Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

02. maijs, 2017

Podkāsts "Izlaistās lappuses" - Sarežģītie datumi

Pavasaris Latvijā raksturīgs ne tikai ar sniegpulsteņiem, putnu čivināšanu un siltāku laiku, bet arī karstām debatēm par dažādu datumu atzīmēšanu. 23. februāris, 8. un 16.marts un 8. un 9.maijs ir datumi, kad cilvēki vārās pie pusdienu galdiem un sociālajos tīklos. Kāpēc tie ir tik sarežģīti un kam tas ir izdevīgi? Mans vārds ir Ieva Valeine un tieši par to es stāstīšu šajā podkāstā.
Taču- ņemot vērā to, cik jūtīgi sabiedrība šos datumus mēdz uztvert, šoreiz esmu nolēmusi runāt tikai ar akadēmiķiem, kuri ikdienā vai nu skaidro šo datumu nozīmi kultūrvēsturiskā griezumā, vai ari ir piedalījušies lauka pētījumos, kas saistīti ar kādu no šiem datumiem, bet, lai palīdzētu izgaismot sabiedrības viedokli, izmantošu sociālos tīklus.

Pirms pievēršamies pašiem datumiem, šeit neliels fragments no sarunas ar vēsturnieku Kasparu Zelli:

 

“Te ir uzreiz jāatšķir , kas tas par līmeni kādos mēs runājam, un tas par jebkuriem svētkiem, par kuriem šodien runāsim, attiecas. Eksistē tas “politiskais līmenis”- tie ir valsts svētki, tie svētki, ko mums faktiski nu liek svinēt valsts, par kuru ritualizāciju rūpējas valsts. Sauksim viņu par oficiālo līmeni jeb politiskās atmiņas līmeni. Un tad ir kaut kāds sociālais līmenis, ko var svinēt atsevišķas sociālās grupas. Mēs , paldies Dievam, dzīvojam diez gan demokrātiskā valstī un katrs var izvēlēties svinēt to, ko viņš vēlas.”

 

Lai arī aiz loga vēl ik pa brīdim snieg , pavasaris jau ir pusē un strauji tuvojas datumi, kuros desmitiem tūkstošu laužu pārpilda Uzvaras parku Pārdaugavā. 9.maiju bieži saista kopā ar 16.martu, kā divas kara puses. Bet šo datumu atzīmēšana gan ir ļoti atšķirīga un žurnālistes lomā man sanācis pabūt abos datumos rīkotajos pasākumos. Pie Uzvaras pieminekļa biju pirms pāris gadiem tieši 9.maijā, kaut gan svinības tur notiek arī 8.maijā. Atceros tur valdošo piknika noskaņu- visur smaržoja pēc šašlika un ceptām desām, skanēja mūzika, cilvēki savā starpā pļāpāja. Atceros arī pāris izaicinošākus cilvēkus, tas bija 2014.gadā, kad nule bija sācies karš Ukrainā, un Vladimirs Lindermans stāvēja uz kāpnēm pie pieminekļa ar pašpasludinātās Doņeckas republikas karogu rokās. Bija pāris cilvēki treniņtērpos, kas rotāti ar “Russia” uzrakstiem, auto, uz kura rakstīts “Na Berļin”,  taču lielākā daļa apmeklētāju bija ļaudis gados kopā ar ģimenēm, kas nekādi neizceltos jebkurā citā pasākumā. Es atceros arī to, ko gaidīju, dodoties uz Pārdaugavu principā, cilvēkus treniņtērpos ar uzrakstu “Russia”.
 

Arī 16.martu esmu apmeklējusi, bruņojusies ar diktofonu. Arī šeit piedalījās daudzas ģimenes vairākās paaudzēs, kas bija nākuši atcerēties un pieminēt. Tas bija 2015.gadā, pirmajā gadā, kad antifašistu protesti pie Brīvības pieminekļa notika jau pēc gājiena. Diez gan amizanti bija vērot dažu ikgadējo provokatoru un kliedzēju pārsteigumu, atnākot pie Brīvības pieminekļa un saprotot, ka nav uz ko izkliegt visu gadu krātos apvainojumus. Tāpēc sakliedzās savā starpā, bet žurnālisti līdzās smīkņāja. Toreiz Rīgas centrs un Vecrīga man šķita saspringusi, uzvilkta, tā kā gaidītu sprādzienu, kas tā arī nesekoja.

 

Sarunās, kuru fragmentus dzirdēsiet turpmākajās minūtēs, 16.marts un 8./9.maijs, šķiet, nešķirami un visu laiku sarunas par Leģionāru dienu savijas ar Uzvaras dienu. Turpina RSU profesors Deniss Hanovs.

 

“Kas attiecas uz 9.maiju, ir vairāki jautājumi.. Cik lielā mērā mēs šajā sabiedrībā varam pieņemt citādu vēstures interpretāciju? Tā pat nav vēstures interpretācija, cilvēki, kuri iet tur svinēt , ļoti maz ko zina par vēsturi- ne tur var nosaukt lielākās kaujas, ne kara hronoloģiju, ne ko citu, bet viņiem tas ir tas emocionālais aspekts, kas ļauj viņiem atcerēties savu ģimeni, jo viņiem tās mokas , tās sāpes- to ir piedzīvojuši visi. Starp citu, aptaujas parāda, ka leģionārus sāk uztvert kā kara upurus. Bet, ja kādi cilvēki atceras bijušas valsts, kas sen ir pazudusi, kaut kādus svētkus, kas viņiem ir tuvi, es domāju, ka tā ir tā iespēja , kā mēs varam dod vai ļaut viņu telpai pastāvēt. Un es domāju, ka tā ir demokrātijas pazīme, ja demokrātija nav apdraudēta un šis datums nu neko neapdraud. Un es domāju, ka privāta telpa tāpēc ir privāta telpa, ka cilvēki tajā var darīt to, ko grib , kamēr tas nav nonācis konfliktā ar citu cilvēku tiesībām. Mani tas neaizvaino. Tāpat es, nākot no mazākumtautībām, es neredzu problēmu ar 16. martu. Es redzu problēmu ar to, kā tas tiek izmantots. Tas ir kapitāls un tas ir viegls  kapitāls un īstenībā tur ir tās skumjas, jo tie cilvēki, kas bija iesaukti… viņu alternatīvas bija diez gan šausminošas. Ir jāpierod pie tā, ka pasaule ir sarežģītāka, nekā mēs gribētu. Pat, ja mēs gribētu to ignorēt, tā sarežģītība noteikti ienāktu mūsu dzīvē un tad mēs būsim nesagatavoti un provinciāli, un nezināsim, ko darīt.

 

Sarežģīti datumi, sarežģīta vēsture un ļoti sarežģīts laiks. Kamēr daļa sabiedrības uz Leģionāru dienu skatās kā uz nacistu noziegumu atzīmēšanu, citi 9.maiju sauc par okupācijas svētkiem un Uzvaras parku par okupācijas parku.

 

“Nu viņi neiet tur atcerēties Latvijas okupāciju, viņi neiet atcerēties, cik veiksmīgi viņi to ir izdarījuši un kā noturējās 50 gadus. Tur tā nav. Mēs to varētu fantazēt, mēs varētu to gribēt, lai uzturētu to ienaidnieka tēlu, bet šī vēstījuma tur nav. Tur vēstījums ir tas pats, kas citām grupām , kas ir cietušas- tur ir kaut kāda telpa, kurā viņi var atcerēties, jo tādā karā ļoti daudzi nav atgriezušies un nezina, kur ir tas cilvēks, kuru apraudāt.”

 

Tā Deniss Hanovs. Turpina Kaspars Zellis.

 

“Zināmā mērā 9.maijs ir ļoti traumatisks, nepatīkams priekš latviešiem, savukārt, 16.marts ir neizprotams krieviem.Un tas , varbūt, ir pat ļoti izprotami kāpēc tā notiek gan vienā, gan otrā gadījumā. Es te domāju, ka domāt vai aizliegt vienus vai otrus svētkus vai , piemēram, atteikties no vienu vai otru svētku svinēšanas - tā arī nav izeja. Tā vienkārši ir slimība, kas jāpārslimo. Tā ir normāla cīņa par pagātni, par atmiņām, kas joprojām ir sabiedrībā, un šīs te atmiņu kaujas mēdz būt sāpīgas, nepatīkamas. Tā ir normāla prakse. Mēs bieži vien savā etnocentrismā mēģinām skatīties tā- ka tikai pie mums tā ir, ka mums ir kaut kādas divas atmiņu kopienas ar pilnīgu atšķirīgu vēstures izpratni. Nu tas ir pilnīgs “bleķis”. Ja mēs paņemam jebkuru Eiropas valsti- viņas ir nevis divas, bet ntās. Un arī Latvijā viņas ir ntās. Kuras svin svētkus vai pauž viedokļus, kas vienai, otrai vai trešai kopienai nav pieņemami. Un tas veido asus diskursus, kas , var šķist, sabiedrību šķeļ, bet patiesībā tā ir normāla prakse.”

 

LU sociālo zinātņu doktora grāda pretendente Gita Siliņa, kopā ar vēl pāris pētniekiem no universitātes, vairākus gadus piedalījās 16.marta pasākumos gan Rīgā, gan Lestenē. Gita vairāk pievērsusies pašiem leģionāriem un pievienojusies viņiem gan Rīgā, gan Lestenē. Sajūtas šajās vietās atšķirīgas, piemēram, Rīgā-

 

Tas bija aizkustinājums, vienlaikus ar tādu dziļu nožēlojums par to, ka kādam šo veco cilvēku pārdzīvojumi var būt izdevīgs apstāklis savu mērķu īstenošanai un ne to labāko.

 

16.marts pēdējo gadu laikā ir kļuvis par visnotaļ mierīgu dienu. Taču aizvien pirms tā mediji ar Drošības policiju runā par drošības līmeni un iespējamiem draudiem- un katru gadu DP saka, ka draudu līmenis ir nemainīgs. Tā pat tiek publicēti viedokļi par un pret Leģionāru dienas atzīmēšanu, par cilvēkiem, kuri piedalās gājienā, īpaši par to, kuri politiķi tur piedalās, un arī tiem, kuri protestē.  Tā pat ar vien atrodas cilvēki, kas uzskata, ka Leģionāru dienas pirmā daļa- ar dievkalpojumu un gājienu no baznīcas un Brīvības pieminekli- nav vajadzīga, bet jāiztiek vien ar Lesteni.

 

Ja mēs runājam par Leģionāru dienu, tad man tiešām šķiet, ka tas ir intīms notikums. No vienas puses es saprotu, kāpēc sirmie kungi, un runa ir tikai par sirmajiem kungiem nevis viņu sekotājiem vai kādam, kuram šis notikums ir izdevīgs, viņiem ir svarīgi iziet Rīgas ielās un aiziet pie pieminekļa, jo viņiem šis gājiens un rituāls ir sastāvdaļa no tā, lai viņi attaisnotu ilgus gadus piedzīvotos  pazemojumus , par ko daudzus gadus ir stāstījuši vēsturnieki un, ko liecina arī mūsu ar kolēģu pētījumi un intervijas ar vecajiem kungiem, ka ilgus gadus piedzīvotie pazemojumi no varas, līdzcilvēkiem , arī tuviem, pavisam tuviem cilvēkiem, dēļ šī te viņu statusa, ka viņu biogrāfijā ir leģionāra pieredze. Ka šī pazemojuma dēļ viņiem ir nepieciešama rehabilitācija, kuru viņi iegūst ejot šajā gājienā. Runa ir par godu. Runa ir par goda atgūšanu savās acīs, līdzcilvēku acīs, tā to varētu skaidrot. Bet no otras puses, kā jau teicu, tas pasākums ir diez gan intīms un varbūt tam, jā, vieta būtu Lestenē.”

 

Interesanti, ka šajā dienā skaļāki ir mediji un agrāk skaļāki bija arī cilvēki ielās, bet soctīklotāji ir salīdzinoši rāmi. Kāds priecājas, ka laikapstākļi gājienam labvēlīgi. Cits, ka aug dalībnieku skaits. Bet, piemēram, Ringlods Kalniņš vītero, ka leģionāru dienā atceras Hosu, Šupleru, Pruseku.. Jeb hokejistus, kas leģionāru statusā cīnījušies hokeja kluba Rīgas Dinamo rindās.

 

“Man vairāk šķiet būtiski tas, ka , kā tu saki, vairs nav to protesta notikumu, nav protestējošu cilvēku. Tāpēc, ka cilvēki ir noguruši, viņiem vienkārši apnīk kaut kādā brīdī reaģēt uz šādiem notikumiem. Iekšā kaut kāda ņurdoņa, murdoņa ir, bet tā, lai ietu un protestētu un demonstrētu savu noliedzošo attieksmi, es pieņemu, ka tas vairs nav modē”

 

Ja šie divi datumi lēnām tiek, tā teikt, sagremoti, tad parādās jauns pāris. 23.februāris, diena, kad PSRS laikā tika atzīmēta sarkanās armijas dienas un 8.marts jeb starptautiskā sieviešu solidaritātes diena. Padomju laikos 23.februāri mēdza saukt arī par “vīriešu dienu”, šo tradīciju pārņēmuši arī vairāki veikali, šajā datumā piedāvājot īpašas atlaides vīriešiem vai vīriešiem paredzētai produkcijai. Citi, savukārt, sociālajos tīklos atrāda kā ir sveikti vai arī piedāvā savu viedokli par 23.februāra atzīmēšanu, piemēram Gatis Liepiņš twiterī raksta:

Vīriešu diena? Nē, trīskārtējo okupantu armijas dibināšanas diena :)”Citi atgādina, ka starptautisko vīriešu dienu pasaulē atzīmē 19.novembrī, bet Latvijas dzimšanas dienu- 10.jūlijā. Viedokļi dažādi, Rīgas VIļņu galvena redaktore Ieva Valtere Facebook ierakstā norāda, ka neiestājas par svētku svinēšanu bet, citēju,  “zinu, ka vīrieši (vismaz manā paziņu lokā), kas dienējuši padomju armijā, nesaista šo dienu ar naidnieku spēku pašpasludināto ‘’uzvaru’’ un sajūsmu par ‘’našu armiju’’ un nevilcinoties ietu aizstāvēt šodienas Latviju un visus mūs gudrīšus. Ar kādām tiesībām var gānīt, piemēram, cilvēku, kas atļaujas šādā dienā sazināties ar seniem dienesta biedriem? Tāda bijusi viņu dzīves (ne pašu izvēlēta un daudziem – šausmu pilna) neizdzēšama daļa, ko citiem nesaprast.” Citāta beigas. Šos svētkus parasti pozicionē kā krievu svētkus, bet vēsturnieks Kaspars Zellis norāda, ka tā gluži tas nav.

 

“Šeit ir viena lieta, kas jāņem vērā, kaut kādā sabiedrības daļā ir sevišķi šobrīd īpaši vecākās paaudzes daļā ir tāda diez gan izteikta nostaļģija pēc Padomju laika. Te nav jāņem vērā, un mēs bieži vien, teiksim, paskatoties uz kaut kādiem socioloģiskām aptaujām, tur viss varbūt izskatās pat ļoti jauki, jo cilvēki atbild tā kā tas ir vadošajos diskursos vai arī cilvēki bieži vien Padomju laiku asociē tikai ar Staļina laiku un aizmirst par vēlīno sociālisma laiku, kurā lielākā daļa vecākās
paaudzes ir dzīvojuši. Kuriem tie bija jaunības gadi. Bieži vien šī te nostalģija, te pat nav politiski, tīri emocionālā veidā, izpaužas arī šajos svētkos, kurus kaut kādā veidā cilvēki arī atzīmē. Jāsaka, cik es zinu savu paziņu vidū, cilvēki, kas ir dienējuši [sarkanajā] armijā, nesaskata tur nekādu tādu lietu, ko būtu vērts svinēt. Nedaudz savādāk tas ir, lai cik tas dīvaini neliktos, ir padomju armijas virsnieki. Viņi mums arī nav tāda viennozīmīga kategorija, jo ļoti daudzi padomju armijas virsnieki, vēlāk kļuva par Latvijas armijas virsniekiem. Viņiem šī te nostaļģija saglabājas kaut kādā mērā un tas ļoti dīvaini iznāk, kad Latvijas armijas pulkvedis apsveic citu pulkvedi vīriešu dienā.. nu tas tā izskatās jocīgi. Nu labi, viņi ir atvaļināti un mēs tur neko nevaram pārmest, bet tas ir sava veida tas emocionālās rutīnas sastāvdaļa. Vienkārši vēlme atcerēties- jaunībā mēs tur svinējām tos svētkos. Un lielā mērā jau arī tā vīriešu diena , kā viņa pārvērtās, jo oficiāli viņa bija tikai padomju armijas diena, sabiedrībā tiek uztverta, kā šodien varētu teikt, kā tāds pretsvars 8.martam.”

 

Tieši šādi man reiz 23.februāri skaidroja mana mamma, stāstot, kā skolas laikā zēni meitenēm teica, ka, ja viņas neapsveiks viņus 23.februārī, tad lai negaida tulpes 8.martā. Arī nostalģiski.

 

Bet 8.marts PSRS un 8.marts Rietumos bija divas dažādas pasaules. Ja padomijā tas bija stāsts par sarkanām tulpēm un tortēm, tad otrpus dzelzs priekškara aktuāla bija sieviešu līdztiesība, atalgojuma jautājumi, vardarbība ģimenē. Šodien Latvijā atverot ziņu portālus 8.martā, šķiet, ka esam iesprūduši kaut kur pa vidu. No vienas puses- sākam runāt par aktuālām sieviešu tiesību problēmām. No otras- ar vien skaitām uzdāvinātās tulpes. Un vēl no trešās- kliedzam, ka tie ir PSRS svētki. Gita Siliņa to skaidro pavisam vienkārši:

“Viņiem vajag vislaik ņemties ap kaut ko. Ja mēs esam tikuši galā ar 16.martu, kāpēc, lai tas nebūtu 8.marts ap kuru ņemties, kuru analizēt un ap ko dīdīties publiskajā telpā, virtuvēs un viesistabās.” “Ja paskatās uz padomju vēsturi, kā tas viss veidojās, tur viss ir ok, tur jau kopš 20.gadiem šo te dienu mēģināja svinēt, lai uzsvētu sieviešu vienlīdzības un solidaritātes ideju, Vēlāk nodeva, ka viņus varēja rīkot atsevišķās partijas vietās, nodeva partijas struktūrām uz vietas un tās izrādījās, ka nespēj sagremot mesidžu, kas bija šajos svētkos un vairāk vai mazāk pārvērta par to, ko no viņiem gaidīja. Te parādās tas moments, ka sieviete ir jāsveic tāpēc, ka viņa ir māte utt, jo tas vienkārši izrietēja no tā laika sabiedrības”

 

Tā Kaspars Zellis. Viņš arī saka, ka, ja paskatāmies uz šiem svētkiem mūsdienās gan Latvijā, gan arī Krievijā, ar vien tie vairāk izpaužas seksistiskā manierē, nevis atzīmējot sieviešu solidaritāti un vienlīdzību. Savukārt, Deniss Hanovs norāda, ka pašus svētkus sāka atzīmēt, kad tādas padomijas vēl nemaz nebija. Lielākajā daļā Eiropas sieviešu dienu 8.martā atzīmēja vēl pirms Pirmā pasaules kara

“Protams, padomija daudz ko paņēma, izmantoja un iztukšoja, bet, ja šie svētki tiešam nāk no vācu sociāldemokrātiem, tad jājautā, ko tad šie sociāldemokrāti gribēja? Viņi gribēja taisnīgāku sabiedrību, sieviešu līdzdalību , kas īstenībā pēc Pirmā pasaules kara arī notika, jo bija tie četrarpus gadi, kad sievietes ļoti bija spiestas ieiet vīriešu profesiju jomā un tad kustības par sieviešu tiesībām balsot bija arī Amerikā un Amerikai galīgi nevar pārmest kaut kādus sociālisma ideju popularitāti, tas bija Anglijā pirms 1.pasaules kara un atkal nav nekādas saiknes ar padomiju, jo vēl bija cariskā Krievija. Kā reiz teica viens no maniem profesoriem- ejiet, palasiet grāmatas. Tur viss ir rakstīts.

 

Stāsts ir par izvēli un mums nevajadzētu nosodīt ne tās sievietes, kuras gaida tulpju klēpjus 8.martā, ne tās, kuras ziedus šajādienā nevēlas pieņemt.

 

Deniss Hanovs sarunā sacīja, ka mūsu sabiedrībai vajadzētu būt mierīgākai un ļaut cilvēkiem izpaust savu dažādību, ciktāl tas neaizvaino citus, tātad rasisms, homofobija neietilpst šajā dažādībā.

 

Es, savukārt, varu ieteikt padomāt par to, kāpēc jums vai kādam citam konkrētie svētki vai atceres dienas ir nozīmīgas. Un pamēģināt iekāpt otra kurpēs. Varbūt pat aiziet uz ierakuma otru pusi un pārbaudīt vai tie viedokļi, ko pavasarī lasām par dažādiem datumiem un cilvēkiem, kas tos atzīmē, tiešām atbilst patiesībai. Parunāt ar cilvēkiem par to, kas viņus atvedis pie kāda pieminekļa vai ziedu stenda. Padomāt arī par to, kā šie datumi tiek atzīmēti un vai zem cēliem mērķiem neslēpjas vienkārša vēlme  kaut ko pārdot- tulpes, neļķes, vīriešu smaržas,  naidu vai politisku vēstījumu. Ieguvēji šajos datumos ir daudzi- vieni krāj politisko kapitālu, citi finansiālo.

 

Avoti:

http://www.un.org/en/events/womensday/history.shtml

https://twitter.com/inteligentais/status/834694199236763648

https://www.facebook.com/ieva.valtere.1/posts/10210717714851808

Mūzika:

Podington Bear- A1 Rogue (http://freemusicarchive.org/music/Podington_Bear/Brooding/A1_Rogue)

Thiaz Itch- Flirt Oupr (http://freemusicarchive.org/music/Thiaz_Itch/Choupignia/ThiazItch_-_11_-_Flitr_Oupr)


Izmantoas skaņas no:

https://www.youtube.com/watch?v=Jk1_imryHQM

Ieraksti no 16.marta pasākumiem Rīgā, 2015.gadā

 

Ieva Valeine

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: