kara muzeja, nākas atzīt, ka stāsts, lai arī kā to negribētos noliegt, ir bijis par nogalināšanu un nāvi, nevis par mieru un dzimšanu. Varbūt jāiet visu skatīties no jauna?

0_0_ARTURA_BLUMBERGA_FOTOGRAFIJA.jpg
0_1_ARTURA_BLUMBERGA_FOTOGRAFIJA.jpg
1_ARTURA_BLUMBERGA_FOTOGRAFIJA.jpg
2_ARTURA_BLUMBERGA_FOTOGRAFIJA.jpg
3_ARTURA_BLUMBERGA_FOTOGRAFIJA.jpg
4_ARTURA_BLUMBERGA_FOTOGRAFIJA.jpg
5_ARTURA_BLUMBERGA_FOTOGRAFIJA.jpg
6_ARTURA_BLUMBERGA_FOTOGRAFIJA.JPG
7_ARTURA_BLUMBERGA_FOTOGRAFIJA.jpg
8_ARTURA_BLUMBERGA_FOTOGRAFIJA.jpg
9_ARTURA_BLUMBERGA_FOTOGRAFIJA.jpg

Autors: Tālivaldis Kronbergs

Artūra Blumberga fotogrāfijas