Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

05. aprīlis, 2018

Iepazīsties, šis ir RSU students Kristaps un “Inquisitio” Nr. 4

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) 3. aprīlī atvēra Latvijā vienīgo pētnieciskās žurnālistikas žurnālu “Inquisitio”, kuru veidoja arī Rīgas Stradiņa Universitātes (RSU) trešā kursa žurnālisti. Iepazīstinām ar vienu no viņiem - žurnālistikas studentu Kristapu Feldmani. Uzzini par jauno žurnālu un atbalsti topošos žurnālistus, lasi interviju un meklē žurnālu izplatīšanas veitās.
 
- Daudziem pirmkursniekiem varētu būt pirmā dzirdēšana par žurnālu “Inquisitio”. Varbūt pāris vārdos varētu aprakstīt, kas "Inquisitio" ir par zvēru un ko mēs, lasītāji, varam no tā sagaidīt?
 
 - Žurnāla iepriekšējie numuri  ir pieejami RSU bibliotēkā un arī pirmkursnieki ar to droši var iepazīties. Bet ja nopietni - "Inquisitio" ir pētnieciskās žurnālistikas žurnāls, kurā Rīgas Stradiņa universitātes 3. kursa žurnālistikas studenti sper savus pirmos soļus strādājot ar žurnālistikas "karalieni" - pētniecisko žurnālistiku. Žurnāla redaktore - Anda Rožukalne liekus komentārus neprasa. Šis vārds kombinācijā ar ieinteresētiem un "degošiem" žurnālistiku studējošajiem, nozīmē kvalitatīvu, interesantu un pats galvenais - precīzu un pārbaudītu pētniecisko žurnālistiku, kuras lasīšana ne vien izklaidē, bet arī izglīto un "atver acis". No šā "Inquisitio" var sagaidīt virkni interesantu un svarīgu rakstu par tematiem, kuri ir ļoti nozīmīgi, bet par kuriem, iespējams, pat ikdienā neaizdomājamies.   
 
- Pastāsti, lūdzu, kāds ir bijis Tavs ieguldījums žurnāla tapšanā?
 
- Šajā numurā esmu izveidojis divus rakstus. Viens ir mans ilgi auklēts temats, par kuru jau mazu rakstiņu studiju ietvaros rakstīju pirmajā kursā un jau tad zināju, ka tas paradīsies arī "Inquisitio". Tas ir raksts par iespējam legāli apbedīt, utilizēt vai kā citādi atvadīties no sava mīļdzīvnieciņa. Šajā rakstā skaidroju iespējas to izdarīt (to ir pārsteidzoši daudz) un arī skatos, kā šādu iespēju nodrošina Latvijas lielākās pašvaldības un šajā ziņā saskāros ar vairākiem pārsteigumiem, kurus tad arī iespējams izlasīt šajā žurnāla numurā.
Otru tematu man piešķīra kursabiedre Katrīna Mediņa, jo žurnāla tapšanā sadarbojāmies un galu galā, kolēģei darbu pie saviem rakstiem bija ļoti daudz un sapratām - temats ir tik labs, ka tas noteikti ir jāiekļauj rakstā. Tas ir par to, vai un kā ģimenes ārsti var diagnosticēt pacientiem depresijas pazīmes arī gadījumos, ja tie pie speciālista iet pilnīgi ar citām sūdzībām un paši, iespējams, par slimību pat nenojauš.
 
- Pastāsti, lūdzu, nedaudz par žurnāla tapšanas radošo pusi!
 
- Ar to radošo pusi vairāk gan nodarbojās maketētājs, tāpat arī fotogrāfs Ojārs Jansons. Manas radošās izpausmes aprobežojās vien ar kādu savu vēlmju skaidrošanu fotogrāfam par to, kā vēlos redzēt bildes savā rakstā, lai tās atklātu tematu. Vēl pats saviem rakstiem veidoju infografikas. Tā bija jauna un interesanta pieredze - saprast, kā lielus informācijas apjomus vienkārši pasniegt infografikas veidā.
 
- Apraksti, kādi bija Tavi darba uzdevumi, ko Tu veici žurnāla radīšanas ietvaros?
 
- Tematu izdomāšana, avotu meklēšana, intervijas, dokumentu un noteikumu, kā arī likumu pētīšana (tas ir stundām un pat dienam ilgs process), infografiku veidošana un visbeidzot - materiāla desmitkārtīga pārbaudīšana un salīdzināšana, lai sniegtā informācija būtu patiesa. Jo tas ir svarīgs kvalitatīvas un uzticamas pētnieciskās žurnālistikas stūrakmens.
 
- Kas no visa rakstu veidošanas procesa Tev bija un ir vistuvākais sirdij? Kāpēc?

-Tā nelielā veselīgā strīdēšanās ar avotiem, kad tev tiek atbildēts tā, ka tu zini, ka pēc likuma tas neatbilst tam, kā būtu jābūt, un tu par to vari diskutēt un beigu beigās izvilkt nepieciešamo informāciju.

- Kurā no darba uzdevumiem, kurus nosauci, bija jāizcīna visgrūtākā cīņa? Kāpēc?

-Noteikti iepazīšanās ar visiem saistošajiem noteikumiem un likumiem, kas nosaka lietas, par kurām rakstīju.


- Vai Tev pašam nevienā brīdī nebija tā, ka gribējās mest plinti krūmos, sak` universitātē jau tā ir grūti un vēl ar žurnālu ņemties vispār negribas? Kā Tu to pārvarēji, ja šāds mirklis bija?
 
- Šādi mirkļi ir it visā. Tas vien liecina par to, ka tu dari savu darbu un izej no savām "komforta robežām", tu sevi "lauz" un tas ir ļoti svarīgi, lai radītu labu materiālu, jo pētnieciska žurnālistika ir par to, lai katrā informācijā "ieietu iespējami dziļi" un no šīs "bedres iznestu" kādu jaunu faktu, kas palīdz tālāka raksta attīstībā.   
 
- Kāpēc man un citiem būtu jāizlasa jaunais žurnāla izdevums?
 
- Tādēļ, ka šis žurnāls "atver acis" uz lietām un problēmām, par kurām vai nu nedomājam, vai arī domājam, bet nespējam rast atbildes.
 
- Pastāsti, lūdzu, kāpēc šis žurnāls ir "labas žurnālistikas piemērs" (pēc A. Rožukalnes vārdiem) un kas to atšķir no citiem žurnāliem?
 
- Pavisam vienkārši - jo šie ir augļi, kurus esam izaudzējuši ar labas žurnālistikas piemēru (pasniedzēju - jomas profesionāļu) sniegtajām zināšanām. No citiem žurnāliem to noteikti atšķir tas, ka šis ir pirmais un pagaidām vienīgais pētnieciskās žurnālistikas žurnāls Latvijā un tāpēc jo īpaši svarīgi, ka tas ir "labas žurnālistikas piemērs".
 
- Trīs īpašības vārdos apraksti man, lūdzu, kādas ir "Inquisitio" svarīgākās vērtības?
 
- Uzticamība, precizitāte, aizrautība.
 
- Ar kādām grūtībām Tu saskāries, kamēr veidojāt žurnālu un rakstījāt saturu?
 
-  Grūtības rakstot šāda veida žurnālu vienmēr ir saistītas ar bažām - bažām par to, ka gatavais materiāls nebūs gana atklājošs un ka tas var izrādīties neprecīzs, tādēļ, kā jau vairākas reizes atkārtoju - svarīgākais ir visas informācijas pārbaude atkal un atkal un atkal...
 
- Kā Tu pārvarēji šīs bažas, kas radās, veidojot žurnāla saturu?

- Visas bažas var izslēgt, ja raksts ir atkal un atkal pārlasīts un informācija, ko tas satur, tiek atkal un atkal pārbaudīta un salīdzināta.
 
- Kā un kāpēc Tu mudinātu jaunos žurnālistus iesaistīties pētnieciskajā žurnālistikā?
 
- Kā? Pavisam vienkārši! Studējot Rīgas Stradiņa universitātē žurnālistam no tā "neizbēgt" un ļoti labi, ka tā, jo tas, kā jau minēju, manuprāt, ir žurnālistikas augstums, savu spēju pierādīšana un pārkāpšana, darot pasauli labāku un informētāku.
 
- Vai ir kāds, kuram Tu vēlētos pateikties tagad, kad lielais darbs ir aiz muguras?
 
- Noteikti! Vēlos pateikties šā žurnāla un mūsu - jauno žurnālistu augstskolas "mammai" Andai Rožukalnei. Darbs pētnieciskajā žurnālistikā nav viegls, īpaši, jauniem žurnālistiem un Andas "dunkas" un uzmundrinājumi tāpat kā padomi un palīdzība "krīzes brīžos" noteikti palīdzēja šo žurnālu izveidot tik kvalitatīvu un interesantu. Pateikties noteikti vajag arī kursabiedriem, kuri dalījās ar informāciju, lai raksts veidotu jaunas šķautnes un kuri ar savu "interesanto brīžu" dalīšanos kopīgajā "whatsapp" grupā deva papildu motivāciju un vienkārši - smieklu devu.
 
- Kas Tev pašam visvairāk izraisa lepnumu, atskatoties uz padarīto?
 
- Noteikti tas, ka esmu publicējis savu "mājdzīvnieku apbedīšanas" rakstu, par kura publicēšanu domāju jau kopš pirmā kursa. Beidzot tas ir izdarīts un tagad ir pienācis laiks izvirzīt sev jaunus mērķus.
 
Visbeidzot, Tu mini, ka laiks izvirzīt jaunus mērķus. Kādi tie būs?

- Nu, protams, pirmkārt, tagadējais galvenais mērķis ir pabeigt bakalaura studijas un arvien vairāk iesaistīties darbā žurnālistikā ārpus universitātes.

Foto: Ojārs Jansons
Raksta autore: Emīlija Vimba
 

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: