Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

23. aprīlis, 2018

Madara Gruntmane. Kā dzimst dzeja

Foto no M. Gruntmanes sociālo tīklu profila
Foto no M. Gruntmanes sociālo tīklu profila

 
“Esmu bērnišķīgāka un dauzonīgāka nekā toreiz, jo nu es drīkstu.” Madara Gruntmane.

Mana saruna ar talantīgo un daudzpusīgo Madaru Gruntmani šoreiz notika telefoniski. Madara bija nupat kā atgriezusies no pelnītas atpūtas ārpus valsts robežām un gatava nelielai sarunai. Nepakļaujamās matu cirtas šoreiz palika ārpus manas uztveršanas zonas, taču viņas zemā, nopietnā un pat nedaudz vienaldzīgā balss ieintriģēja tālākai sarunai.
Madara Gruntmane kā daudzi citi radoši cilvēki ir no Liepājas, taču nu jau 15 gadus dzīvo galvaspilsētā. Uz Rīgu dumpinieciskā liepājniece devās sakarā ar studijām augstskolā. Tam sekoja pirmie darba mēģinājumi, kamēr nemanot viņa kļuva par rīdzinieci. Madara Gruntmane savulaik bijusi atpazīstama kā Latvijas čellu trio grupas Melo – M menedžere. Šobrīd daļu viņas mēs varam atrast dažādos viņas dibinātā uzņēma “I Did it” veidotajos kultūras pasākumos un notikumos, kā arī 2015. gadā izdotajā Madaras pirmajā dzejas krājumā “Narkozes”. Kas ir Madara Gruntmane, kā tas ir – censties tik daudziem cilvēkiem vienlaikus un kā vispār dzimst dzeja – par to un vēl citu mūsu turpmākajā sarunā.

Kas ir Madara Gruntmane? Kāda viņa ir?
Pirmkārt, Madara ir cilvēks. Viņa ir radoša, dzīvi mīloša, mērķtiecīga, drosmīga un ļoti emocionāla.
Patiesi ir jābūt mērķtiecīgam un drosmīgam, lai Latvijā nodibinātu savu uzņēmumu. Pastāsti par savu uzņēmumu “I Did it”.  Kā radās ideja par tā izveidi, kā līdz tam nonāci?
“I Did It”  organizē lielākus un mazākus publiskus kultūras pasākumus gan Rīgā, gan ārpus tās. Otra joma, kurā strādājām ir gaismas instalāciju radīšana gaismas festivāliem. Protams, darbojamies arī privātajā sektorā. “I Did It” nodibināju pirms 7 gadiem. Man bija skaidrs, ka darbošos kultūras jomā. Pirms tam biju sevi pilnveidojusi kultūras administrēšanas procesā, strādājot Kultūras pārvaldē, bet diezgan laicīgi sapratu, ka esmu cilvēks, kurš rada, nevis pārrauga, lai gan tā pieredze, ko ieguvu strādājot Rīgas domē, ir neatsverama, lai saprastu procesus kopumā.
Tev noteikti ir kaut kāds viens vairāki tavi un “I did it” kopveikumi, ar kuriem lepojies visvairāk. Kas tie ir?
Jā, es priecājos par mūsu gaismas objektiem, jo īpaši par gaismas instalāciju “Emogrāfs”, ar kuru esam pabijuši vairākos gaismas festivālos pasaulē. Es lepojos arī ar svētku koncertiem, kurus esam radījuši 4. maijā pie Brīvības pieminekļa un Doma laukumā, kā arī par 18. novembra koncertiem Kongresu namā. Šogad sasniedzām, manuprāt, augstāko punktu ārzemju projektu producēšanā, proti – Cie Carabosse uguns instalācijas Arkādijā, Rīgas svētku laikā. Mans līdz šim personīgi mīļākais projekts ir Īva Kleina “Monotonās klusuma simfonijas” atskaņojums Pēterbaznīcā Baltajā naktī.
Kā jau nupat minēji, jūs organizējat dažādus Rīgā patiešām plaši atpazīstamus un apmeklētus notikumus,. Bez tevis minētajiem vēl, piemēram, Baltās naktis, kultūrvieta “Strops”... Kā ir veidot kaut ko tik lielu un nozīmīgu? Kur smelies idejas?
Jā, nu jau kādu laiku “I Did It” ir tas gods būt daļai no šiem notikumiem. Ja godīgi, tad tas liekas likumsakarīgi, jo esam ieguldījuši milzīgu darbu pašos pirmsākumos gan Baltajā naktī, gan Stropos. Manas komandas pamatkodols ir trīs cilvēki, un idejas mums rodas kopā, mēs lieliski viens otru papildinām vai arī pie vajadzības noklusinām. Viss, kas ir bijis “I Did It”, ir radies komandā.

"Skatītāji un mākslinieki aizdosies, skatuve nobūvēsies, un tu stāvēsi viens ar jautājumu, vai tiešam viss atkal ir beidzies?"

Cik grūti vai viegli tas ir – censties priekš tik daudz cilvēkiem vienkopus? Tie tomēr ir lieli notikumi…
Es domāju, ka nav atšķirība censties vienam cilvēkam vai daudziem, jo viens cilvēks ir tikpat milzīgs kā okeāns. Otra lieta ir par enerģiju, kas tiek paņemta, ja ir bijis apjomīgs pasākums ar 300 iesaistītiem cilvēkiem. Tad ir grūtāk, jo pasākumu bizness ir ļoti nežēlīgs - tu gatavojies varbūt veselu gadu, lai pēc trim stundām atkal viss būtu tā, it kā nekas nebūtu bijis. Skatītāji un mākslinieki aizdosies, skatuve nobūvēsies, un tu stāvēsi viens ar jautājumu, vai tiešam viss atkal ir beidzies?
Kas ietilpst “I Did it” nākotnes plānos?
Nākotnes plānos ir turpināt augt un rosīties pēc labākās sirdsapziņas, kā esam to darījuši līdz šim. Katrs gads ir izaicinājums, jo atkal ir jādomā un jāraksta projekti, un nekad neviens tev nedos garantiju, ka projekts tiks apstiprināts, līdz ar to nemitīgi sevi ir jāuztur formā, gan emocionālajā , gan radošajā.
Par tavu dzeju. Kā zināms, esi izdevusi vienu dzejas krājumu. Tas tika veidots apzināti vai arī bija pienācis laiks savākt vienkopus savas dzīves pierakstus?
Mans pirmais dzejas krājums tapa lielākā laika periodā un, protams, tolaik par apzinātību nebija vēl runa, jo man nebija ne jausmas, vai tas, ko es rakstu, kādam varētu būt noderīgs. Šobrīd, strādājot pie otrā krājuma, ir nedaudz savādāk, bet apzināti neko nerakstu, apzināts darbs sākas tad, kad grāmatu sāku likt kopā.
Vai tie ir par tevi? Par tavu dzīvi?
Jā, dzejoļi ir par mani.

"Vistrakāk ir tad, ka šis stāvoklis uznāk īsi pirms aizmigšanas, tad ir reāls slinkums līst ārā no gultas pēc gaismas un pildspalvas."

Kā top tavi dzejoļi? Es kā nedzejnieks nesaprotu, kā tas notiek. Kā notiek jeb rodas dzeja?
Ir brīdis, kad tu raksti, kad emocijas, pieredze, konkrētais pasaules redzējums apvienojas teksta rindās. Man tas nenotiek plānoti – tas var notikt jebkurā brīdī. Vistrakāk ir tad, ka šis stāvoklis uznāk īsi pirms aizmigšanas, tad ir reāls slinkums līst ārā no gultas pēc gaismas un pildspalvas.
Kā un kad tu saprati, ka tavi dzejoļi ir kaut kas…labs, kas varētu saistīt arī citus?
Es ceru, ka tāda sapratne man nekad nepienāks. Es varu būt laimīga tajos brīžos, kad man kāds pienāk klāt un pasaka - paldies, vai atsūta kādu vēstuli. Ja es kādam palīdzu nebūt vientuļam un būt saprastam, tad tā ir mana lielākā uzvara.
Kādā intervijā teici, ka tev ir svarīgi atpazīt sevi arī kāda cita dzejā. Arī es sevi atpazinu dažos tavos dzejoļos, piemēram “Es izliku sirdi uz lieveņa atdzist”. Vai tev ir savs mīļākais dzejolis?
Tas ir mainīgi, šobrīd man ir viens mīļš dzejolis no topošās grāmatas.
Grāmatā atrodami arī seni dzejoļi, pat no 1992. gada, cik saprotu, no tīņu gadiem. Kāda tu biji kā jaunietis? Ir kaut kas, kas tevī ir ļoti mainījies?
1992. gadā man bija 11 gadi un tas dzejolis ir sarakstīts par to  laiku, kad biju slimnīcā un man veica apendicīta operāciju, kā tagad atceros, tas bija 1. septembris. Es pieaugu ļoti ātri, nevarēju atļauties būt jaunietis. Jāsaka, ka šobrīd esmu bērnišķīgāka un dauzonīgāka nekā toreiz, jo nu es drīkstu..
Iegūglējot tavu vārdu, es atradu rakstu kādā portālā ar nosaukumu “Grāmata, kas var nokaitināt. Madaras Gruntmanes “Narkozes”.” Kā tu pati domā, tava dzejas grāmata var nokaitināt?
Jā, ir jau nokaitinājusi .. ir literāti, kuri saka, ka tā nav dzeja, un tad nu viņi kaitinās.
Bet acīmredzot ir arī gana daudz atzinības, es redzēju – tavs krājums ir izvēlēts tulkošanai angliski! Kā tas notika?
Jā, tas man ir milzīgs pārsteigums, un es nezinu, kā tas varēja tā notikt. Cik saprotu tad britu izdevniecības vadītāja palasīju dažus manus dzejoļus, kuri bija jau iztulkoti, ieraudzīja manu grāmatu un teica, mēs to ņemam. Tad satikos ar šo dāmu Londonā, viņa pateica, paldies, ka piekriti, ka mēs tevi tulkojam, iedeva man parakstīt līgumu, un tas ir viss stāsts. Gaidu, kad nākamgad sākumā tā iznāks un tad saprotu, ka man būs jādodas tūrē.
Cik saprotu no tevis iepriekš minētā, tu turpini rakstīt. Vai top otrais dzejas krājums?
Jā, šobrīd top dzejas krājums “Dzērājmeitiņa”.

Katrīna Mediņa

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: