Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

17. maijs, 2017

Veģetatīvā distonija, jeb "jums nekā nav" kaite

17. maijā RSU aulā norisinājās konference ārstiem ar nosaukumu “Angioveģetodistonija – tās diagnostika un ārstēšana”  un šajā konferencē  apspriestie veslības traucējumi ir aktuāli  ne tikai nozares profesionāļiem, bet arī daudziem jauniešiem un viņu vecākiem. Jauniem cilvēkiem, kā zināms, mēdz būt ir augsts stresa līmenis,  problēmas ar pašpārliecinātibu un drošības sajūtu un tas viss var būt saistīts ar ko nopietnāku.
Tika īstenota intervija  ar profesori, ārsti, Eiropas Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas ārstu asociācijas prezidenti, RSU Psihosomātiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāju Guntu Ancāni.


Kas īsti ir angioveģetodistonija?
Jauni cilvēki ir tie, kas visbiežāk cieš no šiem traucējumiem un parasti zina, ka tos apzīmē ar veģetatīvo distoniju vai angioveģetodistoniju. Distonija  nozīmē, ka kaut kas ir zaudējis harmoniju, kaut kas strādā neharmoniski. Šī ir ne tikai jaunu cilvēku slimība, šī ir arī jaunu un izglītotu cilvēku slimība,  un tie, kuriem ir radušies, “piemetušies” šie traucējumi, šo vārdu parasti zina.
Ģimenes praksē šos traucējumus apzīmē kā “jums traucējumi ir uz nervu pamata”. Tad tas parasti iet kopā ar vienu citu teikumu - “jums nekā nav” - , kas parasti ļoti aizvaino pacientu, kurš ir atnācis ar daudzām sūdzībām pie ārsta pēc palīdzības un, ja ārsts saka “jums nekā nav”, tad cilvēks jūtas atstumts un izsmiets un “kā nav, es taču nācu un teicu, ka man ir virkne sūdzību!” Ar “jums nekā nav” parasti ārsts domā to, ka analīzēs nav atrastas novirzes un nav prognostiski nelabvēlīgu traucējumu nevienā iekšējo orgānu sistēmā.
Kādi ir angioveģetodistonijas simptomi?
Cilvēkam,kuram ir uzstādīta šī diagnoze var būt jebkurš no simptomiem sākot ar galvassāpēm, galvas reiboņiem, redzes traucējumiem (okulists uzreiz atpazīst, ka tie nav ar acu slimībām saistīti redzes traucējumi, bet gan cita veida), un beidzot ar dūriena, sāpju sajūtām krūšu kurvī, elpošanas traucējumiem, biežu urinēšanu, svīšanu, aukstiem sviedriem un dažādām nepatīkamām lēkmjveida izjūtām.
Kāda vecuma cilvēki ar šo slimo visvairāk un kāpēc šādi traucējumi rodas?
Tie ir jaunu cilvēku traucējumi – parasti no pusaudža gadiem līdz 30 gadiem. Patiesību sakot, tie ir traucējumi, kas ir saistīti ar emocionālo stāvokli ģimenē.  Tie cilvēki, kuriem ir paveicies piedzimt ģimenē kurā vecāki ir empātiski un emocionāli bagāti un tik stipri, ka spēj savus bērnus mīlēt, piedzīvo situāciju, ka viņi var vienkārši augt un attīstīties, attīstīt savas stiprās puses, savus talantus, un, ja kas neizdodas, tad par to daudz nepārdzīvo un mēģina vēlreiz. Šādi mīleti bērni, kas aug emocionāli balansētā, harmoniskā vidē ar angioveģetodistoniju nesaslimst, neatkarīgi no tā kāda ir viņu ģenētika. Saslimst tad, ja jauniem cilvēkiem, vecākiem to gribot vai negribot, ir pastāvīgs, hronisks, emocionāls disstress, ja vecāki tā vietā, lai vienkārši savus bērnus mīletu, par viņiem nepārtraukti uztraucas un raizējas.
Galvenā starpība ko es uzsvērtu ir, ja kāds mūs mīl tad tā cilvēka uzmanības lokā ir mūsu labsajūta, kā mēs jūtamies, vai mēs gribam to vai ko citu. Ja par cilvēku uztraucas, tad tajā gadījumā centrā ir tā cilvēka labsajūta un komforts, kurš uztraucas. Diemžēl pēcpadomju mantojums un citi “mantojumi” ir tādi, ka kādreiz tas pat bija sociāli akceptējams, ka “mamma taču uztraucas!” – to mums vajadzētu ar kopīgiem spēkiem lēnām mainīt, jo tas nav nekas labs.  Uztraukties nav tas labākais, ko vecāki var darīt, labākais būtu spēt būt tik stipriem mīlēt savu bērnu.
Piemēram, vecāki, kuri uztraucas nemitīgi aizrāda bērnam, ka viņš vai viņa kaut ko dara nepareizi, nemāk kaut ko pareizi izdarīt, kaut ko saplēš, un nemitīgi metas bērnam palīgā un mēģina to izdarīt vai saglābt bērna vietā. Šie cilvēki saskaroties ar vienaudžiem, kas auguši psihiski veselā ģimenē, ir zaudetāji, jo neko nemāk, bez tam viņu emocionālā pieredze, ka tuvas attiecības nozīmē uztraukties ienam par otru, traucē.
Šie cilvēki bieži nav tie labākie draugi, jo viņu “dzimtā valoda” ir “es atkal kaut ko daru nepareizi, man ir bailes un kauns par visu, es neko nemāku!” un viņu iekšējais stāvoklis izejot sabiedrībā ir “kurš mani tagad biedēs, pateiks ka daru kaut ko nepareizi, kurš mani kauninās?”. Vienaudži nevēlas blakus šādu cilvēku ar pataloģisku baiļu vai pat kauna izjūtu, tāpēc bieži, papildus šīm izjūtām, rodas sajūta, ka viņus atstumj, ka viņi nav gana labi. Tad sākas vēl viens intensīvu emociju vilnis – viņi mēģina ļoti labi mācīties, mēģina būt ļoti pareizi visās jomās, bet nav iespējams veiksmīgu dzīvi veidot pēc kritērijiem “pareizi” un “nepareizi”, jo kas liekas “pareizi” jums, tas liksies pilīgi “nepareizi” citiem. Šī nemitīgā “pareizā” un “nepareizā” meklēšana ir tā, kas definē cilvēka dzīvi, kurš cieš no angioveģetodistonijas, un tas noved pie nedrošības un nepārliecinātības par sevi, zema pašvērtējuma un pašcieņas un virspusēji tas visbiežāk ir novērojams kā “perfekcionisma sindroms’”.
Kas notiek, ja šos traucējumus neārstē un ignorē?
Cilvēks atrodas hroniskā nelabsajūtā, var teikt, kai ir hroniski slims, jo veselības definīcijai pieder arī emocionālā veselība un labsajūta. Veģetatīvās distonijas prognoze ir laba tajā ziņā, ka pacients nenomirs,  bet sliktā, ka jutīsies slikti, kam ir daudz konsekvenču. Cilvēkam ar, piemēram, panikas lēkmēm vai pataloģiski lielām bailēm, ir grūti realizēt savas sirdslietas vai tā būtu privātā dzīve, profesijas izvēle vai kas cits – cilvēkam ir bail, ir nedrošiba par to, vai tiks ar kaut ko galā. Cilvēks nevar līdz galam un pilnvertīgi realizēt un nodzīvot savu dzīvi. Mums ir limitēts daudzums enerģijas, ja cilvēkam milzīgs daudzums no šīs enerģijas ir jāizmanto, lai tiktu galā ar elpošanu, sirds klauvēm, galvas reiboņiem, cik daudz enerģija atliek mācībām, darbam un attiecībām? Daudz mazāk, nekā tad, ja cilvēkam nebūtu šo traucējumu. Būtu iespējams dzīvot skaistāku dzīvi, realizēt savus talantus un potenciālu daudz labāk, nekā ar angioveģetodistoniju slims cilveks to objektīvi spēj. Cilvēkam ar šādiem traucējumiem nedraud pāragra nāve vai sajukšana prātā, toties dzīves kvaltāte ir zemāka.
Vai zināms cik daudz cilvēku pasaulē cieš no vegetatīvās distonijas?
Šie skaitļi nav zināmi viena iemesla dēļ – nav sakārtota klasifikācija. No vienas puses šie traucējumi pieder psihiskajem traucējumiem, bet ne psihotiskā traucējumu nozīmē, ka cilvēks zaudē kontaktu ar laiku, ar vietu, kā tas, piemēram, ir šizofrēnijas gadījumā, bet tādā nozīmē, ka būtībā tie ir emocionālas dabas traucējumi. No otras puses, ir gadījies tā un tas ir fakts, ka ar šiem traucējumiem līdz šim tā īsti nopietni ārsti nav nodarbojušies, ārstiem visās pasaules praksēs nepietiek laika. Nav iespējams pacientam dot pietiekoši daudz laika, lai labi un vispusīgi pacientu izmeklētu un tas ir novedis pie dažādām sekām. Vienas no sekām ir tādas, ka ārsts pēc iespējas ātrāk cenšas noteikt diagnozi, noteikt vai pacientam nav slimība, kas prognistiski būtu nāvējoša vai ar ļoti smagu gaitu.
Angioveģetodistonijai ir ļoti labas prognozes, tāpēc ārsta uzmanība nebūs fokusēta uz to. Tātad  - ir daudz pacientu, maz laika un nav precīzi sakārtostas klasifikācijas vai izstrādātu kritēriju pēc kuriem diagnozēt šos traucējumus.
Vai var apgalvot, ka šie traucējumi kļūst aizvein vairāk izplatīti?
Korektu pētījumu trūkst, tāpēc es uzmanos ar šo apgalvojumu, bet no savas ārsta klīniskās pieredzes es gribētu teikt, ka, jā, un tie vismaz tuvākajā laikā nesamazināsies, jo mēs dzīvojam tādā kā slimību laikā, jautājums ir kuras slimības aiziet, kuras atnāk. Tagad vairs nav tik smagu dažādu infekcijas slimību, kā piemēram, viduslaikos, toties mums ir daudz vairāk psihisku traucējumu, jo slodze cilvēka nervu sistēmai tikai pieaug. Es parasti minu piemēru par angļu zemniekiem 17. gadsimtā – tā laika angļu fermera smadzenes viņa dzīves laikā apstrādāja tik pat daudz informācijas, cik mūsdienu Lielbritānijas iedzīvotāja smadzenes ir spiestas apstrādāt vienas nedēļas laikā. Šis ir spilgts piemērs tam, kā pieaug slodze, un tā tikai turpinās pieaugt. 
Ko iespējams darīt, lai jauniešiem nerastos šādi traucējumi?
Jauni cilvēki var mēģināt darīt visu, lai viņu bērniem nerastos šie traucējumi. Bērni idealizē savis vecākus, sociālais spiediens bērniem, saka, ka jāklausa vecāki un ka vecāki saviem bērniem vēl vienīgi labu, kas ne vienmēr ir patiesība. Ir daudz vecāku, kuri nevēl saviem bērniem labu, daļa to apzinās, daļa nē. Un es uzskatu, ka neviens nevar bērnam nodarīt pāri tik ļoti, cik var vecāki, jo pret citiem cilvēkiem bērnam ir aizsardzības mehānismi, bet pret vecākiem nav. Bērns ir emocionāli un ekonomiski atkatrīgs no vecākiem. Vienīgais, ko mēs varam darīt ir mēģināt izglītot  gan vecākus, gan jaunākus cilvēkus, ka šada “slimība” pastāv un šādi traucējumi var sākties.
Topošos un jaunos vecākus var aicināt mainīt attieksmi pret bērniem, jo joprojām Latvijā ir pārāk daudz vecāku, kuriem ir svarīgi “kā tas, ko mans bērns dara, izskatās no malas”. Te jau vairs jautājums nav par cieņu pret pārējiem, bet dzrīzāk par pašcieņas trūkumu vecākam pašam, jo citu vajadzības un uzskati tiek pozicionēti augstāk nekā viņa paša. Tie vecāki kuri liek sava bērna vajadzības un vēlmes zemāk par citu bērnu vajadzībām un vēlmēm, to visticamāk dara arī attiecībā uz sevi.

Madara Vingre

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: