Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

16. novembris, 2017

Sporta žurnālists Jānis Freimanis: ''Studiju gados var iegūt vērtīgu rūdījumu, bet ne kļūt par speciālistu''

Latviešu sporta žurnālists Jānis Freimanis savulaik apguvis zināšanas un pilnveidojies Rīgas Stradiņa universitātē, mācoties žurnālistikas programmā. Jānis gadu gaitā ir smēlies pieredzi, darbojoties Latvijas lielākajos medijos, un šobrīd viņa pamatdarbs aizrit sporta ziņu vēstnešu ''Sportacentrs.com'' un ''Sporta Avīze'' birojos. Intervijā Jānis atklāja, ka žurnālistam nepieciešamās īpašības katrs var apgūt tikai pats, iegūstot pieredzi laika gaitā, un neviens cits tās nevar iemācīt. Pamatzināšanām ir jābūt, tomēr ielā mērā viss ir atkarīgs no paša cilvēka. 
 
Uzsākot studijas Rīgas Stradiņa universitātē, tu mērķtiecīgi vēlējies kļūt tieši par sporta žurnālistu vai prātā bija arī citas idejas?
Cik nu apzinīgs vai mērķtiecīgs tobrīd biju, bet jā – vēlējos kļūt tieši par sporta žurnālistu. Pats biju trenējies basketbolā, arī pārējiem sporta veidiem sekoju līdzi krietni vairāk nekā mani draugi un paziņas, tādēļ izvēle šķita pietiekami loģiska. Par laimi neklausījos padomdevējos, kas teica, ka žurnālistikā jau neko nevar nopelnīt. Būtu diezgan skumji atalgojumu izvēlēties, kā galveno iemeslu profesijas izvēlē.
 
Kas tevi pamudināja realizēt ideju par sporta žurnālistiku? Tā bija interese par sportu, vēlme atspoguļot notikumus vai varbūt kāds žurnālists, no kura ņēmi piemēru?
Pirmais žurnālists, uz kuru skatījos un ieklausījos nebija no sporta lauciņa. Tas bija Jānis Domburs un viņa iknedēļas raidījums „Kas notiek Latvijā?”. Iepatikās, ka ir tā varas sajūta, iespēja tikties un runāties ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. Arī uzdot neērtus jautājumus. Sporta žurnālistikā visvairāk patika Armanda Pučes redaktora sleja „Sporta Avīzē”, arī Ērika Strausa iejušanās Melnās slejas hronista lomā. Jau tad visapkārt skanēja arī Anatolija Kreipāna balss, hokejā vienaldzīgu nespēja atstāt Jānis Matulis.
 
Kādu lomu tavā karjeras attīstībā spēlējusi studēšana RSU?
Hmm. Šis nu gan ir ļoti sarežģīts jautājums. Varbūt man nebūtu tas jāsaka, bet es piekrītu šādam viedoklim – ja gribi strādāt par žurnālistu, tad ej studē kādu profesiju, kurai varētu būt saistība ar tēmām, kas tevi interesē. Īsāk sakot, liela jēga studēt tieši žurnālistiku, manuprāt, nav, jo žurnālistam nepieciešamās īpašības tev tur neiemācīs, to vispār nevar iemācīt, tās vari iemācīties tikai tu pats. No otras puses – vienu no kursiem mums vadīja „Neatkarīgās” žurnāliste Māra Matisone, pie kuras bija arī prakse. Viņa mani toreiz pie rokas aizveda uz „Sporta Avīzes” redakciju, iepazīstināja ar tur strādājošajiem un tā pamazām sāku piestrādāt arī tur. Līdz tam nepilnu gadu par sporta tēmām biju rakstījis „Latvijas Avīzē”.
 
Kādam, tavuprāt, jābūt labam žurnālistam?
Lai nejustos neērti, vismaz kaut kādām pamatzināšanām par konkrētu jomu vajadzētu būt. Pārējais jau lielā mērā ir atkarīgs no tavas personības, komunikācijas prasmēm, mērķtiecības un vēl simtiem faktoru. Augstskolā par labu žurnālistu izmācīties nevar, taču studiju gados vari iegūt rūdījumu, darot lietas, kas vienkārši ir jāizdara. Tādas būs jebkurā darbā. Par labu žurnālistu vari kļūt tikai gadu gaitā. Nepārtraukti uzlabojot savas prasmes rakstīšanā, runāšanā, komunikācijā utt.
 
Tu sevi uzskati vairāk par talantīgu žurnālistu vai par tādu, kurš rezultātu var sasniegt daudz strādājot un pilnveidojoties?
Tāpat kā sportā ar pliku talantu neko nepanāksi. Kaut kādas iemaņas noteikti bija, bet tagad, palasot vecos rakstus, gribas pasmaidīt. Tas ir pilnveidošanās process. Nemitīgs. Un pilnveidoties vari tikai tad, ja daudz strādā.
 
Vai esi apmierināts ar profesijas izvēli un nenožēlo nokļūšanu sporta žurnālistikā?
Visādi ir gājis, bet laikam jau vienmēr esmu zinājis, ka šis ir mans lauciņš. Bija tikai jāuzvar cīņa ar sevi, kas parasti ir tā grūtākā.
 
Kāds būtu tavs ieteikums cilvēkiem, kuri vēlas kļūt par mediju pārstāvjiem sporta lauciņā?
Ejiet, dariet un daudz nedomājiet, vai šī lieta sanāks. Nevajag salīdzināt sevi ar citiem amata pārstāvjiem, kuri darbojas desmit vai vairāk gadu. Izmantojiet katru iespēju pilnveidoties. Un es to saku, nevis tāpēc, ka tā būtu darījis, bet tāpēc, ka to nedarīju. Diemžēl. 

Bruno Pērkons

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: