Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

16. maijs, 2018

Misija bez brīvdienām – ziņu žurnālista darbs

Ir maijs, karsts dienas vidus, apkārt viss plaukst un zied. Pavasara laiskums uzreiz zūd, atverot Delfiem.lv ofisa durvis – tur valda savaldīgs miers un katrs mērķtiecīgi rosās ap saviem pienākumiem. Ziņu žurnālista darbs ir nepārtraukts un atbildīgs, tāpēc uz interviju aicināju ārzemju ziņu nodaļas žurnālistu Andri Kārkluvalku, kas iepazīstināja plašāk ar darba gaisotni Delfi ofisā.


- Kā jūs skaidrotu, ko nozīmē būt ziņu žurnālistam?
- Darba specifika ir skaidrot sabiedrībai, kas notiek. Manā gadījumā - kas notiek pasaulē, ārpolitikā. Ziņu žurnālistika ir pamats žurnālistikai. Viss pārējais ir īpašs.
- Kāds ir jūsu darba dienas grafiks, ritējums?
- Es esmu ārvalstu ziņu žurnālists. Mans grafiks pamatā ir – atnāku no rīta (kaut gan patiesībā nav tāds “atnākot no rīta”, jo ziņu žurnālists vienmēr seko līdzi, kas notiek, nepārtraukti lasa ziņu aģentūras, manā gadījumā ārvalstu medijus, kas notiek pasaulē). Es jau vakarā zinu, ar ko es sākšu, piemēram, vakarā apskatoties, kas notiek ASV, jo ASV viss notiek laika ziņā vēlāk, viņiem diena sākas vēlāk, attiecīgi notikumi, kas viņiem ir dienā, mums jau ir vēls vakars, būs pirmās ziņas, ko vakarā liks dežuranti; vakaros ir dežuranti, kā arī sestdienās, svētdienās un agros rītos dežuranti. Tad no rīta atliek tas, ko dežuranti nav ielikuši, bet es jau sekoju līdzi - es jau zinu, ka šodien aktualitāte ir Irākas kodolieroču vienošanās, šodien aktualitāte ir 9. maija parādes Krievijā - visdažādākās ziņas, ko mēs jau zinām. No rīta pirmais ir apskatīties, kas nav apskatīts Delfi.lv. Mēs esam šobrīd trīs ārvalstu žurnālisti. Attiecīgi mēs savā starpā sadalām, kas ko darīs un apskatām pašu aktuālāko un tad skatāmies, ko vēl mēs varām uzrakstīt un apskatīt kādas ir tendences, viedokļi pasaulē un kas vēl joprojām ir ziņa, bet analītiskāka, padziļinātāka.


- Jūs minējāt, ka darbs ir nepārtraukts. Vai tas ietekmē privāto dzīvi?
- Es esmu uzaudzis žurnālistu ģimenē, mani abi vecāki ir žurnālisti - reģionālo mediju. Esmu pieradis, ka sestdienas un svētdienas ir darba dienas. Esmu pieradis, ka vakaros atklāj izstādes, notiek pasākumi, ir pēkšņas preses konferences. Es tādā ziņā esmu laimīgi apprecējies ar žurnālisti. Tā kā mēs ļoti labi saprotamies. Es esmu uzaudzis, zinot, ko tas nozīmē. Tas, protams, ietekmē privāto dzīvi, arī tādā ziņā, ka ziņas nekad nebeidzas, tas ir nepārtraukts process. Es esmu pieredzējis to, ka braucu komandējumā un pie reizes satieku kādu pazīstamu, bet tad man ir kaut kas fiksi, fiksi jāuzraksta, un tas cilvēks pagaidīs, bet nu cik ilgi? 10 minūtes? 20? Es jau nezinu, jo notikums ir kaut kas tāds, kas šobrīd attīstās. Tas nav tā, ka tev ir jāizpilda excel tabula un viss. Ir jāseko līdzi! 
 
- Kas motivē strādāt tieši ārzemju ziņu nodaļā?
- Personīgā interese – man vienkārši patīk politika, vēsture, ģeogrāfija.
- Kāpēc izvēlējāties strādāt tieši Delfos?
- Mani izvēlējās. Mani uzaicināja Delfos savulaik, bet patiesībā nav daudz mediju Latvijā, kur es vēlētos strādāt. Tie burtiski ir divi trīs. Pirms jau es strādāju Delfos, tie bija divi trīs, un viens no tiem bija Delfi. Nav milzīgas iespējas mazajā Latvijā, ja tu vēlies, pirmkārt, kādu no lielajiem medijiem, ja tas ir mērķis, tad tādi ir daži, kuri, manuprāt, vispār ievēro ētikas standartus un kur nav redakcionāla nospiestība žurnālistiem – tādu nav daudz.
Kā vērtējat izglītības nozīmi žurnālista profesijā?
- Es, pirmkārt, nekad neesmu mācījies par žurnālistu, bet ir izglītības nozīme – esmu mācījies starptautisko politiku un sabiedriskās attiecības, un tās abas ir svarīgas, lai saprastu, kā strādā žurnālistika. Šeit (t.i. Delfi birojā) var redzēt visu ziņu nodaļu, mazāk kā puse man šķiet ir mācījusies žurnālistiku. Ļoti svarīga ir izglītība ekonomikā, politikā, dažādās nozarēs, piemēram, tieslietās, jo rakstīšana ir svarīga, bet tas nav galvenais.
- Kas ir profesionāls žurnālists?
- Profesionāls žurnālists ir žurnālists, kurš apzinās žurnālista misiju un prot rakstīt. Žurnālista misija ir skaidrot notiekošo, patiesi to skaidrot, ievērot ētiku. Misija ir vēlēties paziņot, kas notiek. Manā gadījumā man patiešām liekas, ka es jūtos labi, kad es esmu izstāstījis, kad, piemēram, ir stāsts, un Latvijas sabiedrība neseko visam - tas nav iespējams, tāpēc ir žurnālists, kurš pievērš kaut kam uzmanību, paskaidro, un to izdarot es jūtos izpildījis to savu misiju.
- Kādas ir jūsu galvenās vērtības žurnālista darbā?
Tas pats patiesums. Tas ir diezgan svarīgi, jo to visvairāk pārmet žurnālistiem, un mums kaut kā tas jau ir iekšā asinīs, ka mēs nedrīkstam arī pārkāpt to. Mums ir nepārtraukti jāatspēko šis uzskats, ka mēs esam nepatiesi. Tas ir ierasts īpaši interneta žurnālistikā strādājot – “tikai klikšķu dēļ” – nē! Es to daru tāpēc, ka gribu paskaidrot pasaulei. Strādāju visu laiku, lai atspēkotu šos mītus, bet tajā pašā laikā tā ir arī mana pārliecība, ka tā jādara.
- Kā saglabājat objektivitāti, veidojot ziņas?
- Visas ziņas ir subjektīvas. Pilnīgi viss ir subjektīvs. Es tam neticu pilnīgi. Tāda lieta kā objektīva politika nav - to tu nevari rakstīt objektīvi, bet, lai vai ko es domātu par dažādiem, kaut kādiem konkrēti pretējiem viedokļiem sev, es vienalga ietveršu, uzrakstīšu, ka tādi ir, aprakstīšu un tā arī ir tā objektivitātes uzturēšana, jo mums nav tā, ka, piemēram, nākot uz darba interviju Delfos, neviens neprasa, kāda ir tava attieksme pret Putinu vai Trampu. Tā nav, bet, lasot ziņas, pašam interesējoties par šīm tēmām, tu ļoti ātri un viegli saproti dažādos viedokļus. Nedrīkst iekrist ne vienā grāvī, ne otrā, tev vienmēr ir jānotur tas “pa visu”, piemēram, tā kā intervija notiek 9. maijā un attiecīgi skaidrojot 9. maiju, tev ir nedaudz jāsaprot, kāpēc cilvēki iet pie Uzvaras pieminekļa, un tev ir jāsaprot, kāpēc ir tik ļoti liela pretreakcija, tev ir jāsaprot, kāpēc abas puses tā darbojās, un tad tu izsver, ko tu uzsvērsi un vai tu vispār neuzsvērsi, jo katru reizi tas ir redakcionālais darbs, ko pārrunā ar redaktoriem, žurnālistiem.

- Kāds ir jūsu viedoklis par viltus ziņu izplatību?
- Viltus ziņas ir traģēdija, ja godīgi. Šobrīd visas pasaules žurnālisti ar to mēģina cīnīties, bet tas pat nav žurnālista darbs. Tas jau ir valstu līmenī un var redzēt, ka šobrīd Eiropas Parlamentā lielvalstis to izvirza kā top prioritāti. To izvirza gan Eiropas Parlaments, gan lielvalstis, gan NATO, gan Strat.com Komunikācijas centrs kā prioritāti. Diemžēl es neredzu to pārāk Latvijas valdības līmenī. Tā ir traģēdija, ar kuru ir jācīnās globālā, bet tomēr arī  katrā mazajā līmenī, pakāpē, jo mēs izjūtam to, cik ļoti tas grauj kopējo neuzticēšanos visam. Pirmkārt, internets melo, attiecīgi būt interneta medijam ir sarežģītāk, tas grauj uzticību jebkam –jauna partija, politiskais spēks, parasta organizācija, kas pat nav saistīta ar politiku, tiks apšaubīta, tiks apšaubīts tās mērķis, piemēram, bezvēsts.lv, kas ir pilnīgi apolitiska organizācija, cik es zinu, sabiedrības komentāri ir apmēram “Ko viņi grib?”, ”Kāds ir viņu mērķis?”, “Ko viņi mēģina ar šo panākt?”, “Viņi, acīmredzot kaut ko citu paralēli bīda”. Manuprāt, tās visas ir sekas tam, ka cilvēki netic vairs nekam, jo visu apņem viltus ziņas. Tās nav tikai viltus ziņas, bet arī twitterī no cilvēkiem, pat neesošiem cilvēkiem – botiem.
Kā Jūs vērtējat medijpratības līmeni sabiedrībā?
- Ļoti zemu. Diemžēl… Nē, ļoti zemu varbūt ir pat pārspīlēti, jo tomēr gribētu domāt, ka darām visu pareizi savā medijā. Ja kādreiz kļūdāmies un kādu avotu uztveram par īstu, bet tas izrādās neīsts (es šobrīd nevaru atcerēties nevienu tādu gadījumu, bet droši vien, ka tādi ir bijuši), tad es zinu Delfi iekšējo politiku, kā rīkoties, -  tam tūlīt ir jāatjaunojas, tas ir jāmaina, jāizskaidro, kas tur ir noticis. Tieši tāpēc, ka mēs mēģinām šo politiku ieturēt, tad vienlaikus redzam, ka esam izcīnījuši internetā lielākā medija statusu. Gribas cerēt, ka tas ir tāpēc, ka mums uzticas cilvēki un šā iemesla dēļ nāk vairāk pie mums. Attiecīgi tad ceru, ka milzīgais interneta lietotāju vairums (ņemot vērā, ka Latvijā tiek lēsts apmēram pusotrs miljons interneta lietotāju, bet ikdienā Delfi apmeklē vairāk nekā puse no tiem), vismaz lielākā daļa no tiem tomēr izvērtē, vai iet uz patiesiem medijiem vai tikai uz tiem, kas kaut ko skaļi pasaka un vienalga – patiesi, nepatiesi, nepārbaudāmi. Cilvēki laika gaitā ir izsvēruši, kuriem medijiem viņi tic. Diemžēl ne jau visi. Nav jau tā, ka, ja lieto Delfus, tad nelieto neko citu, tātad cilvēks skatās visu, un vienalga paralēli Delfiem viņi atrod viltus portālus, “šērojamas ziņas”, un tātad viņu medijpratība ir diskutabla.
 
- Kāda ir jūsu vīzija par Delfiem pēc pieciem gadiem?
- Nu pat uzbūvējām “Dombura Studiju”. Tas ir pirmais solis interneta televīzijas virzienā. Diskusijas jau kādu brīdi notiek, bet tā kā būvējas tāds virziens, ka mēs taisīsim raidījumus, taisīsim vizuālo video, tad tā struktūra vēl sadalīsies, vēl augsim visdažādākajos virzienos. Pirms pieciem gadiem šī daļa birojam nebija, mēs bijām divas reizes mazāk cilvēku. Pirms sešiem gadiem, kad es atnācu, bijām nedaudz zem 50, man šķiet. Tagad mēs esam apmēram 100 – tas ir kopā ar IT, marketinga daļu. Paredzēt, kas būs pēc pieciem gadiem, ir ļoti grūti.
 
 
Daesh nesen atbrīvotie Nivīnes līdzenumi
Kurdistānas galvasilsētas Erbīlas pils
Kurdistānas toreizējā prezidenta Masuda Barzani preses konference dienu pirms Kurdistrānas neatkarības referenduma. Lai gan nobalsoja par izstāšanos, Irāka to nepieļāva un drīz iebruka, atņemot Kirkūkas pilsētu 
Fotogrāfijas no privātā arhīva
 

Megija Marija Liesma

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: