Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

23. marts, 2017

Emociju un masku karuselī

Paskatoties atpakaļ laikā uz piedzīvoto, uz sāpēm , negācijām, visiem trakajiem brīžiem, gan labajiem, gan sliktajiem, kaut atmiņā parasti labāk iesēžas tie sliktie, sāk likties, ka pamazām esi notrulinājies pret apkārtējo pasauli un cilvēkiem tajā. Pamazām sāk kļūt vienlaga, bēt kādu uzspiestu iedomu dēļ, šķiet, ka to nedrīkst izrādīt apkārtējiem, tāpēc ikdienā sākam  nēsāt maskas, darbā vai vienkārši jebkurā sabiedrībā, lai noslēptos no citiem.

Vien pa retam, kādam sev tuvam cilvēkam, atļaujamies vai tomēr netīšām atklājam un arī izrādam savas patiesās emocijas, bet, kā lai otrs tās atšķir no ierastā, labi ieturētā tēla?..

Kadu dienu es sarunāju tikties ar sev tuvu cilvēku. Sen neredzētu, bet joprojām tuvu. Tā kā mani kādu laiku jau bija pārņēmusi šī doma par izlikšanos un maskēšanos citu priekšā neatkarīgi, kādu iemeslu dēļ, es palūdzu  savam sarunu biedram, vai nebūtu iebildumi, ja es iemūžinātu mūsu sarunu un izpaustās emocijas fotogrāfijās, (Nelieka atkāpe, milzīgs, Tev, paldies, ka piekriti toreiz un tagad kļūt par upuri manām izdarībām!), un tad varēja sākties mazāk vai vairāk nepiespiesta saruna gana nopietnā kafijas pauzē.

Es jums nestāstīšu par ko mēs runājām, jo ne par to ir šis stāsts, bet gan par sajūtu, kas mani sasniedza brīdī, kad vēro kādu caur kameras objektīvu tā pat, kā, atzīsti to vai nē, mēs visi vērojam savā dzīvē esošos cilvēkus.

Mēģinot ieskatīties citu dzīvēs, mēs kļūstam par lūriķiem, un tad kāds tur vairs brīnums, ka mēs pamazām noslēdzamies no apkārtējiem, jo kā es lūru uz Tevi, tā Tu atpakaļ uz mani.
 

Mēs visi vēlamies uzzināt vai ieraudzīt ko slēptu, ko privātu, tādēļ kāpēc, lai tas būtu pārsteigums, ka es Tavā priekšā izliktos par kādu, kas es patiesībā neesmu, it īpaši, ja Tu man neesi nekas vairāk kā parasts garāmgājējs, vienalga, uz ielas vai dzīvē. Turpretī, jo tuvāks Tev kāds ir, jo vairāk spēsi redzēt cauri šīm spēlētajām maskām, vienīgi tas būs atkarīgs no Tevis, vai Tu izvēlēsies  redzēt patiesību un sniegt pretī to pašu, vai spēlēsi līdzi teātrim un neliksies ne zinis par patiesām jūtām un emocijām.

Kādu no mums var lasīt kā atvērtu grāmatu, bat kādam vienīgi acis ir dvēseles spogulis. Neatkarīgi no tā, mēs visi esam tikai cilvēki, staigājošs nervu kunkulis, un mēs nevaram visu paturēt sevī vai konstanti mānīt apkārtējos, bet galvenokārt jau paši sevi, izlikties, ka mūš nekas nesatrauc, ka esam kalti tēraudā.

Mēs visi izjūtam visdažādāko emociju karuseli, tad kāpēc slēpties no tā, vai izlikties, ka mūs tas neskar?

Vai tad tieši ar jūtām, ar emocijām mēs neizbaudam dzīvi, visu – gan labo, gan slikto. Ja tā, tad kamdēļ izlikties, ka Tu nedzīvo...
 

Īsti nesaprotot, par ko tad galu galā ir šis raksts, es pateikšu vēl tikai vienu –

pietiek slēpties, pietiek izlikties, esi, saki un jūti to, kas Tu esi,

to kā ir patiesībā, jo mānot citus beigās vien piemānīsi pats sevi. Redzi un jūti lietas tā, kādas tās ir, ne jau citu, bet gan sevis dēļ, esi liekāks egoists esot patiesam un neslēpjoties ne aiz smaida, nedz dusmām. Esi, kas esi, un es centīšos darīt to pašu.


Marta Spriņģe

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: