Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

22. augusts, 2017

"Maltas vanags" — melni maigs krimiķis

Tālivaldis Kronbergs
 

  • Vanags par ko?

 
Divi apvienoti vārdi "Maltas" un "vanags" vēl neko nenozīmē. Tie negarantē idillisku Latvijas Rēzeknes novada Maltas pagastā mitinošos vanagu atainojumu. Tie nevēsta arī par valsts Vidusjūrā — Maltas — vanagu sugu vai kādu Maltas ordeņa — turpat uz salas — apbalvojumu. Un patiešām — šoreiz uzmanības lokā nav arī Dešela Hemeta darbs "Maltas vanags". Lai arī varētu.

Šoreiz vārdu salikums "Maltas vanags" aizved nelielā ceļojumā uz laikiem, kad piedzima kas jauns un nezināms. Par to, ka tas ir dzimis, pasaule gan uzzināja tikai gadus pēcāk. Lūkosimies film noir pirmdzimtās — 1941.gada filmas "Maltas vanags" [1] — dzimšanas apliecībā un raksturojumā, kas iegūts, sākot dzīves gaitas.
 

  • Vai var pateikt skaisti un melni?

 
Ja nebūtu II pasaules kara, tad, iespējams, par filmu "Maltas vanags" neviens nerunātu. Vismaz ne tagad. Tomēr karošana notika, un Francijas vērtētāju rīcībā ASV filmas no 1940.gadu sākuma nonāca vien pēc II pasaules kara. Skatījums ar "distances" acīm uz to, kas tapis pirms laba laika, pateicoties kritiķim Nino Frankam, 1946.gadā ieguva apzīmējumu film noir. [2] Nezinātāji lauza galvas vai bikli izliekas saprotam, bet zinātāji, uzrunājot franču valodas vārdus "film noir", var sacīt, ka skan skaisti. Melni skaisti. Skaisti melni. Un ne vien skan, bet ir arī kaut kas jauns. Varbūt ne "pilnīgi un pavisam" jauns, tomēr citādi gan.

Ar vārdiem film noir [3] apzīmē/saprot/pieņem tādu filmu, kas iedveš morālas bailes, atspoguļo trauksmes un nenoteiktības sajūtu, ataino destruktīvas tieksmes, rīcību un nekontrolējamas tās sekas. [4] Arī līdz film noir šīs "parādības" filmās bija klātesošas, tomēr tieši film noir tās ne vien ieguva apkopojoši apzīmējumu, bet sāka arī jaunu dzīvi.

Film noir allaž ir "uz robežas", kurai nekad nav iemesla. Dokumentālo filmu sērijas "American Cinema" sadaļā "Film noir" [5] režisors Erols Moriss saka, ka "film noir uzdod jautājumu: "Kāpēc es? Kāpēc tas notiek?" Un dod arī ļoti drūmu atbildi, teju vai nepieņemamu atbildi: "Bez iemesla. Bez jelkāda iemesla."" Savukārt režisore Ketrīna Bigelova papildina: "Apkārtceļš ir film noir būtība. Tas ir pilnīgi atkailināts. Tajā mūs nekas nenomierina. Jūs ieejat tumsas sirdī, nokāpjat ellē, no tās nav iespējams izrauties, kamēr viss nebeigsies."

Lai arī filmai "Maltas vanags" piedzimstot, film noir vien sāka plaukt, tomēr arī tajā rodam vienu no pazīšanās zīmēm, bez kurām film noir nav iedomājama, proti, femme fatale jeb latviskojot — liktenīgo sievieti. Atkal jau — skan skaisti, jo franču valoda ir skanīga. Pat liek aizmirst, ka femme fatale film noir kontekstā nav vīrieša draudzene, sabiedrotā vai partnere. Femme fatale burtiski iemieso vārdisko nozīmi — viņa kļūst par izaicinājumu, par likteni, par beigām. Spēcīga, pašpārliecināta un seksuāli pievilcīga sieviete, tāda sieviete, kas pati pieņem lēmumus, tāda, no kuras vīrieši mēdz baidīties un tomēr iekrist viņas valgos. Sieviete ar zirnekļa manierēm.

Skatoties film noir un tātad arī filmu "Maltas vanags", mūs sagaida diskrēts, kontrastains apgaismojums, apgaismojums, kurā gaisma ir nemitīgā pretstatā tumsai gan darbības satura, gan darbības formas nozīmē. Kameras leņķis, bieži tuvu pie grīdas, kas teju ik mizanscēnā dod iespēju "novērtēt" griestus kā perspektīvu, kurā nav vairs kur slēpties. Izmantotie paņēmieni izceļ varoņu raksturus un viņu rīcību zonā starp gaismu un tumsu.
 

  • Viens, divi, trīs. Beidzot sanāca

 
Mēģinājums kādu darbu ekranizēt vairākas reizes tagad nav jaunums, un nebija jaunums arī ASV pirms II pasaules kara. Tomēr šķiet interesanti, kāpēc Dešela Hemeta darbu "Maltas vanags" vajadzēja "spīdzināt" trešo reizi. Pirmie divi mēģinājumi — 1931.gada versija filmā "Augstākās sabiedrības sieviete" un 1936.gada versija filmā "Sātans satika sievieti" —  šobrīd ir "mazzināmi arhīvu retumi", "maz pamanītas, viduvējas B kategorijas filmas". [6] Grāmatā "Encyclopedia of Film Noir" [7] Džefs Majers un Braiens Makdonels par to raksta kā par labu izdevību: "Tas fakts, ka pastāv divas ļoti līdzīgas viena romāna versijas ar 10 gadu starpību, dod iespēju izsecināt vai vismaz apspriest tās īpašības, kuras tradicionāli tiek uzskatītas par fiilm noir, un tās, kuras par tādām netiek." Tiek minētas divas filmas, jo 1936.gada versija — filma "Sātans satika sievieti" — bija kas tāds, ko sarkastiski var saukt par "balstīts uz patiesiem notikumiem", kuri nekad nav notikuši: "Šī filma centās, bez panākumiem, pārvērst [Dešela] Hemeta romānu izvērstā komēdijā, un tai ir maz sakara ar film noir.” Tā kā film noir īpašības jau noskaidrojām, tad ir skaidrs, ka tā patiešām nav komēdija. Tātad mums atliek vien 1931.gada versija filmā "Augstākās sabiedrības sieviete".

Iespējams, ka pietika ar režisora Džona Hjūstona pārliecību, kurš "spītīgi uzskatīja, ka viņa režisētā versija būs pārāka". [8] Taču iespējams, ka kāds patiešām bija lasījis Dešela Hemeta darbu "Maltas vanags", un spēja iedomāties — bez paša režisora Džona Hjūstona —, ka ir vērts riskēt trešo reizi. Tomēr nemaz nav tik vienkārši. 1934.gadā sāka darboties Ražošanas kodekss [9] jeb cenzūra un pat pie vislielākās vēlēšanās uzņemt tādu pašu darbu kā 1931.gadā nebūtu iespējams. Iemesls gaužām vienkāršs — filmā "Augstākās sabiedrības sieviete" redzamie mājieni uz seksuālu darbību vai dažu varoņu homoseksualitāti [10] tiktu vienkārši cenzēti. Atliek vien pieņemt, ka nekas pārdabisks nenotika — kāds vienkārši bija tik pašpārliecināts, ka radīja tādu darba "Maltas vanags" filmas versiju, kas pat bez kailskatiem un tiešiem mājieniem par gejiem parādīja to, ko skatītāji gaidīja — film noir.

 

 

  • Kad saturu veido kamera. Kad nav iemesla

 
1539.gads. Kārlis V, Spānijas karalis. Apzeltīta vanaga statuete, klāta ar dārgakmeņiem. Malta, Templiešu ordeņa sveiciens. Pirāti. Laupījums. Pazuda. [11] Kas zina, kā īstenībā bija. Taču klāt mūsdienas. Un nekas nav mainījies. Kas spīd, tas vilina. Ar to arī varam sākt. Sākt ar fanfarām, kas drūmo 16.gadsimtu ar trauksmainām ievada skaņām aizdzen un parāda spožo Sanfrancisko ASV. Bet vai patiešām spožu? Protams, tas ir māns, jo uzreiz nonākam realitātē, detektīvu birojā "Speids un Ārčers", pie mūsu galvenā varoņa Sema Speida (Hamfrijs Bogarts), kas bauda brīvu brīdi, uztinot sev cigareti.

Un tad jau seko arī nākamie, ne mazāk galvenie varoņi — apķērīgā un izdarīgā sekretāre Efija Perīna (Lī Patrika), femme fatale Bridžita Ošonesija (Mērija Astora), uz mirkli mums piedāvātais Mailzs Ārčers (Džeroms Koens), jutelīgā Aiva Ārčere (Gledisa Džordža), mīkstmiedīgais Džoels Kairo (Pēters Lorre), Kaspers Gutmans jeb Resnais (Sindijs Grīnstrīts), pārlieku klusējošais Uilmers Kuks (Eliša Kuks, juniors). Katram sava vieta, katram savi nodomi. Vai kāds saka taisnību? Vai kāds melo? To neuzzinām līdz pat stāstījuma beigām. Bet kurš ir stāstītājs? Neviens. Mēs neesam galvenā varoņa "acis", un neesam arī viņa "galvā". Mēs visu skatāmies no malas, mēs vienkārši vērojam to, kas nav ietekmējams. Mēs redzam to, kā Sema Speida un viņa partnera Mailza Ārčera cigarešu dūmi bez žēlastības tiek iepūsti Bridžitas Ošonesijas sejā. Ir skaidrs, ka tie bija citas smēķēšanas etiķetes laiki. Tomēr pat 1940.gadu sākumā bija teiciens par miglas pūšanu acīs. Kurš kuram? Detektīvu cigarešu dūmi vai māsas viltus meklējumu "migla"?

Lai arī cik satraucoši detektīvmirkļi mūs negaidītu, mums savā ziņā nav jādomā. Tā ir kamera, kas pateiks priekšā, ko domāt, kā arī to, kā domāt katrā mirklī. Ja saruna detektīvu birojā "Speids un Ārčers" ir beigusies, tad ieraugām logo uz paklāja, ja mums jāizjūt Mailza Ārčera aiziešana no dzīves, veļoties pa nogāzi, mēs to ieraugām, jo kamera ir norādījusi, kurp raudzīties. Un pat ja mēs uz mirkli būsim piemirsuši, par ko ir stāsts, to atgādinās ar drūmu skaņkārtu piepildītā Ādolfa Deiča mūzika. Tā mūs pavadīs ik minūti, ik mizanscēnu.

Vai ir daudz darba kolēģu, kurus nošauj? Vai dzīvajiem mirušais būtu jāaplūko? Vai detektīvam būtu īpašs pienākums to darīt? Filmā "Maltas vanags" mēs atbildi nesaņemsim. Jo tas nav film noir stils — sniegt atbildes. Kaut kas notiek, un bez iemesla. Sems Speids sava nogalinātā kolēģa līķi nevēlas apskatīt. Kāpēc gan ko tādu gribēt? Tas ir aizdomīgi. Tomēr atbildi mēs nesaņemsim tā vai tā, pat ar policijas palīdzību.

Lai arī kā mēs negrozīsim galvas, lai arī kādus leņķus nemeklēsim, ekrānā visu laiku redzēsim to, kas nepārprotami mums ir jāredz — mirkļa varonis tiks izcelts. Tas var būt arī logs ar plandošiem un nemieru sološiem aizkariem Sema Speida naksnīgajā istabā, kad viņš saņem zvanu par kolēģa nāvi. Tas var būt arī viņa gaišais krekls, kas kontrastē ar slepkavību izmeklējošo policistu tumšajiem mēteļiem tajā pašā istabā pēc vairākām mizanscēnām. Ja austrumu gudrība saka, ka nejaušības nav nejaušas, tad film noir saka, ka viss ir nejauši jaušs, bet bez paskaidrojuma un cēloņu definēšanas.

Vai tas, kas cēloņi dažbrīd ir it kā "nostumti malā", nozīmē, ka vēstījums ir haotisks un neskaidrs? Nebūt nē. Filmas "Maltas vanags" gadījumā mēs skatāmies pasaku. Tikai šī ir citāda pasaka, tāda, kurā nekas nav skaidrs pat tad, kad šķiet, kur nu vēl skaidrāk. Pasaka sliktiem puišiem un sliktām meitenēm par tikpat nerātniem kā viņi paši. Mēs virzāmies no viena pakāpiena uz nākamo, taču mēs nezinām, kurā stāvā kāpnes nolems piestāt. Iespējams, jau sāka šķist, ka Sems Speids ir "labais". Bet kāpēc viņam tādam būt? Kāpēc gan viņam nebūt "nedaudz sliktam", mums uzzinot, ka viņa mīļākā bija/ir un būs arī turpmāk tikko nogalinātā kolēģa sieva Aiva Ārčere? — Bet kādu spēli spēlē Aiva Ārčere? To vēl nezinām.

Kad Bridžita Ošonesija "nākamajā lapaspusē" ir atzinusies, ka ir mānījusies, mēs varētu uzelpot. Jā, ir taču šai dvēselei arī godaprāts. Vai varam tam ticēt? Ko saka kamera? Kamera jau visu "salikusi pa plauktiņiem" — Sems Speids, kas atspiedies pret kamīna dzegu, ir kā "glābējs", pie kura no "stāvu zemāk" esošā klubkrēsla palīdzības lūgumu sūta Bridžita Ošonesija. Uz Semu Speids skats vērsts no "dziļumiem", bet uz Bridžitu Ošonesiju skatāmies no "augstumiem". Ir nepārprotami skaidrs, kurš ir toņa noteicējs un kurš var atļauties neticēt.

Tiktāl jau varētu šķist, ka sižets sācis dīkstāvi — kaut kā nedaudz mierīgi. Bet nekā. Uzrodas tie, kas filmu "Maltas vanags" padara par krāšņu laupītāju baļļuku. Ko domāt par vīrieti, kuram smaržo pat vizītkarte? Nedomāt, bet vienkārši pieņemt. Džoels Kairo pat Ražošanas kodeksa ērā nevienam nebūs garlaicīgs, patīk geji vai nē. Pie tam, tieši Džoels Kairo atbild uz iespējamo jautājumu: "Kāpēc tik garš ievads, lai beidzot izdzirdētu, ka kāds tomēr meklē ievadā pieteikto "melnā putniņa" statueti?" Tik garš ievads bija nepieciešams, lai ne vien pierastu pie kameras—pavadones skatījuma, bet arī lai mums nerastos ne mazākās šaubas, ka šajā pasakā likmes ir visaugstākās, un ka dzīvība mērķim nebūs šķērslis. Tiesa, paša Džoela Kairo vienīgais "trumpis" ir, ka viņam "trumpju" nav. Jo apieties ar savu ieroci viņš arī īsti nemāk. Runāt gan māk, tas tiesa.

Daļa no galvenajiem varoņiem jau sāk sapazīties, dialogu vārdi kļūst skaidrāki. Tomēr ainava nebūtu aizpildīta, ja tajā nebūtu vēl kāds tēls — Uilmers Kuks. Cilvēks, kurš klusē un nemākulīgi izseko. Pārāk klusē un pārāk nemākulīgi. Tomēr arī tāds ir vajadzīgs, jo ir jābūt fonam, uz kura var izcelties tie, kas viltīgāki un alkatīgāki. Jābūt ir kādam, kuru beigās "uzmest". Spēlē par "putniņu" iesaistās visi, kas vien par to uzzina. Koķetērija, vārdu divkaujas un trīskaujas — tam visam ir viens nepārprotams mērķis — dārglieta, kura it kā ir redzēta, kas it kā izskatās "tā", bet varbūt "šitā". 

Kad filma "Maltas vanags" ir teju jau pusē, sākas tās "sulīgākā" daļa — "uz skatuves kāpj" Kaspers Gutmans. Liels, resns, varens un mutīgs. Tāds, kurš aizpilda ekrānu ar savu svaru un saviem vārdiem. Semam Speidam ar savu atlētisko augumu nebūs viegli nostāties pret tik "apjomīgu" tēlu. Tomēr apķērība un izveicība ir labs arguments pret daudziem kilogramiem un šķietamu bagātību. Un ja ne gluži "pret", tad arī ne gluži "par". Sems Speids ir iejuties spēlē. Viņš vairs nepārstāv it kā savus klientus Bridžitu Ošonesiju vai Džoelu Kairo, viņš sāk pārstāvēt pats savas intereses. Arī viņam ir vēlmes, un viena no tām — kļūt nedaudz turīgākam. Iespējams, ka Kaspers Gutmans varētu būt arī viņa nākamais klients.

Tik daudziem spilgtiem tēliem uz vienas skatuves nav viegli. Jāsākas darbībai, straujai darbībai, kas var mūs vest tālāk. Loģikai te nav vietas, tāpēc Kasperam Gutmanam nav pārāk grūti "pieliet eļļu" sižeta ugunī — nedaudz aizmidzināt kādu grādīgo tik labprāt "uzņemošo" Semu Speidu, un ļaut mums skaidri saprast, ka tie, kas it kā ir paši par sevi, visu laiku ir spēlējuši komandā — Džoels Kairo, Kaspers Gutmans un Uilmers Kuks. Bet tas ir vien sākums, jo beidzot, līdz ar mirstošo "vēstnesi", Sema Speida birojā nonāk "paciņa ar vanagu". "Elles vārti" ir pavērušies un līdz ar varoņiem tiekam ierauti piesātinātā tekstuālā virpulī, kura jēga kļūst skaidra visai izstieptajā filmas "Maltas vanags" noslēguma sadaļā.

Ja izdodas izsekot vārdu virtenēm, mēs saprotam, ka piedalāmies rituālā film noir — mēs varam saprast, ka notiekošajam tā īsti nebija jēgas, slepkavības gaidīto rezultātu nedeva, bet femme fatale Bridžita Ošonesija drīzāk izrādījās par femme fatale pati sev — slepkava ar iepriekšēju nodomu. Galvenie nevaroņi vaino viens otru, daiļā kvēlus pārmetumus, tomēr tikpat kvēli nonāk pie slēdziena — jāturpina iesāktais. Neviens nav guvis mācību, neviens negrasās laboties, nevienas šķīstas dvēseles.

Uz ko cerējām sākumā, ko saņēmām filmas "Maltas vanags" beigās? Vai domājām, ka Sems Speids būs labais tēls? Un kāds tad viņš bija? Vai viņš cerības attaisnoja? Vai mīlestībai, ja tāda patiešām uzplauka, nevajadzētu būt spēcīgākai par likuma varu un vēlmi atriebt partnera nāvi, pasargājot Bridžitu Ošonesiju no cietuma celles uz 20 gadiem? Uz šiem jautājumiem saņemam izstieptu, teju vai sprediķa formas Sema Speida vēstījumu. Izrādās — rīcību var pamatot ar loģisku kalkulāciju. Un tādā emocijām vietas nav. Un tad, atbildot uz jautājumu, kas ir "Maltas vanaga" statuete, Semam Speidam, šķiet, ir taisnība: "Tas ir tas, no kā ir tiek veidoti sapņi." Arī sapņus var sakausēt svinā.

 

 

Avoti
[1] "Internet Movie Date Base", Tiešsaistes filmu, televīzijas un videospēļu datubāze. Šķirklis "The Maltese Falcon (1941 film)" http://www.imdb.com/title/tt0033870/?ref_=ttfc_fc_tt. Pēdējo reizi skatīts: 2017.gada 22.augustā.
[2] Pārkinsons, Deivids. 2014. Kino. 100 būtiskas idejas. Rīga: Jāņa Rozes apgāds.
[3] Rietuma, Dita. 2011. Film noir stila ģenealoģija. Promocijas darbs mākslas zinātņu doktora grāda iegūšanai Mākslas zinātnes nozarē Kino teorijas un vēstures apakšnozarē. https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/4688/21243-Dita_Rietuma_2011.pdf?sequenc e=1. Rīga: Latvijas Universitāte. Pēdējo reizi skatīts: 2017.gada 22.augustā.
[4] Pārkinsons, Deivids. 2014. Kino. 100 būtiskas idejas. Rīga: Jāņa Rozes apgāds.
[5] Schon, Jeffrey. 1995. American Cinema. Film Noir. PBS.
[6] Rietuma, Dita. 2014. Film Noir. No pagātnes līdz mūsdienām. Rīga: Dienas grāmata.
[7] Mayer, Geoff, McDonnell, Brian. 2007. Encyclopedia of Film Noir. Westpoint: Greenwood Press.
[8] Rietuma, Dita. 2014. Film Noir. No pagātnes līdz mūsdienām. Rīga: Dienas grāmata.
[9] Pārkinsons, Deivids. 2014. Kino. 100 būtiskas idejas. Rīga: Jāņa Rozes apgāds.
[10] "Internet Movie Date Base", Tiešsaistes filmu, televīzijas un videospēļu datubāze. Šķirklis "The Maltese Falcon (1931 film)" http://www.imdb.com/title/tt0022111/?ref_=nv_sr_2. Pēdējo reizi skatīts: 2017.gada 22.augustā.
[11] Rietuma, Dita. 2015. 500 visu laiku filmas. Rīga: Dienas grāmata.

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: