Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

21. aprīlis, 2017

Podkāsts "Izlaistās lappuses" - Lēnā žurnālistika

Mūsdienu žurnālistikai ir tendence steigties pie jauniem un svaigiem stāstiem. Un svarīgi- izstāstīt tos pirmajiem. Starp fast-food, fast-fashion dzīvo arī fast-news, un katrs no šiem “ātrumiem” rada mums cita veida kaitējumu. Ātrā edināšana bendē mūsu miesu, ātrā mode piecūko vidi, bet ātrās ziņas piesārņo mūsu saprati gan par žurnālistiku un tās funkcijām, gan arī mūsu zināšanas par to, kas apkārt notiek. Kā jau tas pasaulē mēdz būt, šādām lielām un kaitīgām tendencēm veidojas pretkustības. Piemēram ātrajai ēdināšanai pretī stājās slow food kustība. Ātrajai modei- ilgspējīga, dabai un cilvēkam draudzīga mode. Tā pat arī žurnālistikā attīstās jauna kustība- lēnā žurnālistika.

 

Mans vārds ir Ieva Valeine un šajā podkāstā es vēlos jūs iepazīstināt ar lēno žurnālistiku, taču pirms pievēršamies tai, vēlos izstāstīt, kas īsti ir ātrā žurnālistika un  kā nonācu pie tās pretstata.

 

Kā jau lielākajai daļai 20gadnieku, mans viedtālrunis ir pilns ar dažādām mobilajām lietotnēm, tai skaitā BBC un NYT lietotnes. Parasti rītu sāku ar naktī sabirušo “breaking news” apskati. Pēdējo gadu lielākos notikumus es esmu nogulējusi- par slaktiņiem Parīzē un Nīcā, par apvērsuma mēģinājumu Turcijā uzzināju sēžot uz gultas malas un lasot ziņas savās lietotnēs. Par Donalda Trampa uzvaru vēlēšanās ASV, uzzināju ieslēdzot TV, jo pamodos pirms modinātāja, kas ir arī mans telefons. Ja izmantojat mobilās lietotnes, iespējams, būsiet pamanījuši, ka pirmā “breaking” ziņa parasti parādās ar vienu, dažreiz pāris teikumiem. Kaut kas ir noticis! Un jums tas ir jāzina! Tūlīt! Šī gada sākumā izdzirdot BBC breaking news signālu , pirmā domā bija- ak nē, atkal kaut kas šausmīgs ir noticis- kāds sašauts, kaut kas uzspridzināts, Donalds Tramps parakstījis kārtējo rīkojumu vai arī kāds tiesnesis apturējis šī rīkojuma darbību. Taču šī ir ziņu laušana ir tikai aisberga mazākā daļa.

 

Mūsdienu ziņu pasaule ir ļoti konkurējoša. Katrs klikšķis skaitās un, lai tieši Tu būtu ar mieru nospiest peles pogu uz kāda portāla rakstu, parādās tādi virsraksti “Viņa domāja, ka tā ir tikai ziņa, bet tad…” ar domīgu daudzpunkti. Tu taču gribi zināt, kas notika pēc tam, vai ne?

 

“Ne jau tikai Latvijā. Visur ir ziņai komerciāla vērtība un auditorijas piesaiste un īpaši tie klikšķi, par ko jūs runājat, ja tāda iespēja pastāv, jo aiz tiem stāv reklāmas piedāvājums, daudz kas atkarīgs mediju eksistences ziņā. Tas ir nenovēršami… Un tas dzeltenums. Mēs pievēršam uzmanību, ja parastu ziņu virsrakstā padara par sensāciju, jo galvenais ir pievērst uzmanību. Līdz ar to tā emocionālā uztvere tā ir automātiska, tur neko daudz nevar darīt. Es nedomāju, ka tam vajadzētu pievērst tik daudz uzmanību, tikai tik daudz kā vienkārši no tā žurnālista prasīt kaut kādu elementāru godprātību, lai tomēr tās auditorijas piesaistes dēļ neupurē to ziņās kvalitāti vai spilgtumu.”

 

Tā saka Skaidrīte Lasmane, LU vadošā pētniece un komunikācijas ētikas eksperte. Mūsdienu ziņu pasaulē notiek ne tikai klikšķu medības ar dažādiem āķiem nosaukumos vai pieteikumos sociālajos tīklos, bet arī sacensības par iespēju pirmajam publicēt ziņu. Un, ja Tavā viedtālrunī vai planšetē ir konkrētā medija lietotne, tad cīņa kļūst karstāka. Visiem ir jāpaspēj būt pirmajiem. Tiek veidotas dzīvās reportāžas gan TV kanālos, gan tiešsaistē. Tiek publicētas informācijas druskas no sociālajiem tīkliem paralēli ziņām no oficiālām iestādēm, piemēram, policijas vai glābšanas dienestiem. Bieži šī informācija , īpaši tā, kas gūta no sociālajiem tīkliem, netiek pārbaudīta, bet tiek publicēta pirms kāds cits medijs to ir izdarījis.  Šādā steigā iespēja kļūdīties ir milzīga.

 

Taču lielākā daļa ziņu un arī to kļūdas, ātri aizmirstas pat tad, ja tā tikusi kladzināta nepārtraukti vairākas nedēļas no vietas dažnedažādos medijos, kā tas nesen bija ar tikumības grozījumiem , Stambulas konvenciju un olšūnu ziedošanu. Parasti kaislības rimst un medijiem šīs ziņas pēc kādas laika apnīk, auditorija tās lasa mazāk, tātad ar tām arī nopelna mazāk un pēc laika varbūt tikai pieklājības pēc kāds vēl kaut ko pastāsta par olšūnām. Taču, lai gan stāsti pazūd no ziņu virsrakstiem, tie turpina attīstīties. Un šeit parādās lēnā žurnālistika.

 

“Es domāju, ka fakts, ka ziņas kļūst arvien ātrākas un ātrākas , un ka parastie mediji acīmredzami steidzas, mums palīdz. Jo cilvēki domā a) es esmu pārpludināts ar ziņu daudzumu, ko es katru dienu saņemu , man vajag laiku, lai saprastu, kas ir būtiski un to informāciju apstrādāt… un b) es uztraucos, ka žurnālistikā netiek ieguldīts pietiekami gadījumos, kad mums ir jāsauc cilvēki pie atbildības. (...) Es arī domāju, ka cilvēki lēnām nonāk tajā posmā, kur viņiem ir apriebušies viņu viedtālruņi. Pirms 6 gadiem, kad mēs sākām darbu, cilvēki bija iemīlējušies savos telefonos un tajā, ko ar tiem var darīt, tie ir tiešām iespaidīgi, bet kaut kad pienāk brīdis, kad tu saproti, ka visu dzīvi pavadi telefona ekrānā un paņemt no tā pauzi ir brīnišķīgi. ”

 

Stāsta britu žurnāla “Delayed Gartification”  līdzibinātājs Robs Orčards (Rob Orchard). Žurnālu pirms 6 gadiem, vēl lielās ekonomiskās krīzes laikā, dibināja viņš kopā ar vēl četriem žurnālistiem un redaktoriem. Tas bija laiks, kad ar vien skaļāk runāja par digitālo mediju uzplaukumu un drukāto mediju norietu. Atšķirībā no drukātajiem medijiem, digitālajiem medijiem ziņas publicēšanai nav jāgaida līdz iespiešanai, to var darīt momentāli. Savā Tedx runā Robs Orčards stāsta par to, kā daži mediji šo iespēju izmanto, proti, par to kā “Daily Mail” žurnālists nopublicēja nepareizo ziņu. Stāsts bija par Amandas Knoksas apelācijas tiesu. Amanda bija notiesāta par slepkavību, taču apelācijas tiesa sodu mīkstināja. Bet “Daily Mail” bija sagatavojis divus tiesas iznākuma variantus jau iepriekš- vienu, kur viņu attaisno un otru, kur spriedumu par 26 gadu ieslodzījumu atstāj spēkā. Lai arī Amanda uzvarēja apelācijas tiesā, “Daily Mail” publicēja stāstu par to, kā viņa zaudēja. Stāsts bija pilns ar detaļām- cik izmisusi viņa izskatījās, kā viņai acīs sariesās asaras un cik apmierināti ar šo lēmumu bija prokurori. Nekas no tā nenotika, bet portāls to publicēja kā baltu patiesību. Ātras ziņas ne vienmēr ir īstas un precīzas. Turpina Skaidrīte Lasmane.

 

“Un tas ir tas jautājums, ka ja vienas avīzes vai radio žurnālists grēko, jo tā neuzticēšanās jau pāriet, tā pat kā mākslā- viens aizstāj veselumu. Tāpēc es uzskatu, cik nu var ir jācenšas gan precīzam, gan godīgam, lai savu ilgtspēju saglabātu. Ja viņš ir godīgs, viņš ir ilgtspējīgs.”

 

“Mēs visi pieci, kas šo žurnālu radījām, kaut kā vienā laikā bijām nokļuvuši Londonā un mēs skatījāmies uz mediju ainavu un domājām… ka tā ir šausmīga. Tajā laikā drastiski bija samazinājies žurnālistikas finansējums, daudzos lielajos medijos tika atlaists milzīgs skaits žurnālistu. Samazinājās gan reklāmas ieņēmumi, gan lasītāju skaits un paralēli tam bija šī jaunā ticība, ka digitālā vide būs visa glābējs. Un līdz ar to, žurnālistiem tika prasīts radīt ar vien vairāk un vairāk satura, ar vien ātrāk un ar daudz mazākiem resursiem.”

 

Šeit jāiestarpina, ka šīs ar vien lielākās prasības un darba daudzums turpina attīstīties arī pēckrīzes laikā. Truklāt, pieaug sociālo tīklu nozīme- pētījumi rāda, ka aptuveni puse eiropiešu un 60% amerikāņu kā galveno ziņu avotu nosauc sociālos tīklus. Šādas izmaiņas no žurnālistiem prasa ar vien vairāk, piemēram, šobrīd ļoti aktuāla ir dzīvā straumēšana Facebook no dažādiem notikumiem, kur nereti žurnālisti dodas vieni. Piemēram, ASV prezidenta Donalda Trampa inaugurācjas laikā notiekošos protestus varēja vērot NYT straumē Facebook, kur viena žurnāliste devās uz protestu vietām, filmējot ar savu telefonu un uzdodot jautājumus no lietotāju komentāriem tiem protestantiem, kuri bija ar mieru ar viņu sarunāties. Tiesa, šis ir salīdzinoši jauns veids kā komunicēt ar savu auditoriju un tas vēl nebija pieejams laikā, kad tapa “Delayed Gratification”. Bet sociālie tīkli, īpaši Latvijā populārākais sociālais tīkls Facebook, ko ik dienas izmanto teju pusmiljons Latvijas iedzīvotāju , izmanto īpašus algoritmus, kas tā lietotājus ievieto ziņu burbulī. Nospiežot patīk kādam rakstam, Facebook to ielāgos un turpmāk rādīs līdzīgus rakstus, kā arī tos rakstus, ar kuriem dalās visvairāk draugu . Facebook gan piedāvā iespēju skatīties jaunākos stāstus jeb most recent stories  ,tomēr  tas uzstājīgi pēc pāris stundām pats nomaina iestatījumus atpakaļ uz „Top stāstiem” un dzīve burbulī turpinās. Turpina Robs.

 

“Man šķiet, ka mums jau 2010.gadā likās, ka viss iet slitkā virzienā un kopš tā laika investīcijas žurnālistikā ir samazinājušās vēl vairāk, bet, tajā pašā laikā, līdz ar viedtālruņiem, ir audzis pieprasījums pēc satura, kas ir bezmaksas un zibenīgs. Un tas, ko mēs šādā veidā iegūstam ir žurnālisti, kuri paļaujas uz preses relīzēm, uz avotiem, kuru pausto nav laika pārbaudīt un nav laika arī saprast, kāpēc konkrētā informācija tiek sniegta. Tā pat aug viltus ziņu portālu tirgus. Un visi šie elementi veido neveselīgu mediju vidi un tas viss notiek laikā, kad pasaulē un īpaši Eiropā notiek ļoti sarežģīti procesi, kuriem nepieciešama skrupuloza mediju uzmanība.”

 

Pirms ķeras pie kāda stāsta, viņi nogaida 3 mēnešus un tad pie tā strādā vēl divus. Savā manifestā žurnāls raksta, ka, atšķirībā no citiem medijiem, viņi nesteidzas būt pirmie, bet vēlas izstāstīt stāstu kārtīgi- notikumus analizējot un meklējot ekspertu viedokli.  Un viņi nebūt nav vienīgie.

 

ASV darbojas projekts “Retro Report”, kas veido īsas dokumentālās filmas par notikumiem, kas turpina ietekmēt auditorijas dzīves arī šodien. Piemēram, šī gada marta sākumā tika publicēts materiāls par tā saucamajām “Patvēruma pilsētām” jeb “Santuary cities”. Sižets tapis dēļ ASV prezidenta Donalda Trampa izsludinātās cīņas ar nelegālajiem imigrantiem patvēruma pilsētās. Taču šī nav pirmā reize, kas ASV uzsākusi šādu cīņu un raidījums stāsta par to, kā vispār patvēruma pilsētas radās 80.gados jeb stāsta to, ko lielākā daļa mediju uzskata par vispārpieņemtām zināšanām, kas tādas nebūt nav.

Lēnā žurnālistika meklē veidus, kā izskaidrot notiekošo, iedziļinoties stāstos un tajā iesaistītajos cilvēkos. Tā meklē piemērus tur, kur citi neskatās. Lēnā žurnālistika pievēršas tam, kas prasa laikietilpīgu darbu.

 

Turpmāko pāris nedēļu laikā es  pievērsīšos stāstiem, kuri bieži uzzibsnī ziņu virsrakstos un tad turpina attīstīties bez kameru un diktofonu ēnām.

 

Šo podkāstu veidoju es, Ieva Valeine, redaktore Anda
Rožukalne. Tiksimies pēc nedēļas!

 

Avoti:

http://www.journalism.org/2016/05/26/news-use-across-social-media-platforms-2016/< /a>

https://reutersinstitute.politics.ox.ac.uk/sites/default/files/Supplementary%20Digital%20 News%20Report%202015.pdf

https://www.youtube.com/watch?v=UGtFXtnWME4

http://www.shortlist.com/home/daily-mail-mistakenly-publish-amanda-knox-guilty-story

https://www.facebook.com/nytimes/videos/10151054593894999/?autoplay_reason=all_page_organ ic_allowed&video_container_type=4&video_creator_product_type=0&app_id=6628568379&liv e_video_guests=0

http://www.slow-journalism.com/this-is-what-happened-to-the-last-country-that-left-the-eu

https://www.retroreport.org/video/trump-and-the-battle-over-sanctuary/< /p>

Mūzika:

Podington Bear- A1 Rogue (http://freemusicarchive.org/music/Podington_Bear/Brooding/A1_Rogue)

Towa Tei - Together

 

Ieva Valeine

Tev varētu patikt

Komentāri

13. septembris, 2017

xzuzebjcw

HZoBdZ fihszejpqoju, [url=http://mlpqwmsyvxdy.com/]mlpqwmsyvxdy[/url], [link=http://wczqdqprzohl

12. septembris, 2017

sygulza

sU2jWT wotfepwfhpuj, [url=http://qeqhacvrulut.com/]qeqhacvrulut[/url], [link=http://sdufvnsqwtfr

12. septembris, 2017

ajyibxtkwe

IRtsir ahvmmcjkbhdr, [url=http://wfeuypcllprd.com/]wfeuypcllprd[/url], [link=http://nzjpbxvarnob

12. septembris, 2017

xjblxevgncp

FDuPof sqxmrqfxqgps, [url=http://zsrulpgegcri.com/]zsrulpgegcri[/url], [link=http://kehkatzlhxmf

12. septembris, 2017

uessdixfod

8oTOwA igijvwzhtznv, [url=http://xiyuxslrmagp.com/]xiyuxslrmagp[/url], [link=http://zlcztqqpsvfk

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: