Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

29. maijs, 2017

Ēšanas paradumi no Antīkajām kultūrām līdz Renesansei

Kultūrai mainoties, mainās arī dažādi aspekti, ko uzskatām par tīri sadzīviskiem, tostarp maltītes un to ieturēšanas tradīcijas. Mūsdienās iztikt vien ar tādām ērtībām, kādas bija antīkajā pasaulē, viduslaikos un renesanses laikā dzīvojušajiem cilvēkiem droši vien būtu visai grūti.

 

Senās Romas un Senās Grieķijas virtuves pamatā bija vīns. Senajā Grieķijā to dzēra no māla traukiem ar tumšas krāsas iekšpusi, kurai pieskaņojās vīna krāsa un bija grūti saprast kad vīns beidzies. Grieķi prata izgatavot arī rozā vīnu un baltvīnu.Vīns tika jaukts kopā ar ūdeni, lai no tā tik viegli nevarētu apreibināties. Lai vīnu padarītu interesantāku, pirms vīnogu fermentācijas tās tika ceptas, mērcētas sīrupos vai sālsūdenī.

Protams - grieķi ieturēja arī stingrākas maltītes. Ēšana notika četras reizes dienā. Brokastīs parasti bija maize, kas iemērkta vīnā, tai dažreiz tika pievienotas olīves. Sievietes un vīrieši ēda atsevišķi.

Grieķi uzturā lietoja maz gaļas, bet vairāk augļus un dārzeņus. Karavīru tradicionāls ēdiens bija siers, ķiploki un sīpoli. Svaigi vai kaltēti augļi kalpoja kā deserts.Arī saldējums tika ēsts jau senajā Grieķijā, kaut gan tad tas bija sniegs sajaukts ar medu un augļiem. Starpcitu, Hipokrāts iedrošināja savus pacientus ēst šo saldināto ledu, jo tas uzlabojot pašsajūtu.

Senajā Grieķijā ēda ne vien ogu ledu, bet izrādās arī kūku, kas tajā laikā tika pagatavota no miltiem, olām, piena, riekstiem un medus. Sengrieķi izgudroja arī tik ļoti iemīļoto siera kūku. Tiek uzskatīts, ka siera kūka tika izmantota kā kāzu kūka kā arī to deva ēst sportistiem pirmajās olimpiskajās spēlēs, lai viņiem būu gana enerģijas.

Vispopulārākais dzēriens bija ūdens, kuru grieķi varēja atšķirt un raksturot kā smagu vai vieglu, sausu, skābu, rūgtu vai pat vīnam līdzīgu.

 

Senās Romas pamata ēdiens, savukārt, bija maize, kas tika pasniegts jebkurā ēdienreizē.

Romieši labprāt gatavoja bekonu, asinsdesas un šķinķi. Priekšroka tika dota kazas vai aitas pienam nevis govs pienam. Arī romieši nesmādēja vīnu, taču tas bija jādzer sajaukts ar ūdeni - neatšķaidīta vīna dzeršana tika uzskatīta par barbarisku rīcību.

 

Tā kā viduslaikos bads nebija retums, ēdiens bija nozīmīgs statusa rādītājs. Dažādi banketi un dzīres bija veids, kā tika nostiprinātas politiskās attiecības un parādīta uzticība potenciālajiem draugiem. Lai svarīgās personas, piemēram, karaļi, netiktu nogalināti ar indi ēdienos vai dzērienos, pirms karaļa iespējas pat pasmaržot vīnu, to pārbaudīja viņa oficiālais degustators.

Roku mazgāšana pirms ēdienreizes un tās laikā tika uzskatīta par atbrīvošanās un tīru nodomu zīmi, tāpēc iesaistītās puses izmantoja kopīgu ūdens kausu vai bļodu. Roku mazgāšanai izmantoja rožu vai jasmīna ūdeni, kā arī ēdienreizes laikā bija pieejami tīri lina dvieļi.

Jau viduslaikos bija izveidojusies galda kultūra un etiķete ar nosacījumiem, ko labāk nedarīt, esot pie galda. Piemēram, nebija pieņemts kritizēt pasniegto ēdienu, to bija atļauts tikai slavēt. Kad ēdienreize bija kopā ar kādu augstākos rangos esošu personu, nebija pieņemts ēst brīdī, kad šī persona dzēra. Visbiežāk pārtikā tika izmantoti graudaugu produkti, bet gaļas produkti bija dārgāki un prestižāki, tātad, biežāk nonāca uz bagātnieku galdiem.

Viduslaikos bija pieņemts, ka dienā ir divas ēdienreizes – pusdienas dienas vidū un vakariņas vēlāk vakarā.

Jāpiebilst, ka arī dzīvesvieta spēlēja svarīgu lomu ēdienkartes dažādībā. Dienvidos cieņā vēljoprojām bija vīns, taču Ziemeļos, arī Latvijas teritorijā, alus bija visbiežāk sastopamais dzēriens parastajiem iedzīvotājiem. Šeit vīns kā dārga importa prece bija pieejams tikai bagātajiem.

Konfektes, savukārt, ir kaut kas, ko viduslaikos pārsvarā izmantoja kā sava veida medikamentu. Cukura un garšvielu sajaukums tika izmantots, lai pālīdzētu ar ēdiena pārstrādes problēmām.

 

Renesanses laikā par vidējo iedzīvotāju varētu uzskatīt zemnieku, kura ēdiena izvēle atbilda tam, ko pats var izaudzēt. Pārtikā bieži tika lietotas zupas un dažādi biezeņi. Zupas bieži tika gatavotas no dažādām ēdiena druskām, piemēram, burkāniem ar olu.

Renesanses laika iedzīvotājiem nebija iespējas lietot uzturā daudz gaļas, jo to varēja ilgstoši uzglabāt tikai ar sāls palīdzību, bet sāls tai laikā bija īpaši dārga garšviela, kuru atļauties varēja tikai retie. enesanses laikmetā bija liela atšķirība starp zemnieku un aristokrātu ēdienkartēm. Bagātie, protams, ēda daudz labāk nekā zemnieki. Ēdot zupas, tās bija pildītās ar dažādām eksotiskām garšvielām un bieži vien saldinātas ar cukuru.

Aristokrātiskajā sabiedrībā galdus parasti klāja ļoti bagātīgi. Uz tiem, protams, bija arī dažādi gaļas cepeši, kurus zemnieki dzīvē pat nebija baudījuši. Bagātie ēda arī lielos putnus, tādus kā gulbjus un pāvus, kuru spalvas pēc tam lietoja dekorāciju veidošanā, dekorējot pašu cepeti, liekot tam izskatīties dzīvam. Īpaši svinīgos pasākumos varēja pasniegt arī ceptu delfīnu.

Tā kā mitoloģija un māņticība šai laikā bija ļoti izplatīta, populārs bija ēdiens „Kokatris”, kas tika veidots savienojot kopā cūkas galvu ar vistas ķermeni un kājām. Šo ēdienu sauc tāpat kā renesanses laikā zināmu mitoloģisku tēlu.

Tie, kuri varēja to atļauties, uzturā lietoja arī dārzeņu vai gaļas pīrāgus. Tāpat tika vārītas zaptes un gatavoti dažādi krēmi desertiem.Renesanses laikmeta iedzīvotāji uzturā lietoja ļoti maz ūdens, jo tas bieži bija netīrs. tā vietā priekšroka tika dota alum un vīnam.

Cilvēki ēdot pārsvarā izmantoja rokas un reizēm nazi. bagātajās ģimenēs ap 1600 gadu sāka parādīties arī dakšiņas. Tām bija tikai divi gari zari.

 

Dažādas interesantas receptes gardām maltītēm mūsdienās ir pāris sekunžu laikā atrodamas gan mūsu viedierīcēs, gan televīzijā un pavārgrāmatās. Ikdienā droši vien nemaz nenovērtējam to, cik viegli un ātri mūsdienās spējam piekļūt dažādiem ēdieniem, kas agrāk skaitījās tikai aristokrātu cienīgi.


Izmantotā literatūra:

Riley, Gillian. 2014. Food in art : from prehistory to the Renaissance. Reaktion Books, Limited.
Albala, Ken. 2002. Eating right in the Renaissance. California: University of California Press.
Fitzpatrick, Joan. 2010. Renaissance food from Rabelais to Shakespeare : culinary readings and culinary histories. Ashgate.

Sagatavoja Irma Edīte Ģirupniece, Arta Rundvalde, Dina Dzjadzina, Katrīna Pliča, Everita Krūma - Mudele

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: