Jaunatnes basketbols Latvijā. Uz jautājumiem atbild basketbola treneris Kristaps Zeids Skip to main content

Jaunatnes basketbols Latvijā. Uz jautājumiem atbild basketbola treneris Kristaps Zeids

Raksti
RSU Komunikācijas fakultātes žurnālistikas programmas 1. kursa students Mārcis Egle ir sagatavojis interviju sēriju par jaunatnes basketbolu Latvijā. Šodien piedāvājam otro interviju no trīs rakstu sērijas.

Kristaps Zeids ir Latvijas U20 vīriešu izlases galvenais treneris, iepriekšējā sezonā bija basketbola kluba “Jūrmala” galvenā trenera asistents. Tikko kļuvis par basketbola kluba “Liepāja” galveno treneri. Viens no jaunās paaudzes latviešu basketbola treneriem, kurš reizē jau ir ieguvis lielu pieredzi, strādājot Latvijā un arī ārzemēs. Treneris stāsta par jaunatnes basketbolu no sava skatu punkta.

kristapszeidsfoto (1).jpg

- Kāds, pēc jūsu domām, pašlaik ir jaunatnes basketbols Latvijā?

- Es uzskatu, ka sistēma un piramīda Latvijā, redzot arī pārējo Eiropas fonu, ir labā līmenī. Es domāju, ka mums ir jāsaka paldies jauniešu sistēmai. Mums ir daudz vecuma grupas, kā arī visās ir vairākas divīzijas, kuras vēl ir sadalītas pēc reģionālā principa. Viss ir sakārtots un sadalīts tā, lai spēlētāji varētu maksimāli labi spēlēt un attīstīties. Būtu jāsper nākamais solis un vairāk jāiesaistās treneru darbā, jāveido vadlīnijas, lai būtu vieglāk strādāt. Satieku daudz jaunos trenerus, kuri grib strādāt, bet bieži vien nemāk pielietot savas zināšanas, jo nav skaidrības, kas un kā būtu jādara. Vajag izveidot šablonu pēc kā treneriem strādāt, jābūt vadlīnijām, kas un kurā vecumā būtu jāapgūst.

Piemēram, Serbijā un vēl dažās valstīs līdz 16 gadu vecumam ir aizliegts spēlēt zonas aizsardzību, tas ir tikai tāpēc, lai spēlētāji attīstītos individuāli. Latvijā bieži vien liek segt zonu tikai tāpēc, lai uzvarētu. Nav svarīgi 14 gadu vecumā uzvarēt obligāti. Protams, tas ir labi un tas dod pievienoto vērtību, tas dod motivāciju, bet tas nav galvenais. Jaunatnes komandas būtu jāvērtē pēc tā, cik daudz spēlētāju beidzot sporta skolu spēj iekļauties lielajā basketbolā. Tas arī būtu labs treneris, kurš ir sagatavojis spēlētājus, lai viņi varētu spēlēt kaut vai Latvijas basketbola līgas 2.divīzijā un pēc tam pāriet uz 1.divīziju. Nevis ja treneris ir uzvarējis jaunatnes līgu, izmantojot ļoti daudz taktikas un upurējot spēlētāju individuālo attīstību, un pēc tam viņi nevar iekļauties pieaugušo basketbolā. Tāpēc vajadzētu izveidot vienādus principus, pēc kā strādāt, gan basketbola, gan fiziskajā ziņā, kas spēlētājiem būtu jāiemācas. Piemērs no pieredzes, pagājušo gadu Latvijas U16 izlasē, aizejot uz treniņu un puse no spēlētājiem nemāk uztaisīt pietupienu pat bez stieņa, tā nevar būt. Jābūt kopīgām prasībām, tad arī varēsim labāk vērtēt trenerus. Ir jābūt nedaudz kontrolētākam treneru darbam, protams, jāizmanto arī savs redzējums un idejas, bet kontrolpunktiem ir jābūt.

- Kādas ir galvenās problēmas jaunatnes basketbolam Latvijā? Kā tās risināt? 

- Kā jau teicu, vajadzīgs cilvēks, kuram treneri uzticas, kas reāli izstrādā programmu, pēc kā būtu jāvadās. Noteikti programmas izstrādē būtu jābūt iesaistītiem arī pieaugušo izlašu galvenajiem treneriem, jo viņi vislabāk redz problēmas. Arī iepriekšējos gadus ir daudz dzirdēts un runāts par to, ka praktiski visām mūsu izlasēm bija problēmas ar atlēkušajām bumbām, tad arī treneru komisijām un izlašu treneriem ir jāsēžas pie galda un jādomā, kā to atrisināt. Jo nav tā, ka atlēkušās bumbas mēs zaudējam, tikai tāpēc, ka pretinieki ir spēcīgāki par mums, ir vairāki aspekti. Lielākā problēma, manuprāt, ir tā, ka ļoti daudz treneru uzskata, ka viņi jau visu zina. Pēteris Višņēvičs ir teicis – “ja viņš kādā brīdī domās, ka viņš visu zina, tad viņam jābeidz trenēt basketbolistus.” Treneriem ir konstanti jāmācās, visu laiku jāapgūst kaut kas jauns, jāmeklē veidi kā ko risināt. Basketbols mainās strauji un ir ļoti mainījies salīdzinot ar to, kāds tas bija pirms 20 gadiem.

- Kāpēc jaunieši tagad tik daudz izvēlas braukt uz ārzemēm spēlēt un trenēties?

- Pirmkārt, es domāju, ka tas vienkārši tagad ir modē. Latvijā ir pietiekami laba jaunatnes sistēma un treneri. Tomēr tas nav viennozīmīgi, ir ļoti daudz labu gadījumu, kad jaunais spēlētājs aizbrauc un ir tikpat daudz, ja ne vēl vairāk sliktu gadījumu. Ir jābrauc tur, kur treneris zina, kāpēc viņš tevi grib, kur treneris zina, kā tevi attīstīt un kur treneris zina, kā strādāt. Nav svarīgi, vai tie ir Varakļāni vai Spānija, ja treneris zina, kā ar spēlētāju strādāt un ja tur ir pakāpeniska vieta, kur izaugt, tad tur arī ir jābrauc, nevis tāpēc, ka tā ir Itālija, Spānija vai Francija, bet tāpēc, ka tur ir laba komanda, labs treneris un labi apstākļi. Lieliskie piemēri Artūrs Žagars un Kristaps Porziņģis, kuri aizbrauca uz Spāniju, tikpat lieliski piemēri Jānis Timma un Jānis Strēlnieks, kuri līdz 20 gadiem palika spēlēt un trenēties Latvijā.

- Kā ir trenēt jauniešus salīdzinājumā ar profesionāļiem?

- Tās ir divas dažādas lietas, jo, kā jau minēju, jauniešiem primārais ir attīstība un ilgtermiņa plāns, profesionālā basketbolā galvenais ir uzvarēt šodien un tagad, kur tu lielāko daļu savu darbu velti tam, lai izdomātu, kā uzvarēt. Profesionāļiem jādara jebkas, lai palīdzētu komandai uzvarēt. Jaunatnes basketbolā jādomā par individuālo un fizisko attīstību, par nepārslogošanu. Es uzskatu, ka jaunatnes basketbols vairāk ir basketbola tehnikas un fiziskās sagatavotības uzlabošana. Visas taktiskās lietas ir otrajā, ja ne pat trešajā plānā. Protams, ir jāieliek arī taktiskie pamati, lai varētu profesionālajā basketbolā jau zināt pamatprincipus, bet svarīgākais ir būt individuāli spēcīgam. Profesionālajā basketbolā, neaizejot galējībās, bet viss tiek pakārtots tam, lai sezonas griezumā būtu iespēja uzvarēt.

Man gribētos redzēt vairāk basketbola internātus

- Kas un kā būtu jāuzlabo jaunatnes basketbola sistēmā? Kāpēc?

Sistēma strādā un nākamais posms būtu strādāt ar treneriem un izveidot visiem vienādu principu, jo tad arī izlasēm būtu daudz vieglāk strādāt. Esot vairākus gadus, kā izlases trenerim ir grūti, ja ir divpadsmit spēlētāji un viņus var sadalīt vismaz četrās grupās pēc prasmju līmeņa. Citi darījuši to, citi spēlējuši to un nav darījuši to, nezin kā strādā tas. Un tad arī ir grūti izplānot treniņus, lai visi kaut ko iegūtu. Mēs esam maza valsts un tas nebūtu grūti strādāt pēc vienotas, labi izdomātas un izstrādātas sistēmas, kurā ir iesaistījušies vairāki izlašu treneri, kuri redz tās problēmas ikdienā, gan lielajā, gan jauniešu izlasēs. Ir grūti jaunatnes izlašu treneriem mēneša laikā, kas ir dots, lai sagatavotu komandu, kurā katram ir jāmāca kaut kas cits. Jaunatnes izlases ir ar domu braukt un uzvarēt, jo tur ir savākti labākie spēlētāji konkrētajā vecumā.

- Kas pozitīvs ir Latvijas jaunatnes basketbolā?

- No sacensību viedokļa viss ir ļoti labi. Procentuāli, tomēr ļoti maz kļūst par profesionāliem basketbolistiem un tāpēc basketbols ir labs audzināšanas veids. Bieži vien, 14-16 gadu vecumā jaunieši vairs vecākus neklausa, ir problēmas skolā, atzīmes pasliktinās. Vienīgais ar ko viņus var paķert ir basketbols, jo viņiem tas interesē. Tad arī treneris ir tas cilvēks, kas var sakārtot viņiem galvu. Ļoti labi ir arī tas, lai varētu spēlēt jaunatnes līgas finālturnīros ir jābūt sekmīgām atzīmēm skolā, jo basketbols ir audzināšanas līdzeklis pirmkārt un tikai tad mēs ejam uz to, lai kāds no viņiem kļūtu par profesionālu basketbolistu.

- Kā jūs domājat, kas mūs sagaida nākotnē jaunatnes basketbolā? Kādas ir tendences?

- Gribētos, lai visi talantīgākie neaizbrauc uz ārzemēm. Man gribētos redzēt vairāk basketbola internātus. Manuprāt, it sevišķi mazākās pilsētās, kur ir viens vai divi talantīgi spēlētāji, viņiem trūkst iekšējais sparings un veselīgā konkurence, kad ir vairāk spēlētāji, kur ikdienā treniņā ir jākapā, jācīnās, jāēd zeme, lai izsistu sev vietu zem saules. Esot vienam, diviem līderiem komandā, treniņš kļūst par prasmju atsvaidzināšanu un nav veslīgais sparings. Tāpēc arī gribētos, lai katrā reģionā ir viens vai divi spēcīgi internāti, kur tiktu salikti spēlētāji kopā, kur viņiem ikdienā būtu labi treniņi, jo tie ir ļoti svarīgi jaunatnes vecumā, līdz 16 gadiem pat svarīgāki par spēlēm.

- Ko jūs, treneris, visvairāk novērtējat jaunajos spēlētājos? Ko no viņiem sagaidiet?

- Pirmkārt, noteikti attieksmi. Man nepatīk, ja spēlētājs uzskata, ka viņš jau kaut ko ir sasniedzis un kaut ko izdarījis, vai kaut kādā brīdī vērtē sevi augstāk par citiem. Pat, ja vinnējot spēli ar lielu pārsvaru, kas nereti gadās jaunatnes līgās, es gribu redzēt attieksmi, es gribu redzēt, kad viņš spēlē ne tikai uzbrukumā, bet arī aizsardzībā. Ka viņš spēj komunicēt ar saviem komandas biedriem, nevis uzvedās kā kaut kas īpašāks. Ka spēlētājs spēj respektēt pretinieku. Pat pēc labas spēles spēj izdarīt secinājums par to, kas bija slikti, kur tika izdarītas kļūdas, kas vēl ir jāuzlabo. Galvenais, lai jaunietis ir piezemēts, lai saprot vietu un situācijas nopietnību, ka ja viņš ir labs, talantīgs spēlētājs, ka tas ir tikai mazs solītis.

- Kā, pēc jūsu domām, varētu veiksmīgāk pārvarēt problēmu Latvijā, pārejot jauniešiem uz profesionālo basketbolu?

- Tas ir sistemātisks process, kas arī ir tas treniņu faktors. Tie ir sparinga apstākļi. Pirmais, kur jaunieši izkrīt ārā ir treniņi. Atnākot uz lielo komandu, jaunais spēlētājs nav vispār gatavs tādai treniņu intensitātei, tādai slodzei un tik fiziskai spēlei, kāds ir profesionālais basketbols. Ja ikdienā būtu pieejams labs sparings, jo vairāk spēcīgi un vienlīdz attīstīti spēlētāji vienā komandā arī treniņu process ir labāks. Tas arī ir svarīgi, lai spēlētājs pierastu jau jauniešu vecumā pie tā, ka treniņā ir smagi jāstrādā. Bieži vien, kāds nemaz nav trenējies uz pilnu slodzi un tad atnākot uz jaunatnes izlasu sākās problēmas. Būtu jāveido pēc iespējas koncentrētāki treniņu apstākļi. Protams, arī psiholoģija, ir jāaudzina uzvarētāju raksturs. Jāgrib progresēt un jāizdara secinājumi. Nevis pie pirmajām grūtībām, jāatmet ar roku un tad trenerim ir jāiet ar viņu runāties, jo viņš ir vajadzīgs kā līderis, bet kādreiz viņš ir arī jānosēdina malā, ja spēlētājam nav pareizā attieksme, pēc tā arī jaunietim ir jāizdara secinājumi, kāpēc tā ir noticis.

- Vai šogad U19 Pasaules čempionātā un citos jaunatnes izlašu turnīros mums ir pamats gaidīt lielus panākumus?

- Man liekas, ka mums, latviešiem, ir jāsāk gaidīt lieli rezultāti. Es uzskatu, ka mūsu vīriešu izlase uz doto brīdi ir visu laiku talantīgākā sporta spēļu komanda Latvijā. Ar tādiem spēlētājiem, kā mums ir šobrīd, ar to visu, kas notiek šobrīd basketbolā, mēs esam gatavi uzvarēt. Tas viss sākās psiholoģijā, nav runa par basketbolistu prasmēm. Mums ir jāpieprasa pašiem no sevis, tas, ka mēs braucam vinnēt, nevis mēs braucam piedalīties, vai palikt augstākajā divīzijā. Jo mums šobrīd ir spēcīga basketbola paaudze un arī nākamajā ir labi spēlētāji. Tajā ziņā lietuvieši ir mums priekšā, viņi vienmēr grib uzvarēt. Viņi ienāk zālē un viņi bieži jau vinnē pirms spēles, jau iesildoties var redzēt, ka viņi psiholoģiski ir pārāki. Meistarība un fiziskā sagatavotība viņiem nav labāka, vienkarši viņi psiholoģiski ir pārāki, nerespektē pretinieku, bet tajā pašā laikā arī ciena. Mums ir jāizmaina mentalitāte, ka ir jāgaida panākumi. Protams, nevajag celt zelta pilis un pieminekļi, kad mēs uzvaram, mums vienkārši ir jāpierod pie uzvarām, nav jāsamierinās ar skaistiem zaudējumiem.

Autors: Mārcis Egle

Foto: Toms Paipals