Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

20. marts, 2018

Studenti meklē atbildes diskusijā par vēsturi

“Pagātne ir kā uzsildītas pankūkas,” tāds spriedums  izskan diskusijā par dažādām vēsturiskām liecībām un iespējamām interpretācijām. Kas ir objektīva vēsture un kādiem nolūkiem mēs izmantojam pagātnes notikumus? Kas ļauj lasīt vēsturi, bet kur šķeļas atmiņas ar realitāti? Diskusijā “Atmiņu pārrāvumi: iekļaujošais vēstures meklējumos”, kas norisinājās 14. marta rītā Senāta zālē, Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), tika pārcilāti šie un vēl citi jautājumi, mēģinot apzināties vēstures esību un pagātnes nozīmi.


Diskusijā piedalījās RSU profesors Deniss Hanovs, vēsturnieks un LSM žurnālists Kārlis Sils, fotogrāfs un RSU docents Alnis Stakle, fotogrāfs un grāmatas „Palladium” autors Andrejs Strokins, fotogrāfe un grāmatas „Roots” autore Eva Saukāne, māksliniece un grāmatas “Invisible images” autore Ieva Balode. Sarunu laikā tika apskatītas vairākas būtiskas un diskutablas tēmas par vēsturi, mākslu un to attiecībām. Ņemot vērā, ka visas trīs grāmatas ir foto stāsti un to izmantojumi kā vēstures liecības, jautājums par fotogrāfiju kā materiālu un apliecinājumu ir šķietami atbildams - to var viegli interpretēt, un tā ļauj skatīties nevis caur objektīvo, bet subjektīvo atvērtā veidā. Cilvēku likteņi ir tie, kas ļauj izprast vēsturi. Kāpēc bija gatavi maksāt dārgāk par mazāk nolietotas filmas lentes demonstrāciju? A. Strokins uzsver, ka svešas fotogrāfijas ir pateicīgs stāsta materiāls. No Vladimira Jakušonoka atrastā arhīva, nezināma autora fotogrāfijas ļāva it kā iegrimt vēsturē; tās ir kā logs uz pagātni. Tas nav autorfoto, kur uzsvaru liktu uz citiem punktiem. Un izrādās, ka arī Padomju Savienībā cilvēki ir skūpstījušies. Uz „Palladium” kāpnēm viss ticis piefiksēts.


Savukārt I. Balodes „Invisible images” atver jaunu jautājumu par cilvēka psiholoģiju. Neskatoties uz traģisko, skumjo un riebīgo laika periodu, par to ir jārunā. Redzot cilvēka dabu, paliek skaidrs, kāpēc karš bija iespējams. K. Sils trāpīgi norāda, ka vēsture tiek izmantota, lai saprastu, ko nozīmē būt cilvēkam. Realitātei ir jāskatās acīs - arī upuri var darīt pāri citiem un laika telpā nekas nav viennozīmīgs. Mums vajadzīgs objektīvas vēstures triumfs, lai zustu vienpusība, un cilvēki netiktu apsūdzēti ļaunu mītu dēļ. Kopsakarību meklējumi diskusijas laikā tiek arī līdz izglītībai – K. Sils izvirza teoriju, ka vērtīgas būtu vispārīgas humanitārās studijas bakalaura līmenī. Tas dotu priekšzināšanas tādās nozarēs kā vēsture, filozofija, žurnālistika u.c. Un, ļoti iespējams, studentiem taptu skaidrāks, vai vēsture vispār ir zinātne un kāpēc traģisko notikumu foto arhīvi nav viegli aizsniedzami.

Nejaušība vai jaušība - runāja arī par šo visai diskutablo lietu. E. Saukānes vectēva fotogrāfijas, kas ir apkopotas grāmatā „Roots”, aicina meklēt atbildi uz šo ekscentrisko jautājumu. Kas notiek laika un fiziskajā telpā no brīža, kad kadru fiksē, līdz brīdim, kad rokā var paņemt fotogrāfiju. 20 gadus veca filmiņa ar dažādām pelējuma sēnēm uz tā parāda, kā laiks ir iedarbojies uz mūsu atmiņu – vērtību, kas ar katru mirkli kļūst bagātāka. Turklāt citu veidotās parādības ļauj mums veidot kopīgu vēsturi, ja protam ar tām jēgpilni apieties.

Ne vienmēr vēsturē svarīgākā ir sistēma vai politisks apskats, bet gan eksistenciālas novirzes un jautājumi par esību. Bet praktiski, ne tikai saturiski tiek apcerēta jauna mākslas tendence - saņurcīts vai noplēsts, izbalējis vai sapelējis. Defekts par efektu. Patērētājiem patīk, bet vai patikai līdzi nāk izpratne?
 

Foto: Reičela Adele Bišere. Māksliniece Ieva Balode, vēsturnieks un LSM žurnālists Kārlis Sils stāsta par grāmatu “Invisible images”.

Reičela Adele Bišere, Krišs Jānis Kairis un Viktors Demidovs

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: