Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

27. novembris, 2017

Pieredzes stāsts. Kā Ķīnā sarīkot kino festivālu? (Otrā daļa)

Es pārāk neaizraušos aprakstot uzmanības apjomu, kādu saņēmu kā viena no diviem ārzemniekiem mazajā pilsētā, kurā dzīvoju. Neesmu radusi tikt aplūkota, un pēc tā arī netiecos, kādēļ vienīgie uzmanības apliecinājumi, kuri sagādāja baudu, bija pārsteiguma izteiksmes cilvēku sejās, kad ar viņiem uzsāku sarunas izmantojot minimālo vārdu krājumu, kuru paspēju iegaumēt no tā viena Youtube video, kuru noskatījos pirms iekāpšanas lidmašīnā (nelaimīgā kārtā Duolingo nepiedāvā apgūt ķīniešu valodu). Starp citu, ja kādam gribas jau pasteigties mani izlabot un teikt, ka pareizi ir teikt Mandarine, nevis Chinese - tikai pagaidiet. Ķīnā ir 23 provinces ar vēl krietni vairāk dialektiem, un tā saucamais Mandarine ir tikai viens no tiem. Ja vien nav vēlmes kļūdīties atsaucēs uz konkrētu dialektu, teikt, ka tiek runāts ķīniešu valodā ir visdrošākā opcija. Bet ārzemnieki nav vienīgie, kuri mēdz apjukt lingvistiskos jautājumos. Būdami ļoti jauki un pretimnākoši, daudzi no kolēģiem vai nu pazemīgi pieņēma viņiem piešķirtos angliskos titulus, kā piemēram, Madam Accountant vai Mister Editor, vai arī paši uzņēmās iniciatīvu, un darba sapulcē prezentēja jaunos titulus, kādos turpmāk vēlējās tikt godāti. Personīgo simpātiju balvu iegūst kolēģis, kurš pacilātā tonī visiem paziņoja, ka no šī brīža viņa English name is Yuri. Es ļaušu jums uz brīdi novērtēt ironiju šajā apgalvojumā…
 
Bet, ja godīgi, pat nezinu, kā lai apraksta savu četru mēnešu darba pieredzi, kura noslēdzās ar kino festivālu ar 165 starptautiskiem viesiem, 9 ekrāniem, uz kuriem 8 dienās tika izrādītas 48 dažādas filmu programmas ar 350 filmām ap 280 filmu seansos. Un kā lai nepiemin atklāšanas ceremoniju futbola stadionā ar zilo paklāju, pa kuru ejot viesi sajutās kā Olimpisko spēļu atlēti, vai skatuvi ar milzīgiem ekrāniem sānos, uz kuras uzstājās gan simfoniskais orķestris, gan tradicionālie dejotāji un bungu sišanas meistari. Uz tās uzstājos arī es - tradicionālā ķīniešu kleitā tērpusies, 3 000 cilvēku acu priekšā, un dziedāju speciāli festivālam sarakstītu himnu angļu un ķīniešu valodā. Kāpēc? Kaut es pati to zinātu. Bet tā lai paliek viena no tām lietām, uz kurām vēlāk dzīvē atskatīšos un teikšu: When in Rome (or China - manā gadījumā). 
Un galu galā tāda arī ir Ķīnas esence. Cilvēkiem patīk baudīt dzīvi un darīt neprātīgas lietas, piemēram, realizēt starptautisku kino festivālu mazā pilsētiņā ar DIVĀM pieczvaigžņu viesnīcām (politisku apsvērumu dēļ oficiāli gan atļauts pieminēt tikai četras no piecām zvaigznēm) un īpaši festivālam uzbūvētu izklaides centru, kuram līdz festivāla sākumam bija pabeigts tikai 4. stāvs, kurā atradās 5 kino zāles, un uz ielas blakus ēkai 24/7 bija izvietota ugunsdzēsēju mašīna, jo festivālam tika izsniegta īpaša atļauja no pilsētas ēkā ielaist cilvēkus, kamēr tajā vēl notiek celtniecība. Rezultātā mani ik rīta gājieni uz projektoru telpu iekļāva nepabeigtu trepju konstrukcijas šķērsošanu, jo projektoru telpā iekļūt varēja tikai no jumta. Bet toties kas par skatu! Un, ja gribējās paslēpties no kāda režisora, vai ar kolēģiem iedzert un dziedāt If You Like Pina Colada, jumts bija vislabākā vieta šo ieceru realizēšanai. 
 
Ķīna ir absurdu zeme. Un nebūs melots vai pārspīlēts, ja teikšu, ka dzīve Ķīnā brīžiem atgādināja ainu no filmas. Kur vēl citur sastapt tik amizantu personu kā pilsētas mēru, pirms kura pēkšņās ierašanās tiek steigā tīrīti biroji un sagatavota atbilstošā tēja (labākais biroja hierarhijas indikators - savu statusu vari noteikt pēc tā, kādu tēju tev pasniedz, un vai vispār pasniedz). Kuram atliek tikai ieminēties, ka birojā ir problēmas ar internetu, un kā uz rokas sitienu nākamajā dienā viss būs kārtībā. Vai arī apmeklēt svinīgas pateicības vakariņas pie pilsētas politiskā līdera (kurš statusa ziņā stāv augstāk par pilsētas mēru), kurās viņš pats personīgi pasniedz ar rokām sagatavotas uzkodas īpašajiem viesiem (tajā skaitā man) savā ēdamistabā turpat valdības ēkā, kamēr pie sienas atrodas ieslēgts platekrāna televizors ar neticami sliktu attēla kvalitāti. Tas, ka uzaicinājums mani sasniedza kā miegu iztraucējošs telefona zvans, kurā tiku informēta, ka pēc 10 minūtēm jābūt birojā, no kura mašīna ar šoferi mūs aizvedīs uz vakariņu norises vietu, gan ir cits stāsts. Grūti tajā Ķīnā, saprotiet. Bet no otras puses - nekur citur tu nesajutīsi tādu piedzīvojumu garšu. Tā ir vieta, kur tu neesi noteicējs ne par ko, un noteikta lietu kārtība ir relatīvs jēdziens. Un nav jau arī par ko satraukties, jo vienmēr uzradīsies kāds ar lielu naudas summu kabatā un statusu, kurš var sasist kopā rokas un kā uz paplātes pasniegt visu nepieciešamo. Vai arī ar pašiņu samaksāt par taksometra braucienu. Tikai pamēģiniet ko tādu izdarīt ar Taxify.
Bet kā tad ar to festivāla rīkošanu - jūs vaicāsiet! Vienkārši atmetiet savas profesionālās ambīcijas, pieņemiet, ka ķīnieši darīs, kā paši vēlas, un centieties nezaudēt humora izjūtu. Īsumā.

Inita Jansone, multimediju komunikācijas 4. kursa neklātienes studente

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: