Dziedātāja Kristīne Prauliņa: džezs ir mūzika, kas jāsajūt Skip to main content

Dziedātāja Kristīne Prauliņa: džezs ir mūzika, kas jāsajūt

Raksti

Sākotnēji dziedāju tikai savam priekam un izpausmei, sarunai ar Dievu, tāpēc gospelkori negribētu atzīmēt kā “karjeras sākumu”, tas bija manas vokālās izaugsmes sākums - tas gan. Jāsaka, ka neaugu ar domu, ka gribu būt dziedātāja, nesapņoju par lielām skatuvēm, tērpiem, atpazīstamību, man vienkārši patika dziedāt un, kā man stāsta mana ģimene, to bērnībā mājās darīju ļoti daudz un bieži.

kristine-praulina-50013485.jpg

Vienkārši stāvēju savā istabā un dziedāju. Gan līdzi sev mīļiem izpildītājiem, gan pašizdomātas melodijas. Rīgas gospelkorī es iemācījos tehniku, kontroli, kā arī to, ka mūzika ir dvēseles valoda, un pats galvenais jeb kurā dziesmā ir vēstījums, noskaņa un jēga, ko tajā ieliec, intervija atzīst dziedātāja Kristīne Prauliņa.

-Tu sāki savu mūzikas karjeru dziedot gospelkorī, vai vari  pastāstīt kā  nonāci līdz Raimondam Paulam un  Latvijas Radio bigbendam (LRBB)?

-Par bigbendu un Maestro īsumā. Pēc vidusskolas sāku interesēties par to, kas šeit, Latvijā, notiek džeza, blūza, fanka mūzikā, interesēja vai te vispār kas tāds ir, jo neko īsi nebiju dzirdējusi. Bet meklējot, atradu, un atradu daudz, un daudz ko labu. Sāku iet visiem iespējamajiem šāda stila koncertiem, džema sesijām. Sākotnēji biju klusais vērotājs, fanu meitene, kas ir visos koncertos. Vēroju šo procesu, mācījos.

“Ar laiku sapratu, ka varētu arī pamēģināt uzkāpt uz skatuves. To izdarīju un saņēmu brīnišķīgas pieredzes, tik daudz dažādus sajūtu un krāsu piesātinātus muzikālos ceļojumus.. Tas bija skaists laiks.”

Un, jā, īsumā, caur to mani pamanīja dažādi mūziķi, viens no tiem bija LRBB bundzinieks Artis Orubs, kurš par mani pastāstīja Bigbenda muzikālajam vadītājam Kārlim Vanagam, un pa lielam, - te nu es esmu. Caur Bigbendu iepazinu Maestro. 2013. gada beigās mums bija kopīgs koncerts ar Bigbendu, un mēģinājuma laikā viņš pienāca man klāt un teica, ka varētu sadarboties un ko kopīgu izveidot. Šobrīd mums kopā ir divi studijas albumi.

-Ko Tev nozīmē džezs? Kā Tu to sajūti?

-Džezs ir dzīva mūzika, mūzika, kas vienmēr ir kustībā, vienmēr vēršas uz dziļumu, plašumu, krāsu dažādību, jauniem apvāršņiem. Tā ir pacilājoša un dziļi kustinoša mūzika, mūzika, kas spēj pacelt debesīs un ļauj nokļūt pie savas dvēseles klusākajiem un dziļākajiem ūdeņiem. Es gan ticu, ka tas ir iespējams jeb kurā mūzikas žanrā, un definīcijai ne vienmēr ir nozīme, bet džezs ir īpašs ar to, ka šī brīvība, niansētība, jūtīgums ir ievīts šī žanra pamata statūtos. Esmu pirmkārt dvēselisks radījums, tāpēc mani apbur tas, cik daudz sajūtu iespējams ielikt notī, melodijā, tembrā, taimingā... džezs ir mūzika, kas pirmkārt jāsajūt. Droši vien tāpēc man tā ir tik mīļa.

-Vai tu varētu iztēloties sevi ikdienā izpildām kādu citu mūzikas žanru , kas nav džezs vai soulmūzika? (Ja jā, tad kurš tas būtu?)

-Man ļoti patīk laba popmūzika. Piemēram, mans jaunais singls “Kopā”, vai oktobrī izdotais EP “A Warmer October” pamatā ir popmūzika, ar blūza, soul, kantrī (amerikāņu kantrī mūzikas izpratnē) nokrāsām un aizguvumiem. Es mīlu blue grass, mīlu dziesminiekus, r&b.. jeb ko, kam ir blūza sakne.

Neuzskatu sevi par džeza dziedātāju, jo blūzs un džezs ir divas dažādas lietas. Džezs ir krietni attīstītāks (radās vēlāk) un komplicētāks muzikālo izteiksmes līdzekļu kopums. Šeit, Latvijā, ir pierasts visu to mest vienā kastē, bet tā vis nav.

-Kurš no visiem pasaules  džeza māksliniekiem tevi visvairāk iedvesmo?

-Džeza. Hmm, tas ļoti mainās. Radniecīgs man šķiet Lester Young, no vokālistiem Sarah Voughan. Protams, ir iedvesmojoši paklausīties jaunos džeza dziedātājus, kā Esperanza Spalding, tādas grupas kā Snarky Puppy.

Viens no maniem visu laiku mīļākajiem māksliniekiem, kurš šobrīd aktīvi darbojas ir Cory Henry - džeza mūziķis, kas audzis gospel mūzikas vidē baznīcā un tagad aktīvi pievērsies fanka mūzikai. Ideālais sakausējums manām ausīm.

-Arī tavā jaunajā debijas soloalbumā “Warmer October” viscaur ir jūtami džeza elementi. Kā tapa ideja par albuma izdošanu?

-Jau sen loloju sapni par savas mūzikas rakstīšanu, ierakstīšanu, izdošanu. Aptuveni piecus gadus darbojos kā sesiju mūziķis, vokāliste, un sapratu, ka tas man ļoti patīk, bet līdz galam nepiepilda manu dvēseli, man ar to nepietiek, kaut kāda vieta iekšpusē paliek tukša, gribas veidot savu stāstu, ar savām otām un krāsām.

Un dzīvē galvenais ir sapņot un turēt acis vaļā, lai redzētu iespējas šos sapņus realizēt.

Pienāca īstais laiks, veids, manā dzīvē ienāca īstie cilvēki, viss saslēdzās, un tagad strādāju pie savas oriģinālmūzikas.

-Vai, rakstot savas oriģinālkompozīcijas, Tev patīk spēlēties ar vārdiem, tos svītrojot, vai vārdi nāk laukā paši no sevis, dabiski?

-Šis ir labs jautājums, jo ir tā, ka esmu šā ceļa sākumā, vēl tikai apgūstu takas. Īstenībā - nesvītrojos daudz. Man mūzikā un tekstā, tāpat kā dzīvē, ir svarīgs plūdums, elpa, ritms, ja jūtu, ka kaut kas nenāk dabīgi, ka ir “jāspiež”, tad atlaižos, pāršķiru lapu un sāku no jauna. Visbiežāk gan teksti top uzreiz dziedot līdzi mūzikai, man mūzika vienmēr ir pamata iedvesmas avots.

-Vai ir jau radusies ideja par nākamā albuma realizēšanu?

-Tikai ideja. Tagad ir citi soļi, kas jāsper, pagaidām ir plāns izdot vēl dažus singlus. Galvenais ir turpināt radīt un kustēties, un tad jau ar laiku viss noapaļosies un kļūs skaidrs, par to nešaubos.

-Kā jau zināms džezs ir  cēlies Dienvidamerikā,  kā ir to  izpildīt Latvijā, jeb valstī, kur stingri tiek ievērotas tautas tradīcijas?

-Esmu pieradusi pārstāvēt mūziku, kas “vidējam latvietim” ir sveša un ne tik viegli uztverama, saprotama. Tas sākās jau 15 gadu vecumā, ar gospelkori apceļojot lauku baznīcas. Gospelmūzika ir dzīvesprieka, skaņas un kustības brīvības pilna mūzika, un skaidri atceros tos koncertus, kad mēs ar priekā atvērtām sejām sitam plaukstas un dejojam, dziedot kādā lauku baznīciņā, un klausītāji neraduši ko tādu baznīcā pieredzēt, sēž klusi, apjukuši un raugās uz mums kā jocīgiem. Un pēc koncerta nāk klāt, lai pateiktu, cik dziļi šī mūzika uzrunājusi. Tādi mēs te Latvijā esam.

Bet ir interesanti pieredzēt, kā tas ir mainījies. Kā tagad koncertos cilvēki jau dzīvo līdzi, sit plaukstas, skaļi gavilē, brīvība ir lipīga izjūta, bez šaubām.

Tā nu man likās tikai normāli, ka sāku dziedāt džezu latviski, vai fanka un soul mūziku, kas mums te ir kaut kas tik pats svešs un jauns. Tagad zinu, ka tas ir mans ceļš, - pārstāvēt šos mūzika stilus šeit. Paldies Dievam, esmu tāds cilvēks, kam nav tik svarīgi, ka visiem patīk tas ko daru un visur skandē manu vārdu, man ir svarīgāk būt patiesai pret savu izjūtu.

-Kā, tavuprāt, reaģē sabiedrība Latvijā uz šo diezgan skaļo, bet skaisto mūzikas žanru?

-Uz to, šķiet, atbildēju jau zem iepriekšējā jautājuma. Viss attīstās.

-Vai, tavuprāt, mūsdienu paaudze vairs nespēj līdz galam novērtēt šo mūzikas žanru?

-Ja te ir runa par džezu, tad es domāju, ka tam nav nozīmēs.

Džezs nav main stream un nekad nebūs un paldies
Dievam par to. 

Kamēr mums ir tādi mūziķi un komponisti kā Dāvis Jurka, Edgars Cīrulis, Ritvars Garoza, Andris Buiķis, Jānis Rubis, Toms Rudzinskis, Matīss Čudars un tik daudzi citi Latvijas jaunās džeza paaudzes pārstāvji, šī mūzika plauks un zels, un tai vienmēr būs savs klausītāju loks, kas to spēs novērtēt.

-Kāda, tavuprāt, būtu mūzikas pasaule bez džeza?

-Redzi, džezs ir domāšanas veids. Ir daudzi, kas par pirmajiem džezistiem pēc ideoloģijas uzskata Mocartu un citus viņa laika biedrus.. pārējais viss ir tikai vēlāk tapušas definīcijas.

Tas ir kā pajautāt, kas būtu cilvēks bez asinsvadiem. Grūti uz ko tādu atbildēt. Džeza mūzika ir tik dziļi ieausta mūzikas kopējā audeklā, ka bez tās grūti iedomāties mūsdienu mūziku.

-Ja džezs būtu emocija –  kura tā būtu un Kā Tu to raksturotu?

- Džezs manā izjūtā nekādi nespēj iekļauties vienā emocijā, tas ir tik daudzšķautņains, tieši tāpēc tik īpaši dzīvs. Džezs vienmēr kontrastēs, tāpēc būs kustībā, tāpēc uzrunās. Es džezā esmu dzirdējusi daudz cilvēcīgu emociju, un es džezā esmu sajutusi Dievu. Džezs ir.

-Ja  Tev būtu iespēja aiziet vakariņās ar kādu no Pasaules džeza māksliniekiem, kurš tas būtu un kāpēc tieši viņš/viņa?

- Hmm, neesmu par to domājusi. Varbūt Chat Baker. Iedomājos kā sēžam kādā pustumšā kafejnīcā, tālumā ir siltas gaismas atblāzmas, kas jaucas ar dūmiem, viņš pīpē cigareti, iemalko viskiju, un klusi dzied “for all we know”, tad nevajadzētu pat runāt. Viss jau būtu pateikts.

-Kādu Tu redzi/ iztēlojies džezu  Latvijā pēc 100 gadiem?

-Mēs augam ar katru gadu, jaunie džeza mūzikas talanti attīstās un paplašina savus apvāršņus. Domāju, ka tam, kas varētu būt pēc 100 gadiem, nav limitu. Ka tik mums saglabājas miera laiki, tad ticu, ka arī soul mūzika attīstīsies un iegūs savu platformu. Tāda ir mana cerība.

Autore: Kintija Alpe