Pašlaik radio skan: "Projektorija" http://skalak.rsu.lv/lv/radio/elvis-vezuks // Raidījumu tiešraides vai ieraksti skatāmi šeit: https://www.facebook.com/runaskalak/videos

Blogs

14. novembris, 2017

Rīgas Meža kapu ‘tumšā’ puse

Kapsētas jeb kapuvietas Latvijā ir saglabājusies kā kultūrvēstures mantojuma redzamā sastāvdaļa. Lielākā memoriālā kapsēta Latvijā atrodas Rīgā, kuru dēvē par Meža kapiem, un tajā atrastie mākslas artefaktiem nav nosakāma vērtība. Pēc būtības, kapos visi aizgājēji paliek vienlīdzīgi, bet pēc sabiedrības manierēm tā nešķiet, jo pat ‘Raiņa’ kapos pamet novārtā tuvinieku atduses vietas. Kapu regulāras apmeklēšanas un kopšanas tradīcijas ir aizgājusi secen un par kopšanas tradīcijām, kuras norietēja aizgājušajā gadsimtā, var tikai brīnīties.
 
Saimi vieno pagasts!
 
Tālajā vēsturē arheologi savos pētījumos atklājuši un pierādījuši, ka kuršu ugunskapi un sēļu uzkalnos izrādīja cieņu aizgājējiem. 16. un 17. gadsimtā, kad Kurzemes hercogistē un zviedru Vidzemē cēla baznīcas, par lielskungu, mācītāju un citu izcilu personu apbedījumu vietu kļuva dievnamu velves un pagalmi. [1] 18. gadsimtā, zemnieki par cieņas izrādīšanu pret mūžībā aizgājušo izrādīja, paglabājot dvēseles kapu uzkalnos. 1709. gada sākumā Latviju piemeklēja lielais mēris (lielais mēris ir apzīmējums mēra epidēmijai) un cilvēki masveidā atvadījās no savām dzīvēm. Cilvēki kuri mira epidēmijas dēļ tika apglabāti vienu viet, bet tie kuri mira karojot, apglabāja citu viet. Tikai 1773. gadā, gubernators izdeva pavēli, kurš paredzēja uzlikt žogus vai izveidot valni apkārt kapsētām, kā arī iestājās aizliegums baznīcas un to tuvumā veikt apbedījumus, tāpat arī likums paredzēja, ka kapsētas ierīkošanu var veikt tikai ārpus pilsētas. Vidzemē un Kurzemē ar laiku palielinājās kopiņu skaits, kas bija mērāma simtiem kvadrātmetru. 1864. gadā sākās masveida teritorijas, zemes platību iepirkšana, tādā veidā zemes īpašnieki kļuva saimnieciski neatkarīgi. Liela daļa zemnieku uz nopirktās zemes izveidoja ‘saimes kapsētu’, bet laikam ejot, mazās kapsētas kļuva par pagastu kapsētām. 19. un 20. gadsimtā Rīga bija nonākusi Krievijas impērijas varā un tās rezultātā strauji palielinājās populācija, celtniecība, kā arī, šis laika posms ir būtisks ar to, ka attīstījās komunālās saimniecības. Vienlaikus tam, bija nepieciešams domāt par kapsētas izveidošanu, tika apskatīti vairāki ierosinājumi, priekšlikumi un izveidojās arī domstarpības – Pilsētas valde piešķīra Ķeizarmeža kapsētu (no Mīlgrāvja dzelzceļa līdz Ķīšezeram) dienvidu daļu. Tāpat nevar aizmirst 20. gadsimta sākumu, kad Meža kapos, kāpu rajonā, pēc ainavu parku principiem tika ierīkota kapsēta, mirušo piemiņas saglabāšanai. [2]Un kapsētas izveidē ir iekļauti arhitektoniskie pieminekļi, kuras ir saņemtas pagājušā gadsimtā, bet tomēr skaidri redzamais palicis mantojumā. [3]
 
 
Novada svētkus saista kapusvētki
 
Ik gadu vasarā, no jūnija līdz augustam, katru nedēļas nogali norisinās kapusvētki, kuros pulcējas mirušo tuvinieki – radi, draugi, paziņas, kaimiņi – pulcējas arī tie, kuriem ikdienas dzīve rit ārpus Latvijas. Pirmās ziņas par rīkotajiem kapusvētkiem noritēja 19. gadsimtā, kāda kristiešu draudze bija sapulcēti, lai godinātu mūžībā aizgājējus. Parasti pirms kapusvētkiem, kapi tiek īpaši izdaiļoti, pie kopiņām ir noliktas vāzes ar svaigiem ziediem, svecēm, smiltīm, pat krūmkoki tiek apcirpti. Kapusvētki parasti iesākas ar mācītāja vadītu dievkalpojumu un kopējām sarunām, lai vienotu ģimenes, draugus, radus, kaimiņus vienā kopienā. Latvijā kapsētas agrāk tika sakoptas kā ainavas, dārzi, pat arhitekti ir uzskatījuši, ka kapsētas ir bijuši savdabīgi parki, taču drīz vien tas mainījās. Pastāv paruna, ka kapusvētki Latgalē tiek rīkoti novada svētkos, jo apmeklētāju skaits būtu lielāks gan svētku vietās, gan arī apbedījumu vietās. [4]
 
 “No zemes Tu esi nācis, un par zemi Tev ir jāpaliek”
 
Leģenda vēsta, “ka kapu izdaiļošanu ar ziediem pirmie esot gādājuši hernhūtieši, 18. gadsimtā – Brāļu draudžu piederīgie”, tagadējās Valmieras un Cēsu apkaimē, bet Kurzemē kapu rotāšanai raksturīgs bija krusts ar kokgriezumiem un lentēm. Rīgā arī izplatījās sava veida kapu rotāšana – 15. gadsimtā, kapos ierīkoja kapakmeņus ar iecirstiem vārdiem, ģerboņiem un/vai piemiņas zīmēm. Pastāv arī termodinamikas formulējums ko nereti izmanto, rakstot uz kapa pieminekļiem, vai plāksnes: “No zemes Tu esi nācis, un par zemi Tev ir jāpaliek” (Dzimšana un nāve ir entropijas maiņas virziena lūzuma punkts, arī tad, ja daži domā, ka tā nedomā. Termodinamika apskata enerģiju, siltumu, darbu, entropiju arī pat siltuma izdzišanu ķermenī).
 
 
Pārņemtā postaža
 
1773. gadā Rīgas iedzīvotāju paspārnē nonāca Lielie kapi, tikai 1910. gadā Rīgas dome atvēlēja 100 ha zemes platību, lai ierīkotu kapsētu piepilsētas mežā, kuru nodēvēja par Meža kapiem. Līdz ar Meža kapsētu atklāšanu, meža kapi tika sadalīti reliģisko draudžu pārziņai, tikai Raiņa kapi ieguva neatkarību no konfesijām.
 
 “Pirmais pasaules karš pārtrauca Rīgā ierasto dzīves ritmu. Drūmās bēgļu gaitās pa asaru pielijušiem ceļiem aizplūda daudzi Latvijas un Rīgas iedzīvotāji.” Šajā laika posmā nebija neviena, kam rūpētu tuvinieku atduses vietu izdaiļošana. Pēc Pirmā un Otrā Pasaules kara, Latviju  maisveidā pārklāja karavīru kapi, vēlāk tie tika pārsaukti par Brāļu kapiem, lielākie Brāļu kapi atrodas Meža kapos, kuri oficiāli tika atklāti 1936. gadā un tas ieskauj sevī aptuveni divus tūkstošus karavīru. Pēckara posmā palielinājās ne tikai kapu vietas, bet arī kultūra. Pēc 1940. gada kultūra pamazām atjaunojās visā Latvijā, līdz brīdim, kad pienāca Lielais Tēvijas karš, tad visa attīstība apstājās (Fašistiskie iebrucēji izpostīja Latvijas zemi, pieminekļus utt., radot lielus zaudējums, gan finansiālā ziņā, gan arī vēsturiskā mantojuma ziņā).
 
Manuprāt tas ir atkarīgs no tā, kā vecāki ir izaudzinājuši savus bērnus – ja viņos ir ieaudzināts šī vārda patieso svarīgumu, tad kapuvietas būtu arvien sakoptākas. Bet protams, visus ‘vienā maisā’ nevar mest, jo ir arī iedzīvotāji, kuriem tas ir svarīgi, kuriem tas un dziļi sirdī vienmēr atceras cilvēku smaidam, nevis ar apziņu, ka jākopj viņu kapu vieta.  Latvijas Sabiedriskajos medijos, kāds Latvijas iedzīvotājs Jevgēņijs pauž savu viedokli, stāstot, ka viņuprāt kapu kultūra ir katra iekšējais pienākums, bet pats uz kapiem bieži brauc ar savu kundzi. Viņi savus dzimtas kapus kopj, jo vairs nav neviena, kas to darītu. Arī iedzīvotājs Voldemārs stāsta, ka savā laikā uz kapiem gāja kopā ar vecvecākiem, vecākiem, piebildot, ka parasti māte un vecmāte ir vedusi uz kapusvētkiem. “Dzīvajiem gribu novēlēt padomāt - ja tagad nenāc apkopt savus aizgājušos vecākus, tad varbūt arī pie tevis neviens nenāks.” (E. Ločmele). [5] Līdzīgi vārdi tika publicēti 2012. gadā Neatkarīgā Rīta avīzes interneta mājas lapā, kad vēsturnieks Kārlis Elferts apņēmies piekopt citu kapu vietas, tas jau liecina par faktu, ka cilvēki neliekas ne zinis par tuviniekiem, neatkarīgi no tā, ko aizgājējs ir sasniedzis vai paveicis sava mūža garumā. Latviešu biedrība Īrijā ir apņēmušies iekopt slavenību, jeb sabiedrībai populāru cilvēku kapa vietas Latvijā, kā atrašanos vietu, minot Raiņa kapus: “Šādā veidā mēs turpinām pilnveidot tiltu starp veco emigrāciju, veco trimdu un jauno emigrāciju. Apliecinām, ka neesam vienaldzīgi pret tiem, kuri bijuši pirms mums un miruši svešumā.” [6]
Viņš publiski pauda savu viedokli, sacīdams, ka latvieši ir pelnījuši nepazust aizmirstībā.


Vairāk skaties bildes Roberta Strazda veidotā galerijā - http://skalak.rsu.lv/lv/galerija/ rigas-meza-kapu-tumsa-puse 
 


[1] Mellēna, Māra. 2011. "Kapu kopšanas tradīcijas". https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?title=LKK resurss/21.
[2] Cēbere, Gundega. 1987. Meža kapu memoriālā skulptūra. Rīga.
[3] Deniss Hanovs. 2011. Par Rīgas lielo kapu saglabāšanu un kopīgas kultūras telpas veidošanos. Mārupe.
[4] Karzubova, Katrīna. 2016. "Kapu svētki Latgalē". Senas trradīcijas. http://nra.lv/maja/177882-senas-tradicijas-kapu-svetki-latgale.htm.
[5] Čigāne, Iveta. 2016. "Satikšanās diena". Kapu svētki Latgalē. http://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/ikdienai/kapusvetki-latgale-ka-satiksanas-diena.a196065/.
[6] Gabre, Antra. 2012. "Īrijas latvieši sakopj slavenu tautiešu atdusas vietas". http://nra.lv/latvija/65943-irijas-latviesi-sakopj-slavenu-tautiesu-atdusas-vietas.htm?cshow=1.

Roberts Starzds

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: