Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

28. aprīlis, 2017

Jauniešu darbs ārzemēs

Asnate Anna ir to jauniešu vidū, kuri ir izlēmuši strādāt ārzemēs. Viņa šobrīd atrodas Kiprā, kur strādā viesnīcā par viesu sagaidītāju. Lai labāk izprastu darba meklēšanas procesu, ikdienas dzīvi, darba vidi un problēmas, ar kurām jauniešiem var nākties saskarties dzīvojot un strādājot ārpus Latvijas, Asnate Anna dalās savā pieredzē.
Kādu iemeslu dēļ nolēmi meklēt darbu ārzemēs?
Es nolēmu meklēt darbu ārzemēs, jo pēc skolas beigšanas es vēl skaidri nezināju, kurā universitātē es gribētu mācīties un ko vispār es gribētu mācīties, tāpēc es negribēju šo lēmumu sasteigt un iet mācīties tikai mācīšanās pēc. Tādēļ es labāk izlēmu doties strādāt uz ārzemēm, lai iegūtu jaunu pieredzi, satiktu jaunus cilvēkus un iepazītu jaunu kultūru. Es cerēju, ka šādā veidā es saskatīšu tās lietas, ar kurām es gribētu nodarboties nākotnē.
Pēc kādiem kritērijiem tu izvēlējies savu galamērķi - Kipru?
Tas īsti nebija mans lēmums, bet es biju ļoti apmierināta ar to, ka varēju doties tieši uz Kipru. Manuprāt, Kipra priekš ikviena jaunieša būtu labs pirmais galamērķis, jo tā ir silta, patīkama, šeit ir vasara. Tā ir lieliska vieta, kur sākt jaunu dzīvi un vienkārši būt vasarā.

Foto: Asnates personīgais arhīvs
 
Latvijā ir vairākas aģentūras, kuras par samaksu atrod darbu ārzemēs un nokārto nepieciešamos papīrus, lai būtu iespējams veiksmīgi uzsākt darba gaitas. Vai tu esi izmantojusi šos pakalpojumus?
Jā, es esmu izmantojusi šos aģentūru pakalpojumus, kad pirmo reizi devos uz Kipru. Ne man, ne arī maniem draugiem un tuviniekiem nebija nekāda pieredze saistībā ar darbu ārzemēs. Es domāju, ka došanās uz aģentūru ir drošākais veids. Iesniedzot savu CV un rekomendācijas, aģentūra priekš tevis atrod darbu, bet ,protams, par to ir jāmaksā. Es domāju, ka aģentūras no vienas puses var palīdzēt, bet no otras puses es sapratu, ka bez aģentūras es varēju izdarīt tieši to pašu.
Dodoties strādāt uz ārzemēm otro reizi, tu pati sameklēji darbu?
Jā, es internetā pati sūtīju savu CV, pildīju anketas un sūtīju e-pastus dažādiem uzņēmumiem. Protams, ne visi atbild, bet viens uzņēmums no Lapzemes atbildēja. Devos uz Lapzemi, arī tur ieguvu ļoti labu darba pieredzi.
Arī šajā reizē dodoties uz Kipru tu pati atradi darbu?
Jā. Šai kompānijai es rakstīju, kad pavasarī meklēju darbu ārzemēs un tā nu sanāca, ka tā atbildēja tikai tagad. Viņi piedāvāja man atbraukt uz šejieni, pastrādāt piecas nedēļas. Domāju, kāpēc gan nē? Piecas nedēļas ir ļoti īss laiks. Pateicoties tam, ka šo darbu atradu pati, man nebija aģentūrai jāmaksā 250 eiro.
Tev nav bail, ka meklējot darbu internetā tevi var apkrāpt ?
Protams, ir bail, jo ir dzirdēti dažādi briesmu stāsti un traki atgadījumi, taču man patīk riskēt. Protams, es nedodos ar galvu sienā. Ar potenciālajiem darba devējiem es sarunājos skaipā un pa telefonu, apmainījos ar daudziem e-pastiem. Es kārtīgi izskatīju darba līgumu, ko man atsūtīja, kā arī izpētīju kompāniju mājas lapas. Tādējādi, es jutos drošāk un zināju, ka viss būs labi.
Pēc tavas pieredzes, cik pretimnākošs bija kolektīvs un darba devējs?
Pēc manas pieredzes, darba devējs un kolektīvs bija ļoti, ļoti pretimnākošs, jo viņi apzinās, ka es esmu aizbrauksi tik tālu prom no savām mājām, esmu viena pati citā valstī, nezināmā vietā. Viņi tiešām ir atvērti un pozitīvi, palīdz man un cenšas izdarīt tā, lai es justos labi savā darba vietā. Es nevarētu sūdzēties par to, kā cilvēki mani šeit ir uzņēmuši.
Kas tev palīdzēja iejusties valstī, kas ir tik tālu prom no Latvijas?
Visvairāk man palīdzēja iejusties tieši tie cilvēki, ar kuriem es kopā strādāju. Šie cilvēki, tieši pirmās dienas, bija ar mani kopā, parādīja man visu kur, kas atrodas, kur man būtu jāiet un ko interesantu es varētu apskatīt Kiprā. Mani darba kolēģi arī ir aizbraukuši tālu prom no savām mājām un tāpēc viņi saprot, kā es varu justies. Tieši tāpēc viņi man neliek justies vienai.

Foto: Asnates personīgais arhīvs
Kāda attieksme pret iebraucējiem ir no vietējiem iedzīvotājiem?
Arī no vietējiem iedzīvotājiem, tiešām varu teikt, ka esmu sagaidījusi pozitīvu attieksmi. Vietējie iebraucējus uztver ļoti, ļoti patīkami, cenšas palīdzēt, jo Kipra ir tieši balstīta uz tūristu biznesu un bez tūristiem viņiem šeit klātos ļoti slikti. Ir interesanti vērot, kā pret iebraucējiem šeit visi izturas kā pret savējiem. Nav jābaidās, ka kāds varētu domāt kaut ko sliktu par tevi. Esmu novērojusi to, ka katrs vietējais, bez jebkādām iekšējām pārdomām, tūristus uztver kā parastus cilvēkus.
Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, emigrējušo jauniešu skaits Latvijā ir divas reizes augstāks nekā vidēji visā Eiropā. Kāpēc, tavuprāt, tik liels skaits jauniešu izvēlas meklēt darbu ārzemēs?
Manuprāt, tas ir tieši tā iemesla dēļ, ka mums Latvijā minimālā alga ir diezgan zema. Ja salīdzina ar atalgojumu kādu šeit var iegūt, tad tas ir 2 vai 3 reizes augstāks (atšķirībā no vietas un amata). Cilvēki dara šeit to pašu darbu ko varētu darīt Latvijā un saņem par to daudz lielāku atalgojumu, tādējādi var atvest naudiņu atpakaļ arī uz Latviju. Otrs iemesls - man šķiet, ka pasaule ir tik atvērta un mēs varam doties tur, kur vēlamies, jo nav nekādi apstākļi, kas mums to aizliegtu darīt. Jauniešu garā ir meklēt jaunas vietas, iegūt jaunu pieredzi, tāpēc daudzi jaunieši, manuprāt, neizvēlas uzreiz nostabilizēties Latvijā, bet sākumā paceļot un saprast, kas viņiem patīk vislabāk un tad doties atpakaļ mājās, lai veidotu stabilu dzīvi.
 Zinu to, ka kādu laiku Latvijā tu uz pusslodzi strādāji apģērbu veikalā. Cik ievērojamas ir samaksas atšķirības, strādājot Kiprā tādu pašu slodzi?
Strādājot tieši tādu pašu slodzi šeit es saņemtu aptuveni 2 reizes lielāku atalgojumu, jo šeit stundā maksā divreiz, trīsreiz vairāk. Samaksa ir atkarīga no veikala vai pilsētas, kurā tiek strādāts. Jāsaka, ka strādāt šeit tādā darbā ir visnotaļ pievilcīgāk, nekā to darīt Latvijā.
Vai ar nopelnīto ir iespējams segt gan dzīvošanas un ikdienas tēriņus, gan arī nedaudz iekrāt?
Manā gadījumā, uz vietām, kur aizbraucu strādāt, mans darba devējs man apmaksāja gan dzīvošanu, gan ēšanu. Tāpēc visu naudiņu, ko es nopelnīju, varēju iztērēt izklaidēm šeit uz vietas, apskatot kādas interesantas vietas, vai arī es varēju šo naudu iekrāt un vest atpakaļ uz Latviju. Ja darba devējs piedāvā apmaksātu gan dzīvošanu, gan ēšanu, var iekrāt ļoti, ļoti lielu naudas summu.
Kam būtu jāmainās, lai tu atgrieztos Latvijā un meklētu darbu šeit?
Latvijā nekam nebūtu jāmainās, jo es esmu šeit atbraukusi tikai lai gūtu pieredzi, iepazītu jaunus cilvēkus un kaut ko pamainītu savā dzīvē. Esot projām, es esmu sapratusi, ka man ļoti, ļoti patīk Latvija, es cienu mūsu kultūru, mūsu cilvēkus un es nekad negribētu dzīvot ārpus Latvijas ilgstoši. Es izvēlējos aizbraukt, lai iegūtu, tā teikt, jaunas dvesmas un ieraudzītu citas savas personības puses.
 Kā, tavuprāt, darba apstākļi Kiprā atšķiras no darba apstākļiem Latvijā?
Es nevarētu teikt, ka darba apstākļi ievērojami atšķirtos, jo gan Latvijā, gan šeit darba devējs vēlas, lai cilvēki darītu savu darbu. Šeit gan ir tas aspekts, ka mēs cenšamies ārzemēs stingrāk pildīt savus darba uzdevumus, jo ir tā apziņa, ka atlaišanas gadījumā tev nebūs kur iet, tu būsi citā valstī, bez darba un bez iespējām izdzīvot. Es domāju, ka šeit ir daudz svarīgāk izpatikt savam darba devējam, lai viņam nebūtu nekādas problēmas vai pretenzijas pret tevi.
Internetā un presē ir aprakstīti dažādi šausmu stāsti par to, kā ārzemēs tiek apkrāpti latvieši, netiek izmaksātas algas, tiek atņemtas pases, lai nebūtu iespēja atgriezties mājās, utt. Vai arī tev ir nācies saskarties ar šādām situācijām?
Es arī esmu dzirdējusi ļoti daudz par šādām situācijām. Par laimi, man tādas situācijas nav gadījušās, bet es esmu dzirdējusi, ka cilvēks strādā pie sava darba devēja, dara savu darbu, bet viņam tomēr darba vietā kaut kas nepatīk. Darba devējs jūt, ka šis cilvēks drīz pametīs darbu un neizmaksā algu, tā teikt, vienkārši izmet no tās vietas. Tas cilvēks var darīt ko grib, bet viņš savu naudu atpakaļ nesaņems, jo iebraucējs neko nevar izdarīt savam darba devējam šeit, ārzemēs. Ja cilvēks netaisa nekādas problēmas un nedara neko tādu, kas darba devējam nepatīk, tad visam vajadzētu būt kārtībā.
Cik zinu, tu nerunā nevienā no Kipras valsts valodām, vai tev tas ikdienā sagādā problēmas?
Tieši par valodām runājot, vispār nav nekādu problēmu. Visi vietējie šeit runā grieķiski, taču Kipras otrā pusē visi runā turciski. Es pati biju diezgan šokēta, kādam pajautāju cik ir pulkstenis vai arī kur man ir jāiet (es ,protams, to jautāju angliski, jo es savādāk nemāku pajautāt), un cilvēki man atbild angliski, jo visi vietēji iedzīvotāji šeit, manuprāt, zina angļu valodu, vismaz pamatzināšanu līmenī. Viņiem ir nepieciešams zināt šo valodu, jo apmēram 70 % no iebraucējiem ir angļu tūristi. Ar angļu valodu tiešām pietiek, lai šeit izdzīvotu.
Kā ir mainījusies tava ikdiena atrodoties Kiprā?
Man ir noteikta rutīna, pēc kuras man ir jāvadās. Latvijā es varēju mācīties, satikties ar draugiem un pavadīt laiku ar ģimeni jebkurā laikā. Šeit man ir konkrēts grafiks, konkrētas stundas kurās ir jāstrādā, konkrētas stundas, kurās var atpūsties un arī konkrēts laiks, kurā var ēst. Sanāk dzīvot pēc grafika, kurā ir jāiekļaujas, lai viss būtu kārtībā. Latvijā man nebija skaidri zināms, ko es darīšu rīt vai pēc nedēļas, bet šeit viss ir zināms.


Foto: Asnates personīgais arhīvs
Vai ir bijuši brīži, kuros tu esi nožēlojusi savu izvēli pamest Latviju?
Ja esmu godīga, tiešām nevienu brīdi neesmu nožēlojusi to, ka izvēlējos aizbraukt uz kādu laiku pastrādāt ārzemēs, jo iegūtā pieredze ir neatņemama un tādu es Latvijā noteikti nevarētu iegūt. Šeit es esmu satikusi ļoti daudz cilvēku un ieguvusi draugus no visas Eiropas, tāpēc man vispār nav ko nožēlot. Protams, ir bijušas labas dienas un sliktas dienas, bet tas viss ir tikai pilnveidojis mani un es varu būt pateicīga par iegūto pieredzi un iespēju būt šeit.
 

Nikola Veidemane

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: