Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

28. aprīlis, 2017

Sniedzot palīdzīgu roku

Jana Šķipare ir sieviete, kas spēj atrast laiku studijām, darbam un arī, lai palīdzētu cilvēkiem un dzīvniekiem. Jana ir darbojusies vairākās organizācijās, un pabijusi dažādās valstīs, pat Indijā, strādājot brīvprātīgo darbu. Janai ir uzskats, ka lielai daļai no mums dzīvē ir dots daudz, bet pastāv arī ģimenes, bērni, dzīvnieki, kam palīdzība ir nepieciešama un šādos gadījumos viņa ir gatava iet un palīdzēt nesaņemot atalgojumu, vienīgai atalgojums, ko viņa saņem ir bērnu, vecu ļaužu smaidi, dzīvnieku prieks un apkārtējo pozitīvās emocijas. Intervijā noskaidrosim vairāk par to kā viņai ir gājis un kādas ir viņas atziņas, un ieteikumi.
Janai šobrīd 25 gadi. Viņa dzīvo, strādā un darbojos Rīgā, bet oriģināli nāku no lauku puses. Ar brīvprātīgo darbu sākusi nodarboties diez gan krietnu laiku atpakaļ, sākot jau no pamatskolas. Jana brīvprātīgo darbu uzskata kā veidu kā atrast dažādas interesantas lietas, gūt piepildījuma sajūtu ārpus darba un ikdienas rutīnas.

Kā tieši uzzināji par šādu brīvprātīgo darbu?
Katrā vietā uzzināju pavisam savādāk. Drošs vien pirmo reizi, kad saskāros ar brīvprātīgo darbu tas vairāk bija skolotāju uzrunāts, piedāvāts, tālāk jau parādījās pašas interese un pati meklēju informāciju internetā par pieejamiem projektiem, par pieejamām iespējām, apmēram tādā veidā tika uzzināts par brīvprātīgo darbu.

Jana sakusi nodarboties ar brīvprātīgo darbu jau sākot no pamatskolas. Pirmais projekts, bijis, kas pavisam vienkāršs.
Tas bija vairāk kā gida darbs. Mums bija dota dabas taka ap skolas teritoriju, skola bija muiža, kas ir vēsturiskais piemineklis. Līdz arto mums bija jāizstrādā ekskursijas plāns, kas vēlāk arī jāīsteno.

Jau sākot no tā brīža Jana saprata, ka viņa varētu palīdzēt arī tiem kam palīdzība ir nepieciešama.
Pirmais projekts bija ļoti interesants. Patika, ka varējām iesaistīties un nākt ar savām idejām un nekas nebija aizliegts. Pēc šī darbiņa arī bija tāds klikšķis, ka jāiet un jādara.
 
Atšķirību no parasta darba nav daudz, bet kādēļ vajadzētu iet un tērēt savu laiku?
Savā veidā tas pats darbs ir, jo atbildība uz tevi ir likta liela un tu nevari darīt visu tā kā tev pašam ienāk prātā. Bet no otras puses tev ir lielāka iespēja izpausties, tu vari domāt ārpus robežām, mērķēt augstāk un skatīties kā pilnveidot vienu konkrētu projektu, vienu konkrētu darbību, tev nav jādomā un jāvadās pēc noteiktiem nosacījumiem, piemēram, kā tev tā diena jāpavada, vai cik ilgi tev ir jāstrādā, līdz ar to darba struktūra ir savādāka, bet ne vienmēr ir vieglāk.

Cik darbos kopumā esi piedalījusies?
Grūti teikt.. Protams, ir bijuši dažādi, bet tieši tādi organizāciju darbi, pieļauju, ka ir bijuši kādi četri, kuros esmu darbojusies.

Un kurš no projektiem ir palicis visvairāk atmiņā? Un kādēļ?
Noteikti, tāds visspēcīgākais projekts bija Indijā. Kur es pavadīju trīs mēnešus. Projekta būtība bija darbošanās un palīdzēšana bērniem, strādāju bērnudārzā. Šis projekts visvairāk palicis tieši emociju ziņā. Rodas liels gandarījums, ka tavs  mazais darbs, ko tu ikdienā dari spēj atstāt lielu iespaidu uz bērnu nākotni. Tu vari ar viņiem spēlēt, vari kaut ko iemācīt, spēj parādīt, ka ir citas kultūras un pastāstīt par tām, tādā veidā tu viņus vari pozitīvi ietekmēt un parādīt, ka nekas nav neiespējams.
Jana kopā ar meiteni no Indijas, kuru iepazina projekta laikā.
Foto: Janas privātais arhīvs.

Janu piesaista apziņa, ka viņa ar savu nesautīgu darbību spēj palīdzēt kādam.
Jā, īpaši tas veids, ka tu spēj palīdzēt, ne tikai tur uz vietas fiziski un garīgi strādājot ar bērniem, bet arī netiešā veidā. Man liekas tas ir pats labākais. Tu neaizej kādai organizācijai nenoliec naudu uz galda, bet palīdzi ar savu darbu un veido tādu kā emocionālu saikni ar to ko tu strādā, kaut ko tu izmaini ar savam darbībām, kaut vai mazliet, bet tas tomēr ir kaut kas.

Vai Tu esi bijusi projektos tikai ar bērniem vai arī ar dzīvniekiem?
Esmu bijusi gan ar bērniem, gan dzīvniekiem. Joprojām ir sadarbība ar dzīvnieku patversmi. Cenšamies parādīt cilvēkiem, ka ir tādas patversmes un tur atrodas dzīvnieki, kam ir nepieciešamas siltas, jaukas mājas. Protams ir arī bijuši cita veida brīvprātīgie darbi. Piemēram, kas ir saistīti ar izklaides industriju. Kas ir strādāšana festivālos, kur pārsvarā tiek sniegta elementāra palīdzība. Būšana uz vietas un palīdzēšana no organizatoriskās puses. Brīvprātīgais darbs ir plašs jēdziens, kam nav robežu un, kas neapstājas tikai ar palīdzību bērniem. Iespējas ir dažādas.

Ja būtu tāda iespēja, ka pilnīgi pēc jūsu brīvas gribas būtu iespēja izvēlēties jebkādu brīvprātīgo darbu, kāds tas būtu kas būtu jādara, kur tas notiktu? Mazliet ieskicējiet kāds izskatītos šāds darbs.
Man pašai ļoti patīk strādāt ar bērniem, liekas, ka tā tieši ir lielākā vērtība brīvprātīgajā darbā, ka tu vari ietekmēt bērnus jau pašā bērnībā un iemācīt, parādīt, sniegt ieskatu dažādās tēmās. Atvērt jaunu ceļus. Tas ir būtu tāds ideālais variants priekš manis. Par vietu es izvēlētos, viru no kuras es pati emu nākusi. Ciematā organizēt kāda veida pulciņus, pasākumus, ekskursijas. Mēģināt piesaistīt cilvēkus un rādīt kādas iespējas pastāv ārpus skolas, kā var pavadīt brīvo laiku. Veidot kādus pulciņus, piemērām, ar fotografēšanu. Tas būtu tas, ko es vēlēto darīt. Katrā ziņā sākt ar Latviju.

Pagaidām nav vēl radusies vēlme doties ārpus Latvijas robežām?
Pati nāku no Latvijas, tādēļ gribu atstāt tādu pievienoto vērtību tieši šeit pat. Ārzemēs, tai pašā Indijā ir ļoti daudz organizāciju, kas ar to nodarbojas, kas palīdz bērniem, bet Latvijā tas nav tik lielā skaitā, tādēļ arī ir vēlme palīdzēt ar savām darbībām tieši Latvijā. Uzskatu, ka palīdzība ir vajadzīga bērniem, kam apstākļi dzīvē nav devuši daudz un tu ar savu darbību sniedz viņiem to, ko viņi varbūt bez tavas palīdzības visā savā dzīvē nebūtu guvuši.
Jana Indijas projekta laikā ar iegūtajiem draugiem
Foto: Janas privātais arhīvs.

Kā kopumā ir vērtējama brīvprātīgā darba sistēma Latvijā?
Ir divas daļas. No vienas puses viss ir kārtībā, organizāciju ir pietiekamu, iespēju ir daudz, bet no otras puses Latvijā pietrūkst veids kā piesaistīt jauniešus. Trūkst cilvēku, kas iesaistītos.
 
Vai tas, ka jaunieši nesaņem samaksu neaptur viņus no brīvprātīgā darba?
Drošs vien, bet samaksa ne vienmēr ir galvenā. Pieredze, ko iegūsti ir vērtīgāka, jo to ko darīji kā brīvprātīgais varbūt savā dzīvē vairs nesaskarsies. Tas labi paplašina redzes loku, iegūt jaunus kontaktus un pilnveidot sevi. Un jauniešiem ir mūžīgais attaisnojums, ka nav laika. Tādēļ organizācijām vajadzētu kaut kā parādīt to, ka var atrast laiku un tas nav tik grūti.

Kā tu studiju laikā vai paralēli darbam esi spējusi atrast laiku?
Pirmkārt mainot prioritātes. Labāk neaiziešu uz kādu ballīti vai nenogulēšu mājās, bet iešu un darīšu, un ieguldīšu gan sevi, gan citos to laiku. Ja ir tiešām tā vēlme darboties, tad visam var viegli atrast laiku un saplānot dienu tā, ka viss tiek paspēts un izdarīts.

Vai tuvākajā nākotnē ir kāds projekts, kas izraisa ziņkāri vai vēlmi iesaistīties?
Šobrīd manā dzīvē ir tāds noslogots posms, tādēļ domāju par to tā mazāk. Bet ir viens projekts. Kas saistīts ar dzīvnieku aizsardzību? Projekta mērķis ir parādīt cik briesmīgi izturamies pret dzīvniekiem.

Ko tu vēlētos ieteikt cilvēkiem, kas vēlētos sākt nodarboties ar brīvprātīgo darbu?
Pirmais, uzskatu, ka vienkārši vajag pamēģināt, tu neko nezaudēsi, ja pamēģināsi. Vajadzētu sākt ar maziem projektiem, lai saprastu vai tas ir priekš jums vai nav.
  
Foto: Janas privātais arhīvs.

Toms Šķipars

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: