Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

02. aprīlis, 2018

Zvaigzne lūdzu - Zvaigzne dziest/25.marta atceres diena

Dažam labam, šī ir parasta diena, parasts datums, bet citai daļai iedzīvotāju 25.marts asociējās ar vienu no drūmākajām dienām tautas vēsturē.
 
Pusnakts - lietus - vēji salti...
Aizrestotie ešeloni-
Asinīs un dzelzīs kalti,
Apvīti ar ērkšķu kroni. (Elza Ķezbere, ''Veļupes krastā'')
 
25. marts ir atceres diena par tiem, deportētajiem uz Sibīriju, vai citiem, attāliem Krievijas reģioniem, 1949. gadā.
 
Mamma stāsta :
 
''Vārdu Sibīriju es bērnībā šad tad dzirdēju, izrunājām pusčukstus, tik sapratu, ka tas ir kaut kur tālu - Krievijā. Un, ka šis vārds vieno gan manas mammas ģimeni, gan tēva ģimeni. Kad paaugos - jautāju, bet nekad nesaņēmu izsmeļošu atbildi, jo atbilde vienmēr bija -''kaut kad vēlāk, kad tu būsi lielāka.'' Šis laiks ''vēlāk'' pienāca tikai 1989. gadā, kad sākās denacionalizēto īpašumu atgūšana un, kad sapratu, ka mani vecvecāki ir pieteikušies. Tad arī pirmo reizi iepazinos ar tēva mājām. Ap to laiku arī sekoja pirmie padziļinātie stāsti tieši no vecvecāku puses. Bija interesanti salīdzināt pieauguša cilvēka viedokli par to drūmo periodu un manu vecāku viedokli( kuri tajā laikā bija tikai bērni). Pieaugušajiem tas bija grūts izdzīvošanas laiks, kurā jārūpējās par bērniem, bet pašiem bērniem atmiņā palicis bērnības laiks ar tām pašām rotaļām, sniegiem un mežiem. Manu tēti izveda 5 gadu vecumā, viņš bija jaunākais bērns ģimenē. Visai ģimenei izdevās izdzīvot un atgriezties dzimtenē, izņemot tēta vecmammu, kura, diemžēl, neizdzīvoja bargo un tālo izvešanas ceļu. Loģiski, atgriezties dzimtajās mājās nav iespējams, jo tur jau mājo kolhoza kantoris un sveši cilvēki. Darbs vecākiem tiek piedāvāts pilnīgi citā rajonā un uz turieni arī tie pārceļās. Šī izvešana skaldīja cilvēku likteņus arī vienas ģimenes lokā, vecmammas divām māsām izdevās palikt Latvijā, bet kad vecmamma atgriezās no Sibīrijas, tad māsas bija ļoti atturīgas, jo baidījas par savu likteni. Mīļas un ģimeniskas attiecības līdz mūža nogalei tā arī netika atjaunotas. Visa ģimene atgriezās, kad manam tēvam bija 14 gadi, kad viņam bija jāsāk iet vidusskolā. Lielāko problēmu viņam sagādāja latviešu valodas pareizrakstība, jo pamatskola tika apgūta Sibīrijā, krievu valodā. Arī no mammas puses, ģimene tika izvesta gan 1941. gadā, gan 1949. gadā ,vienīgi mammas tēvam izdodas uzpirkt savācējpunkta kontrolierus, lai mammai ar māsu atļautu doties mājās, pie radiniekiem, kur arī praktiski, viņas tiek uzaudzinātas. Diemžēl, to dienu liecinieki, manā ģimenē ir miruši un man ir nožēla par to, ka par maz esmu jautājusi un interesējusies.''
 
Lai arī šie notikumi ir tālu pagātnē, tomēr arī es esmu saistīts ar viņu likteņiem un pārdzīvojumiem. Pārdzīvot un izturēt drūmo periodu, viņiem palīdzeja, ticība un cerība, ka varēs atgriezties mājās.
 
Zvaigzni lūdzu. - Zvaigzne dziest.
Saka nakts: ''Tev ilgi ciest!
Gaidīt - gaidot nepiekust!
Tas, ko mīlē, nevar zust!'' (Citēts, Melānija Vanaga, ''Velupes krastā'')
 















Dans Lapiņš

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: