Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

09. janvāris, 2018

Vēstules dzimtenei no trimdas. Stāsts par Tamāru Lankovsku

Saka- laiks dziedē visas rētas. Bet ir notikumi, kas ievaino cilvēkus tik dziļi, ka tos nav iespējams aizmirst. Ir pagājuši daudzi gadi gadu desmiti no tā traģiskā notikuma, kas skāra mani, visu mūsu ģimeni un daudzus tūkstošus mūsu tautiešu. To nevar izdzēst no atmiņas. Man ir saglabājušās vēstules (varbūt ne visas), kuras, pārrakstītas šai grāmatā, kura stāstīs par dzīvi Sibīrijā. Toreiz, sūtot ziņu piederīgajiem uz Dzimteni, nevarēja visu uzrakstīt, tādēļ tagad iebildēs pastāstīšu visu sīkāk, kas un kā toreiz notika patiesībā.
Tā iesākas stāsts par Tāmaru Lankovsku. Toreiz Tamāra bija devītās klases skolniece. Toreiz, kad viņus aizveda. Bet tagad Tamāra ir visus stāstus apkopojusi vienuviet grāmatā „Vēstules dzimtenei no trimdas”.
1949. gada 25. marta naktī ģimnāzijas 9. klases audzēkni Tamāru un viņas brāli paņēma no dzīvokļa Liepājā. Tas notika naktī, kad dzīvoklī ieradās vīri meklēdami Tamāru un viņas brāli, pasakot vien : „Bērni, jums priekšā tāls ceļš. Piecpadsmit minūtēs esiet gatavi sekot mums.” Pulkstenis rādījis bez 15 minūtēm divi naktī, tātad divos jāseko bruņotajiem vīriem. Tamāra vēl savā meitenīgajā naivumā teikusi, ko rīt skolotāja teiks, kad neieradīšos uz stundām, bet kāds no vīriem atbildējis – neko viņa neteiks. Māsiņu aizveda no pamatskolas 3. klases, tēvu – no mājām. Māte tai laikā bija devusies no dzimtajām mājām Padonē  uz Liepāju pie bērniem, tie – jau aizvesti. Kad atgriezusies mājās – tur kaimiņi dala viņu mantu. Māte uzzinājusi, ka Tores stacija pilna ar aizvedamo vagoniem, bet nav laista klāt. Kliegusi un raudājusi, līdz kāds virsnieks apžēlojies. Atvedis māti uz otro vagonu, kur Tamāra ar brāli, pārliecināties vai viņi ir radinieki. Tad nakts aizsegā aizvedis uz 68. vagonu, kur viņu tēvs. Brīdinājis, ka kuru katru brīdi var saņemt lodi. Sākumā esot visiem bijis grūti, īpaši kad bija nepieciešams nokārtot dabiskās vajadzības, kam bija paredzēts caurums vagona vidū. Arī Tamāra sākumā protestējusi pret svešiem skatieniem, bet paejot pāris dienām visi bija pavārguši un vairs nebija ne spēks, ne vēlme cīnīties. Omskas apgabalā jau bija jāparakstās, ka ieradušies brīvprātīgi uz mūžu.
Izsūtītie cits citam bija nodevuši lapiņas ar dzejas pantiņiem par Tores stacijā notikušo. Čekisti pārtvēruši, meklējuši autoru un aizdomās turējuši Tamāru. Izsaukta uz centru it kā pēc naudas, un Tamāra gājusi palēkdamās. Iesaukdama direktora kabinetā, pratinātājs aizslēdza durvis, vienu pistoli nolicis sev, otru Tamārai priekšā. Pratinājis visu nakti – gan pa labam, gan ar draudiem spīdzināt. „Brēcu un kliedzu, bija žēl mammas, ja man kas notiks.”
Esot prom Sibīrijā tur arī Tamāra aprecējusi savu novadnieku, lai bērni būtu latvieši. Kad aprecējusi Voldemāru Ķīnastu, Tamārai nav dots vīra uzvārds, lai bēgšanas gadījumā varētu sazīmēt. „ Katru sestdienu bija jāparakstās, ka neesam aizmukuši.” Pārbaudes veiktas arī zemnīcās. Reiz pārbaudītājs vaicājis: „Par ko tu strādā?” „Gavnovozom”, jo vedusi fermā mēslus. „Nošaušu tevi!” čekists paķēris revolveri. Vajadzēja atbildēt smalkāk – par lopkopi.
Viens bērns pie rokas, otrs uz rokas, ar trešo gaidībās – ar šādu bagāžu Tamāra 1957. gadā atgriezās no Sibīrijas. Ar Valdu, Rolandu un Arnoldu. „Es biju lepna, kad iebraucu Rīgā, atvedu trīs latvietīšu mājās!”  Meita Valda atminas, kad atgriežoties Latvijā, ļoti raudājusi, jo gribot mājās. Jo viņai mājas bija Sibīrijā. Arī Rolands sācis raudāt un Tamārai nekas cits neatlika kā raudāt līdzi. Kad Tamāra atgriezās Latvijā viņai bija 27 gadi.
Tamāras grāmatā ir apkopotas 86 rakstītas vēstules kuras viņa sūtījusi savai krustmātei Dorotejai. Vēstules iespējams bija vēl vairāk, bet tās cenzēja un nenonāca līdz norādītajai adresei.  Pirmo vēstuli Tamāra uzrakstījusi vēl braukdama vilcienā – 27. martā. Viņa rakstīja līdz pat dienai, kad  ģimene atgriezās mājās 1957. gadā. Doroteja saņemtās vēstules rūpīgi glabājusi un , kā vēlāk izrādījās, turēja pie sevis arī pēc radinieku atgriešanās dzimtenē. Padomju laikā par to baidījās runāt, tomēr īsi pirms aiziešanas mūžībā  1982. gada rudenī gadiem slēpto paciņu nodeva Tamārai. Rakstītais lēnām izbalēja – „Izņēmām no zīmuļiem grafītu, ielikām ūdenī, tā bija mūsu tinte”, tāpēc Tamāra visas vēstules ir pārrakstījusi vēlreiz , tas ir bijis vairāku mēnešu darbs. Vēlāk vēstuļu orģināli nodoti glabāšanai Latvijas Okupācijas muzejā.


Krista Andersone

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: