Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

07. jūnijs, 2018

Aprakstu sērija. Latviešu jaunie režisori: ieraudzīt pasauli citās krāsās

Kristiāns Riekstiņš ir viens no veiksmīgākajiem Latvijas jaunajiem kino režisoriem, kura darbs jau paspējis izpelnīties "Lielā Kristapa" balvas nomināciju. Par to, kāda ir jaunā režisora darba politika un kāds ir Kristiāna skats nākotnē, skaidroju intervijā.
 
Kur Jūs apguvāt kino režiju? 
- Režiju apguvu Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās mākslas bakalaura kursā pie kursa vad. Pētera Krilova un pasniedzējiem Dāvja Sīmaņa, Anitas Sproģes, Antras Cilinskas, Valda Eglīša, Ingas Pērkones u.c. Pirms studijām LKA, vēl mācoties vidusskolā, apmeklēju Ditas Rietumas rīkoto lekciju un nodarbību ciklu "Kinoskola".
Kā nonācāt līdz secinājumam, ka, jā, es gribu būt daļa no kino pasaules? 
- Mācoties vidusskolā, secināju, ka neviens no mācītajiem priekšmetiem mani neuzrunā pietiekami, lai ar to saistītu karjeru, tādēļ sāku interesēties, kas ir pieejams ārpus skolu programmas piedāvātā. Pateicoties savam naivumam un jaunības maksimālismam, nolēmu, ka uzņemt filmas - tā varētu būt laba profesija. Man ģimenē nav radošu cilvēku, taču mani vienmēr ir interesējuši dažādi radošās izpausmes veidi - "dēļu" sportaveidi, ģitārspēle un spēlēšana grupās, fotogrāfija -, tādēļ kino māksla šķita loģisks turpinājums. 
Mani uzrunāja, tas, ka kino veidošana prasa ne tikai māksliniecisku talantu, bet arī tehniskas zināšanas un organizatoriskas prasmes. Es sāku arī patstāvīgi interesēties par kino vēsturi, un mani fascinēja, cik daudz izcilu filmu un autoru bija ārpus mana redzesloka..
Kas bija pats grūtākais ceļā uz kino režiju? Vai kāds no sākuma sarežģījumiem ir saglabājies vēl joprojām, piemēram, satraukums, bailes u.c.? 
- Pats grūtākais, manuprāt, ir saglabāt ticību sev un savām idejām. Režisora darbs prasa ārkārtīgu pašpārliecību un izlēmību, jo katru dienu ir jāpieņem simtiem lēmumu - no vienkāršiem piem. kādā krāsas krekls aktierim būtu piemērotāks, līdz grūtiem piem. mēs nevaram paspēt nofilmēt 2 paredzētās ainas - kuru mēs varam upurēt? Ir arī jābūt zināmā mēra trakam, lai vadītu lielu filmēšanas komandu un prasītu ievērojamus finansiālus līdzekļus savu (ne vienmēr komerciālo) ideju īstenošanai. 
Nelielas bailes un satraukums ir vienmēr - tas, manuprāt, ir veselīgi. Problēmas sākas, tad, ja režisors sāk sevi šaustīt, šaubīties un kļūst savu baiļu paralizēts. Mācoties LKA, esmu redzējis, kā tas notiek ar jaunajiem studentiem pēc neveiksmīga darba, grūtas situācijas laukumā vai pamatīgas kritikas devas, un pats no pieredzes zinu, ka no tā atgūties ir ļoti grūti.
Kāds ir Jūsu līdz šim lielākais sasniegums, ar kuru Jūs lepojaties? Vai tajā tika ieguldīts daudz vairāk darba kā citos veikumos? 
- Man pašreiz nav daudz sasniegumu ar kuriem lepoties, taču prieku noteikti sagādāja manu studiju filmu "Lācars" un "Apakšstraume" nominācijas Lielajā Kristapā un iekļaušana Rīgas Starptautiskā filmu festivāla skatē, kā arī manas debijas filmas "Eva" iekļaušana Kannu filmu tirgū. Ļoti patīkami ir dzirdēt pozitīvas skatītāju un citu kino profesionāļu atsauksmes, lai gan ne vienmēr protu tās pieņemt. Pati lielākā balva man noteikti ir pašam apzināties, ka ir izdevies uzņemt tādas ainas vai kadrus, kas vienkārši STRĀDĀ. Tās skatoties, vienmēr šķiet, ka, ja izdotos noturēt šādu kvalitātes latiņu visas filmas garumā, tad sanāktu, kas ļoti īpašs.
Kurš bija Jūsu lielākais skolotājs un iedvesmotājs, kas palīdzēja nokļūt tik tālu, cik tālu esat tagad?
- Noteikti jāizceļ LKA pasniedzēji Pēteris Krilovs un Dāvis Sīmanis, kas katrs iedvesmoja ar savām zināšanām, konstruktīvo pieeju un daudzajām anekdotēm (pie viņiem joprojām eju pēc padoma). Tā pat mani iedvesmo mani vienaudži operatori Mārtiņš Jurevics, Ivo Skantiņš un režisori Kārlis Lesiņš un Jānis Ābele, ar kuriem varu ļoti produktīvi spēju runāt par saviem projektiem, citām filmām un kino tapšanas procesu.
Pastāstiet nedaudz par “Apakšstraumi”! Kā radās ideja? Vai ideja un vīzija sakrita pēc tam ar gala rezultātu?
- Apakšstraume ir mana bakalaura darba filma Latvijas Kultūras akadēmijā. Tas ir trilleris par reklāmas firmas darbinieku, kas sāk izspiegot kaimiņu mājā dzīvojošu sievieti, taču drīzumā kļūst par galveno aizdomās turamo viņas slepkavībā. 
Es dzīvē esmu mazliet "pareizais zēns" un "teicamnieks", un laikam tādēļ man patīk filmas par cilvēces tumšo pusi - bandītiem, blēžiem, varmākām, noziedzniekiem, garīgi slimajiem utt. Šajā gadījumā ideja filmai radās no patikas pret vuārisma jeb lūriķu trillera sub-žanru, kur ir daudzi sižeta elementi un raksturu arhetipi, kurus man pašam gribējās "pārbaudīt" un ielikt mūsdienu Latvijas vidē. Tā pat man šajā dzīves posmā bija daudz pārdomu par attiecībām, greizsirdību, neuzticību, privātumu un paranoju. Šie elementi un pārdomas noteikti ieplūda filmas scenārijā. 
Pret filmas gala rezultātu izturos kritiski. Mums bija ļoti daudz tehnisku izaicinājumu, ar kuriem diezgan labi tikām galā (piem. vairāku filmēšanas lokāciju "apvienošana" vienā, izsekošanas ainas utt.), taču ir vairāki režijas un scenārija brāķi, kas liek filmai vietām klibot. Par spīti tam, manuprāt, tas tomēr ir ļoti cienījams mēģinājums uzņemt Latvijā žanra kino, turklāt ar studentiem pieejamiem resursiem.
Kā Jūs atradāt aktierus tieši šajai filmai? Tas bija viegli? Ja varētu režisorus iedalīt divos tipos - stingrie un mierīgie, pie kura tipa piederētu Jūs? Kāpēc? 
- LKA studiju darbos ir pieņemts aktierus izvēlēties no paralēli studējošā dramatiskā teātra aktieru kursa. Tā, manuprāt, ir izcila sistēma, kas ļauj kopā mācīties un pilnveidoties gan jaunajiem aktieriem, gan režisoriem. 
Ja studiju darbiem ir nepieciešami vecāki akieri, vai kāds ar specifisku izskatu vai spēles stilu, tad LKA pasniedzēji palīdz studentiem uzrunāt Latvijas profesionālo teātru aktierus, kas ļoti bieži piekrīt filmēties studentu darbos savās brīvajās dienās, turklāt bez maksas vai par simbolisku samaksu. Manuprāt, tas ir pierādījums tam, cik atsaucīgi ir Latvijas aktieri, cik ļoti viņi grib filmēties, kā arī, cik dziļu piederību viņi jūt Latvijas Kultūras akadēmijai, kur viņi vairums ir studējuši.
Mēdz būt, kad es scenārija izstrādes procesā jau rakstu ar kādu aktieri prātā, kas, manuprāt, derētu lomai. Man arī ļoti patīk strādāt ar aktieriem, ar kuriem jau iepriekš esmu sastrādājies. Citkārt aktierus vienkārši izraugos no Latvijas teātru trupām un balstoties uz kolēģu ieteikumiem. Īsti neesmu teātra sakatītājs, tādēļ man nav zināmas vairums viņu lomu. Galvenais kritērijs, ir vai aktiera ārējais izskatas un spēles stils atbilst tam, kā iedomājos konkrēto lomu. Tad ar producentu aicinām aktieri uz provēm un ceram, ka mums saskanēs.
Dažkārt režisori izvēlas neprofesionālus aktierus jeb "tipāžus", taču es parasti tā nedaru, jo neuzskatu, ka esmu gana labs aktieru režisors, lai šādā veidā strādātu. Turklāt tas prasa citu filmēšanas un režijas stilu.
Ja jāizvēlas starp stingru un mierīgu, es noteikti laikam vairāk esmu mierīgs. Es uzskatu, ka aktieris profesionālis un mans partneris projektā. Ja pret aktieri jābūt stingram, t.i. jādisciplinē vai konfliktē, tad šādu aktieri vienkārši nevajadzētu izvēlēties.
Pastāstiet nedaudz par to, ko Jūs vienmēr cerat sagaidīt no cilvēkiem ar kuriem strādājat? Vai ir svarīgi, cik atzīts speciālists savā jomā ir šis cilvēks, vai arī Jums patīk strādāt arī ar “jauniņajiem”? 
- Es sagaidu profesionalitāti, atdevi un iedziļināšanos projektā. Laba humora izjūta arī ir liels pluss. Es labprāt strādāju ar saviem vienaudžiem, ar ko kopā esmu studējis, vai arī tiem, kas jau ir atzīti profesionāļi. Man arī dzīvē ne vienmēr padodas iepazīties un socializēties jauniem cilvēkiem, tādēļ man patīk sastrādāties ar kolēģiem, ko jau pazīstu. Par spīti tam, ir bijuši dažādi "jauniņie", kas ir tikuši paaicināti manos studiju darbos un ir ļoti labi strādājuši!
Kas Jums padomā tuvākajiem 5 gadiem? Vai ir kāds kino festivāls uz kuru pašreiz tiecaties? Cik, pēc Jūsu domām, vēl ir nepieciešams, lai šis mērķis tiktu sasniegts? 
- Mans mērķis ir turpināt uzņemt filmas un izmēģināt jaunus žanrus un idejas. Man nav mērķis iekļūt jebkādos festivālos vai saņemt apbalvojumus. Es drīzāk gribētu vienkārši spēt nopelnīt sev iztiku, strādājot par režisoru. Es vēlos, lai Latvijā tiktu uzņemts pasaules klases kino, un, ja iespējams, būt viens no cilvēkiem, kas to taisa.
Kā Jūs vērtējat latviešu jauno kino režisoru veikumus, it īpaši tos, ar kuriem jākonkurē tieši Jums? Vai ir kaut kas tāds, ko varat mācīties no viņiem, vai tomēr esat pats par sevi un “veidojaties” kā šīs nozares speciālists, mākslinieks, tieši tā kā pats vēlaties? 
- Manuprāt, filmas Latvijā top gan vairāk, gan labākas, kā pirms 10 vai 20 gadiem. Man ļoti patīk Aika Karaptjana un Jāņa Norda filmas. Es arī fanoju par savu studiju biedru darbiem, tā piemēram par Ivo Skantiņa "Medību dienu", Kārļa Lesiņa "Konvertītiem", Jāņa Ābeles "Augstāk par zemi" un daudziem citiem.
Man vienmēr ļoti interesē, ko dara citi, jo, ja citiem izdodās, tas man arī liek cītīgāk strādāt. Man arī šķiet, ka no svešām kļūdām ir vienkāršāk mācīties, jo savējās sanāk uztvert daudz emocionālāk - ir grūtāk tās atzīt, saprast un izdarīt secinājumus. 
Konkurence, manuprāt, starp filmu veidotājiem ir tika tad, kad tiek dalīta kino fondu nauda vai šogad, kad saražoto Simtgades filmu ir vairāk nekā Latvijas skatītājs spēj aiziet.
Runājot par īsfilmu un pilnmetrāžu filmu salīdzināšanu. Jūs esat vairāk speciālists īsfilmās, cik noprotu, bet vai ir bijusi un vai ir vēlme pilnveidoties filmas garuma izmaiņās? Kas Jūs piesaista tieši īsfilmās? 
- Neuzskatu, ka esmu speciālists īsfilmās, kā arī īsfilmas daudz neskatos. Iesējams tāpēc, man visas "īsfilmas" ir ap 30min. Man īsfilmas ir drīzāk atspēriena punkts un macību poligons pilnmetrāžai. 
Pašreiz ar montāžas režisoru Tomu Kraukli montējam manu debijas filmu "Eva", kas tikai finansēta VKKF mikrobudžeta filmu konkursā. Tiesa, īsti pilnmetrāža tā laikam nebūs, jo tās optimālais garums varētu būt ap 45min. Bet pat šajā situācija, tas ir pilnīgi cits žanrs - ir daudz vairāk iespēju attiecībā uz izmaiņām ainu secībā un citādāka stāsta veidošanu, kā tas bija paradzēts scenārijā, taču ir arī daudzi zemūdens akmeņi, kas saistās ar filmas ritmu un skatītāja intereses uzturēšanu. Es to visu tagad apgūstu un izjūtu uz savas ādas.
Un visbeidzot - ko Jūs novēlētu visiem studentiem, kas apgūst šo jauno pasauli, par ko vairāk aizdomāties un ko vienmēr paturēt prātā? 
- Vispirms es studentiem ieteiktu apdomāt, vai tiešām viņi vēlas strādāt kino jomā, jo diemžēl darbu šajās profesijās atrod ne visi absolventi. 
Ja viņi ir cieti nolēmuši studēt un strādāt, tad iesaku skatīties pēc iespējas vairāk - gan aktuālās filmas, gan klasiku -, jo tik daudz laika, lai skatītos, viņiem nebūs vairs nekad. Iesaku pēc iespējas vairāk filmēt, jo izejot no studenta goda, ieslēdzas citi cipari - tehnika un cilvēku darbs maksā milzu naudu un jebkuru filmēšanu ir daudz grūtāk noorganizēt. 
Režisoriem iesaku pašiem rakstīt, jo Latvijā labu scenāriju viņiem klēpī neviens neieliks. Ideālā variantā, viņiem vajadzētu iznākt no skolas ar vienu labu īsfilmu un jau 1-2 idejām pilmetrāžai. 
Esmu pārliecināts, filmu uzņemšana maina cilvēka uztveri - viņš sāk raudzīties uz apkārtējo vidi no gaismas, krāsas un kompozīcijas viedokļa. Viņš labāk uztvert dažādu cilvēku attiecību dinamiku un nianses tajā, kā viņi izturās. Viņš spēj labāk analizēt, strukturēt un izklāsīt savu pieredzi. Viņš citādāk patērē mākslu un medijus. Šīs izmaiņas es arī novēlu visiem studentiem.

.
Attēls no Kristiāna Riekstiņa filmas “Apakšstraume”

Katrīna Sakalauska

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: