Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

28. aprīlis, 2017

Dzīvnieku sargeņģelis

Baibai ir 46 gadi un viņa sevi dēvē par kaķu glābēju. Mikrorajonā, kurā Baina dzīvo, viņu pazīst ik uz stūra, jo nav tāda pagalma, kurā viņa no nāves nebūtu paglābusi kādu kaķi. Baibas dzīve ir bijusi pilna ar kāpumiem un kritumiem, ar mierīgiem un ļoti sarežģītiem dzīves posmiem. Lai gan šie dzīves posmi ir bijuši atšķirīgi, tajos visos ir kas kopīgs - mīlestība pret dzīvniekiem.

     Baiba piedzima 1971. gadā, Rīgā. Savus pirmos dzīves gadus viņa pavadīja Teikā, dzīvojot kopā ar mammu un mammas radiniekiem. Sasniedzot skolas vecumu, vasaras brīvlaikos un citās brīvdienās Baiba kopā ar mammu brauca uz Jūrmalu, kur dzīvoja Baibas tētis. Tieši tur, pavadot tik ilgu laiku brīvā dabā un svaigā gaisā, aizsākās Baibas mīlestība pret dzīvniekiem. Viņa atceras smieklīgu gadījumu, kad kastītē salasīja sienāžus un vakarā tos ienesa mājā, nevienam par to nesakot. Tā nu gadījās, ka kastīte, kas bija nolikta uz palodzes, naktī apgāzās un visi salasītie sienāži iekrita tieši vecāku gultā. Uz vecāku jautājumu, kāpēc sienāži bija salasīti kastītē un nolikti uz palodzes, Baiba atbildēja ar pretjautājumu: ''Ja nu viņiem naktī paliek auksti?'' Šis nebija pēdējais gadījums, kad kastītē tika lasīti sienāži vai tauriņi, taču pēc liktenīgas reizes ar sienāžiem gultā, Baiba ar mammu noslēdza vienošanos, ka vakarā visi kukainīši tiks palaisti atpakaļ brīvībā. Kopumā savu bērnību Baiba raksturo kā ļoti parastu un mierīgu, bez jebkādiem ievērojamiem notikumiem. Viņa mācījās 100. vidusskolā, sekmes bija labas, skolā problēmas nebija. 10 gadu vecumā Baiba sāka trenēties volejbolā, taču pēc diviem gadiem veselības problēmu dēļ nācās no sporta atvadīties Gadiem ejot, auga Baibas aizraušanās ar dzīvniekiem - mājās tika turēti kāmīši, žurkas un liels akvārijs ar zivīm.
     Līdz vidusskolas beigšanai Baibas dzīve bija salīdzinoši mierīga. Viņa ievācās mammas dāvinātajā vasarnīcā, kur beidzot varēja turēt tik daudz dzīvnieku, cik pati vēlējās. Nelielo vasarnīcu par mājām uzskatīja 8 suņi, kurus Baiba atrada klaiņojam uz ielām, nevienam nevajadzīgus. Šo suņu starpā bija arī lielais vācu dogs, tāpēc reizēm kļuva diezgan pašauri. 19 gadu vecumā Baiba apprecējās, bet jau pēc diviem gadiem diemžēl laulība tika šķirta. Baiba nevēlējās atklāt iemeslus, kāpēc laulība bija tik īsa, vien noteica, ka pati esot pie tā vainīga un nu jau laiku atpakaļ pagriezt nevar.
     22 gadu vecumā Baibas dzīve mainījās līdz nepazīšanai - viņa iekļuva ļoti smagā auto avārijā. Vairāk kā pusotru mēnesi viņa pavadīja komā, seja bija pilnībā sadragāta, neskaitāmi lauzti kauli, izoperēta liesa un operēts aizkuņģa dziedzeris. Šīs ir tikai dažas no gūtajām traumām, to esot bijis tik daudz, ka pat pašai Baibai ir grūti visas atcerēties un nosaukt. Ārsti neesot devuši nekādas cerības uz atveseļošanos, tie pat esot piedāvājuši Baibas mammai atvienot aparātus, kuri turēja viņu pie dzīvības, jo izredzes izdzīvot ir bijušas tuvu nullei. Neskatoties uz to, Baibas mamma turpināja cīnīties par meitas dzīvību un ārstiem par izbrīnu - tas izdevās. Protams, atveseļošanās process bija ilgs un grūts. Sākumā Baiba bija pirmās grupas invalīde, pēc tam otrās grupas un vēl pēc kāda laika - trešās grupas. Kopumā pagāja 3 gadi, līdz Baiba atveseļojās un no jauna iemācījās staigāt. Avārija gan lika par sevi manīt arī turpmāk - galvas traumas rezultātā, Baiba vairs nespēj ilgstoši koncentrēties kādai noteiktai lietai, arī atmiņa ir ievērojami sliktāka, kā arī problēmas ar nervu sistēmu šad tad liek par sevi manīt.
     Apmēram 26 gadu vecumā atgriezās Baibas aizrautīgā interese par dzīvniekiem. Sākumā tie bija džungārijas kāmīši - divas meitenes, vismaz tā teica veikalā. Izrādījās, ka tā nebija taisnība un pavisam drīz piedzima mazie kāmīši. Lai gan Baiba mēģināja nošķirt puikas no meitenēm atsevišķos būros, kāmīšu skaits turpināja augt un viņa izlēma, ka kāmīšu audzēšana jāmet mierā. Pēc kāmīšiem sekoja, kā viņa pati saka, dzīves lielā mīlestība - kaķi. Baiba no drošas nāves izglāba divus kaķus, par kuriem rūpējās kā par saviem bērniem. Viņa saprata, ka kaķu glābšana liek viņai justies labāk un piešķir viņas dzīvei jēgu. Tieši tad sākās nākamais posms Baibas dzīvē - viņa kļuva par kaķu glābēju, par kuru nu jau zina gandrīz visi vietējie iedzīvotāji.
     Lai gan Baibas dzīvoklis nav no tiem lielākajiem, šeit patstāvīgas mājas ir atraduši 17 kaķi. Baiba uz savām mājām ved arī tos kaķus, kuriem vēl nav atrastas pagaidu mājās, kā arī visslimākos un visvārgākos kaķus, kuru aprūpi viņa neuztic nevienam citam. Vairāk kā 10 gadu laikā Baiba ir atradusi mājas vairākiem simtiem kaķu, kuri ir bijuši uz ielas. Paralēli kaķu ķeršanai, viņa sterilizē pagalmos un uz ielām dzīvojošās kaķenes, lai tās nevairotos un nepieaugtu jau tā lielās kaķu kolonijas. Lai gan Baibas darbs ir nesavtīgs un viņa vēlas palīdzēt ielas kaķiem, ir bijuši gadījumi, kad māju iedzīvotāji ir ļoti neapmierināti ar viņas darbu. Pārsvarā tās ir gados vecākas kundzītes, kuras iedomājas, ka ielas kaķi ir viņu privātais īpašums un neviens nedrīkst šos kaķus aiztikt. Šādos gadījumos Baiba cenšas paskaidrot, ka kaķiem neko sliktu nedarīs, tikai palīdzēs tiem. Ir bijis tā, ka kundzītes arī pēc paskaidrošanas neliekas mierā, un tad nu Baibai nekas cits neatliek, kā doties konkrēto kaķi ķert agri no rīta vai vēlu vakarā, kad dusmīgās tantes vēl guļ.
     Vaicāta par saviem nākotnes plāniem, viņa atbild, ka kaķu glābšanu negrasās pamest - tā ir viņas sirdslieta un motivācija no rītiem piecelties. "Pēc avārijas ar cilvēkiem kontakts vairs tik labi neveidojas, tāpēc manā dzīvē tagad ir kaķi''. Lai gan Baibai dzīvē nav viegli gājis, izskatās, ka kaķu glābšana piešķir viņas dzīvei jēgu un padara viņu patiešām laimīgu.
 
 

Nikola Veidemane

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: