Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

07. decembris, 2017

Atstāt vietu domām- intervija ar Zani Volkinšteini

Intervija ar "Veto Magazine" galveno redaktori Zani Volkinšteini

Zane Volkinšteine ir studējusi Latvijas Universitāte komunikācijas zinātni un Latvijas Kultūras akadēmijā kultūras teoriju. Viņa ļoti lielu uzmanību pievērš medija kvalitātei un stāstu unikalitātei. Katram žurnālam tiek izvēlēta saistoša tēma, kas sabiedrību izglīto un veicina uz kvalitatīvām diskusijām. Zane saka nē sludināšanai, bet ir par viedokļu sabalansētību un kvalitatīvu žurnālistiku. Godaprāts, izpratne un interese ir žurnālistam vajadzīgās īpašības. 

-Kā var zināt, ko nozīmē profesionāla žurnālistika?

-Šeit, man liekas, nav jādodas kādās filozofiskās apcerēs, jo tomēr ir kaut kādas lietas, kas iet cauri visai žurnālistikas teorijai. Viens no atskaites punktiem ir apzināšanās kāda žanra materiāls tiek veidots, vai tā ir ziņa, autormateriāls, komentārs. Protams arī atkarīgs no mediju tipa, vai tas ir drukāts, vai elektronisks šīs sadaļas var atšķirties. Jebkurā gadījumā ziņai ir jābūt stingri nošķirtai no jebkāda cita veida rakstiem, vai tie ir pētījumi, vai viedokļmateriāli, vai autoru viedoklis, vai tas ir redakcijas viedoklis, kas visā medijā tiek pausts, vai tas ir viedokļu apkopojums, kuram ir jābūt sabalansētam. Es domāju, ka šis ir vissvarīgākais. 
 
-Kādas ir kopējās pazīmes dažāda veida medijiem un kādas atšķirīgās?
 
-Kopīgais droši vien ir nepieciešamība pēc žurnālista godaprāta un arī izpratnes, jo var būt sirds cilvēks ar savu kaut kādu individuālo godaprātu, bet bez izpratnes, kas būtu šī ētika žurnālistikā. Gribētos arī protams pieminēt, ka žurnālists pilnīgi individuāli nevar sevi nošķirt no paša medija un tūlīt arī ir vēlme apgāzt šo pieņēmumu. (…) No vienas puses mēs varam runāt par žurnālista atbildību, jo redaktors var palīdzēt, ieteikt, slīpēt, bet viņš near visu izdarīt žurnālista vietā, padziļināti izpētīt, jo redaktors pārdod konkrēto lauku, savukārt žurnālists ir tas, kurš pievēršas pētāmajam objektam, tēmai, varonim, līdz ar to viņam ir tā iespēja uzzināt sīkāk, noskaidrot nākamos komunikācijas avotus un nevar tikai kāds no redakcijas teikt- paķer vēl to klāt, paķer vēl to. Žurnālistam pašam ir jābūt lielā mērā atbildīgam par šo kvalitāti, rakšanu dziļāk, par šo konteksta izprašanu, par to nojausmu, jo var jau samācīties ziņu žurnālistikā likumus- vajag vismaz piecus avotus. Bet ir tēmas, kur tu tikai tos divus vari dabūt un tev nav tā kā trakam jāskrien tos piecus meklēt. Ir jābūt vienkāršai izpratnei, sajūtai. Izpratnei arī par materiāla nozīmīgumu, vai tā ir maza ziņa, kur galvenais ir aktualitāte, paspēt laikā vai tas ir kaut kāds padziļinātāks pētījums, kur bez iešanas dziļumā neiztikt. Bet protams otra puse ir- medijs, redakcija, īpašnieki. Katram medijam ir kaut kāda sava shēma un pieeja.
 
-Bet kam tomēr ir lielāks vārds?
 
-Tas ir ļoti no medija atkarīgs. Piemēram, ja es strādāju pilnīgi neatkarīgā kultūras medijā, šeit viss ir balstīts uz cilvēcisko sadarbību, mums nav nekādas augšas, kas kaut ko iesaka vai neiesaka , ja mēs runājam tādā politiskā līmenī. Cits līmenis, par ko mēs varētu parunāt, būtu Latvijai specifiski. Tas gan ir diskutabli, tas vairs nebūs tāds likums ar sešām izsaukuma zīmēm, drīzāk kādas četras jautājuma zīmes. Par to draugu un paziņu būšanu, jo mēs esam maza valsts, vēl mazāks tas savs paziņu loks. Teiksim kultūras medijā tie ir kultūras darboņi vai politikas analītiķim attiecīgi ar politiku saistītie cilvēki. Kopumā tā ir saujiņa cilvēku, daži simti, kas gadiem grozoties līdzīgās, saistītās profesijās, protams, ka cits citu pazīst. Daļa ir bijuši kursa, studiju biedri, citi ir draugi, citi ir mūžseni pretinieki un ne vienmēr kaut kādu ideoloģisku aspektu dēļ. Tie ir tie cilvēki, ar kuriem desmitgažu laikā sanāk veidot to komunikāciju, vai nu viņus intervētu, vai nu apsūdzēt, pētīt. Atkal negribētos būt fanātiskai un apgalvot, ka nedrīkst rakstīt par paziņām, jo daudzos konkursos, piemēram, piedalās vērtēšanā kāds paziņa, kas nav objektīvi, bet Latvijā ir grūti atrast konkursa komisiju un dalībniekus, kuri neviens nav pazīstami. Tad vienkārši kaut kā ir jāizvērtē tas ietekmēšanas līmenis vai pazīšanās tuvums, un tas jau patiešām ir tāds subjektīvs kritērijs. Un atkal ne vienmēr tas, ka kāds ir paziņa, nenozīmē, ka viņam nebūs tas lielais stāsts par kuru tu vari rakstīt. Bet ja visi varoņi tiek atlasīti pēc principa- pazīstu, tad tas medija piedāvātais klāsts jau ir kaut kādā ziņā ir ar tendenci uz konkrētu nišu. Te nav nekāda likuma, un es nevaru pateikt kā labāk darīt, jo bieži vien pazīšanās ir vārti uz cilvēkiem, lai viņus intervētu. Bet atkal, par ko mēs runājam, ja par portretu intervijām vai mēs intervējam cilvēkus, kuri ar mums iet kopā spēlēt tenisu un atklāj lielos pasaules noslēpumus. Es diezgan labi zinu, ka notiek tās otrās lietas, bet tam nav nekāda sakara ar manu šī brīža profesionālo dzīvi. Tāpēc tā ir, Latvija, kur ir šis mazais paziņu tīkls, vai nu tas var līdzēt žurnālistam tikt pie ekskluzīva informācijas vai tieši pretēji- iegāzt. 
 
-Kur slēpjas sporta, biznesa vai šovbiznesa žunālistikas profesionālisms?
 
-Par jebkuru jomu runājot, tā pieprasa padziļinātu izpratni, tas, ka ir grāds žurnālistikā, nenozīmē, ka bez sagatavošanās vari rakstīt par pilnīgi jebko. Tas protams ir tas uz ko vedina visi workshopi klasē, lai būtu tā spēja, piecās minūtēs kaut ko ieguglējot, noorientēties. Protams, ka izvēloties to profesionālo lauciņu ārkārtīgi noder padziļināta pieredze, papildus izglītība. Manā gadījumā ir bakalaurs komunikācijas zinātnē Latvijas Universitātē un maģistrs Latvijas Kultūras akadēmijā kultūras teorijā. Attiecīgi tas nozīme, ka es ne tikai esmu dzirdējusi par kultūru, un ir tādi teātri, bet ir mazliet padziļinātākas kultūras studijas. Tas ir diezgan tipisks žurnālistu specializēšanās modelis- izvēlēties sociālās, humanitārās, mākslas nozares, arī ekonomika, politika, par sporta akadēmijas savienošanu ar žurnālistiku es vēl neesmu dzirdējusi. Respektīvi, kombinēt. Drīzāk es varētu uzdot pretjautājumu par to, ka daudzi uzskata, ka vispār var būt žurnālista izglītība rakstot vispār nav vajadzīga, pietiek tikai ar šo specializēšanos kaut kur. Tas varētu būt vēl viens diskusijas vērts jautājums, tad aiziet tādi jautājumi- kas vispār ir žurnālistika, komentārs, eseja vai ziņas un visi šie specifiskie raksti. Pie mums nāk daudzi cilvēki praksē, gan no komunikācijas zinātnēm, gan no kultūras akadēmijas, filozofijas fakultātes, kur ir tas radošais gars, bet nav nekādu žurnālistikas strukturētās apakšinformācijas un, runājot ar šiem cilvēkiem, esmu nonākusi pie secinājuma, ka ir jārunā par to, ka žurnālistika nav literatūra. Piemēram, ja literatūrā ir pieņemami, ka labs romāns beidzas ar pēdējo teikumu, kurš ietver visu to sāli un atrisinājumu, tad žurnālistikā ir pretējais- tomēr ir pirmais teikums, kas pavēsta to ziņu vai vismaz piesaista uzmanību un saliek tos uzsvarus un nākamajos teikumos dod jau plašāku ieskatu. Ar to es negribu teikt, ka viena vai otra izvēle ir pilnībā pareizā, vienkārši vienā gadījumā ir vairāk tāda profesionālā, padziļinātā sagatavotība, jo, ja ir nepieciešamība, tad ir jādomā pie struktūras, pie rāmja.

-Kuram ir vieglāk nonākt pie rezultāta?
 
-Tas ir atkarīgs no nišas. Ja tu gribi visu mācēt, gan ziņu uzrakstīt, gan reportāžu, gan komentāru, tad droši vien tam žurnālistikas studentam būs iedotas kaut kādas atslēdziņas. Vai viņš tās izmantos, tas ir cits jautājums, bet viņš nojautīs, ar ko tas viss atšķiras. Konkrētas jomas profesionļis droši vien izvēlēsies sev piemērotu mediju, kurš viņš var eseju, interviju formā, ierobežotos veidos ar īpašu šo profesionālo terminoloģiju. Arī ir atsevišķs moments- žurnālisti tiek mācīti, ka katram uzvārdam vajag attiecīgu atribūciju, kas tas ir, katram terminam, žargonam vajag skaidrojumu, lai principā ievestu tajā tekstā cilvēku no malas, tad profesionālis varbūt sāks ar to, ka viņš tur runā par savu profesiju, un jūs pieleciet līdz manam līmenim. Ir šie žargoni, tekstu tiešraides sportā. Neizpētot visus noteikumus, ko dara basketbolā, ko dara hokejā, tur no tās žurnālistikas nekā daudz nebūs. Tā ir sava pasaule, bet lielajos dienas laikrakstos bieži ir dežūrsistēma, kad pa dienu tu esi sporta, kultūras vai vēl kāds žurnālists, bet vakaros vai nogalē, kad iekrīt dežūra, tu rakstīsi arī par politiku vai vētru. Tāpēc principā ir jāzina viss.
 
-Vai jums žurnālā ir kaut kādas speciālas profesionalitātes normas?
 
-Ja runā tieši par mūsu mediju, tad man ļoti būtisks uzstādījums ir, ka mēs neuzspiežam kaut kādus domāšanas modeļus, mēs piedāvājam dažādas idejas, attiecīgi arī šo ideju argumentus, kāpēc tas ir labi vai nav forši. Es noteikti neatbalstu materiālus, kuri ir skaļi un kliedzoši, kur ir- būsim visi kristieši vai pērsimies pirtī, pirksim tikai Latvijas preces. Tas nenozīmē, ka es kā privātpersona nevarētu izvēlēties dažādus šos dzīves vadmotīvus, bet medijā es tomēr vēlos, lai parādās šie sabalansētie viedokļi. Ne vienmēr tas būs vienā rakstā, ja tā būs portretintervija ar kādu dzīvesveida pārstāvi, protams mēs viņa intervijā nebakstīsim iekšā, kur tūlīt kaut kas teiks, ka diez vai tā vajag dzīvot. Bet visā medijā kopumā negribētos to pārvērst par kaut kādu reklāmas stabu, afišu. Labam materiālam, manuprāt, ir jārosina domāt un turpināt šos dialogus starp dažādām idejām jau iekšēji. Tas ir par tiem pašiem sabalansētajiem viedokļiem, bet idejas ne vienmēr ir komerciāli pārdodamas. Bieži vien ideja ir tas par ko redaktors vai autors drīkst teikt. To arī jūt, ja atnāk autors un saka- es iepazinu svaigēšanu, es gribu rakstīt par svaigēšanu. No vienas puses, ja tu kaut ko labi pazīsti, tu vairāk zini avotus pie kā vērsties, būs noturīgāka interese, bet no otras puses, ja tas ir tā ar abām dūrēm sažmiegtām, tas pārvērtīsies droši vien kaut kādā sludināšanā. Tas ir kaut kas tāds no kā es paniski baidos un izvairos. Ir sanācis gan noraidīt iesāktus materiālus, gan pārvērst tos pilnīgi cita tipa materiālā, meklēt kaut kādu otru pusi, veidot kaut kādu dialogu, lai šī informācija netiktu uzspiesta. Protams, jo populārākas ir tās kustības, jo mazāk gribas tās reproducēt. Ja par to raksta, tad tikai unikālā veidā. Vēl gribētos teikt, ka kultūras žurnālistikā un droši vien arī visiem pārējiem nevajadzētu būt tā, ka autors vai redakcija jau zina atbildi uz šo uzdoto jautājumu. Tas ir tā, kā rakstot diplomdarbu, kad ir kaut kāda hipotēze, un tad tā apstiprinās vai tiek noraidīta. Droši vien var būt tā iekšējā nojausma kā tas izvērtīsies, prāta ceļš, kā es veidošu šo materiālu, pie kā es vērsīšos, kur es meklēšu avotus, bet ir jābūt atvērtam, lai piedzīvot kaut kādus interesantus pavērsienus. Tas pats ir, kad zina apmēram ko kurš cilvēks varētu teikt. Teiksim ir izvērsta portretintervija un gribās kādus 3-4 paziņas, kas varētu izteikties. Tad ir ideja- tas droši vien teiks to, tas to. Un viens pasaka kaut ko pilnīgi citu. Tā īstenībā ir nevis bēda, bet milzīgs ieguvums, jo ja tu esi pārsteigts, tad visticamāk arī lasītāja interesi tas kaut kā noturēs. Ir arī tādi varoņi- provokatori. Visi gaida, ka viņi kaut ko vienu teiks, bet pēkšņi sāk kaut ko tādu stāstīt, ko no viņa tēla negaida. Arī atbilstoši jāreaģē, nedrīkst ļaut ar sevi manipulēt. Žurnālistiem bieži vien gadās tāda tipa cilvēki, nevar šifrēt katru vārdu, kas pagadāma, bet ir jāsaprot, vai tā ir manipulācija, medija kā platformas izmantošana. Starp citu arī ar visiem „es vēlos pateikt lielu paldies”, arī ir jāskatās. No vienas puses ir pilnībā saprotams, ka ir kaut kāds projekts vai kāds cits iemesls, kādēļ viņš tiek intervēts, ka viņam ir ko sacīt un no otras puses, ja tas aiziet kaut kādā uzskaitījumā, tad, pirmkārt, tas aizņem ētera laiku vai papīru, otrkārt, ir jāskatās, vai tie ir zīmoli vai cilvēki, ir jāizvērtē individuāli, jo negribas to noņemt nost, ja viņam tas ir svarīgi, bet no otras puses, nemaz nerunājot par slēpto vai neslēpto reklāmu, viņiem bieži vien ir līgums, kurš paredz, ka atbalstītāji tiek pieminēti, taču pēc tam medijs izvēlas, vai to ielikt vai nē. Jo nav tā, ka nedrīkst neviens zīmols parādīties. Citreiz ir tā, ka tieši šādi var izsekot kurš ar ko sadarbojas. Bet vienmēr ir tas jautājums tikko kāds kādu atbalsta, tas ir lēmums no reizes uz reizi. Lai cik tas daudz ietekmētu vai neietekmētu pārējo materiālu. Arī, piemēram, zīmolu nosaukumi dažādās vietās. Piemēram- uz Lattelecom skatuves uzstāsies tas un tas. Protams, ka tas ir ar nolūku, šī sadarbība, kur kaut kāds festivāls organizē. Tur medijam ir jāsaprot, vai viņš brutāli ņem ārā vai viņš vienkārši kaut kā pats citādāk pārfrāzē. Šeit nav likumu, tā to skatuvi sauc, un tu it kā nekādā veidā nepromotē to zīmolu. Bet ja tev pašam ir sajūta, tad tu vari izdomāt kaut kādu savu sistēmu, bet nemaldinot lasītāju, jo ja tu aiz bailēm pieminēt kādu zīmolu, izteiksies tā, ka neviens lasītājs nesapratīs, kas tā par skatuvi, kur viņam jāiet. Tie ir tādi slidenāki jautājumi. Tas, kas ir jādara, ir skaidrs- par un pret jāmeklē. Arī kultūras joma, kā mēs zinām, nav vienkārša joma Latvijā. Tie finansējumi ir gadu no gada un kā viņi tiek meklēti, visiem grūti, gan medijiem, gan organizāciju vadītājiem. Tas viss principā ir tiesa, bet tajā pašā laikā, ja pusi no intervijas sastāda žēlabas par konkrētu iestādi, tad ir tas lielais jautājums, vai tā, pirmkārt, ir patiesība, jo, ja raksts nav par to, bet tā ir portretintervija, tad it kā tev nav gluži uzdevums izmeklēt fonda darbību, no otras puses, ja trīs rindkopas tas viss aizņem… Tad atkal, ja aiziet tāds- ja tevi kā kultūras mediju arī tas fonds finansē, un tas nav kaut kāds privātais, teiksim, riepu ražotājs, par kuru saka- apvainojos. Ja tas ir valsts fonds, tad it kā ir skaidrs, ka viņš tev nedod tikai rakstīt labu par sevi. Viņš tev piešķir naudu objektīvai žurnālistikai, bet ir vienmēr tas cilvēciskais faktors, tāpēc tev no visām pusēm ir jāizvērtē, vai tas nav vienkārši ūdens un aizvainojums. Varbūt atstāt vienu sulīgu teikumu no tā visa, kas kaut ko pasaka. Vispār par ko ir saruna, varbūt jūs par kaut ko citu runājāt. Šīs ir tās dilemmas situācijas, jo nevar pateikt, kas tev jāraksta, jo pats galvenais, man šķiet, kas ir kopīgs tiem žurnālistiem, kas sevi uzskata par nopietniem, ir tas, ka bieži liekas, ka negatīvais stāsts ir bieži vien tas patiesākais. Ja kāds sūdzas, tad tur ir tā patiesība, un tad es būšu pētnieciskāks. Ne vienmēr tā ir. 
 
-Jums ir bijušas kādas sūdzības par to, ka netiek publicēts viss, kas teikts, sevišķi runājot ar reklāmu?

-Tieši tādā sūdzību ziņā nē, bet tas var likt runāt par vēl vienu tieši rakstošās žurnālistikas īpatnību, kas ir tas jautājums- cik tālu var rediģēt tekstu. Man bieži nāk praksē cilvēki un prasa, kā darīt. Ir bijis visādi- iesniedz pilnīgi vārds vārdā ar nesakarīgiem, nepabeigtiem teikumiem, kas it kā nav tāds publicējams teksts, bet atkal, ja gandrīz visu pārraksti saviem vārdiem, atstāsti pēc atmiņas un pasniedz to kā interviju, tā arī ir galējība. Uz šo es parasti atbildu tā, ka viss ir atkarīgs no tā mērķa un medija. Ja tu reportē no tiesas zāles vai citē politiķa runu, tad tur patiešām svarīga ir katra pauze, daudzpunkte, katrs nepareizi pateiktais vārds, jo tas pieļauj to variāciju, kā tas tika domāts. (…)  Ja mēs runājam nevis par ziņu, bet par portretmateriālu, kur viss ir par un ap personību, notikumu, kur galvenais ir šis vēstījums, tā saprotamība. Līdz ar to kultūras žurnālistikā tā teksta lasāmības prioritāte ir augstāka. To gan var teikt, ja cilvēkam aizsūta neizrediģētu tekstu, bez izņemtiem liekvārdiem, viņš var vienkārši zaudēt samaņu. Principā tiek gaidīts, ka tas teksts kaut kādā veidā tiks rediģēts. Bieži vien arī saka- pierediģē. It sevišķi cilvēki, kas nav pieraduši runāt publikai, viņi domā, runā domādami. Tad tālāk seko tā iespēja sakarīguma robežās to tekstu noīsināt, noņemt domas, kuras atkārtojas, sagrupēt līdzīgās domas secīgi. Vai arī otra iespēja- dot intervējamam pārlasīt un tad atkal pārrakstīt. Tur atkal kaut kas var mainīties, jo vienā brīdī tā saruna var būt tāda, bet citā kaut kas var mainīties. Citreiz ir bijuši gadījumi, kad vēlas kaut ko spēcīgi mainīt nevis stila vai tēla dēļ, bet cilvēkam ir kaut kāds iekšējais pamatojums, nav nekas tāds acīmredzams apkaunojošs. Tad ir situācija, ka tu esi to rakstu uzbūvējis pēc iekšējas dramaturģijas, ka tur beidzas, tad līdzīga tēma turpinās un tad ir jādomā, vai cīnīties par to. 
 
-Vai Latvijā ir kādas aktuālas žurnālistikas problēmas?
 
-Latvijā varbūt tā ir tā profesionālā sagatavotība vai pieredze, ka ir tik daudz cilvēki, kas kaut ko grib pamēģināt žurnālistikā. Tie ir tie paši, kas divas nedēļas pastrādā ziņu aģentūrā, pēc tam sieviešu žurnālā, tad reklāmas aģentūrā, pēc tam vēl kaut kur. Viņi ir kaut kādu „smeķi” no visa sajutuši, bet nav izkopuši līdz galam visu. Tad ir tas jautājums, protams saistībā arī ar atalgojumu un motivāciju no mediju puses, ka nevar nopirkt to visaugstāko profesionāli. Tas ir nosacīti ar to jauno paaudzi, kas pamēģina visu, bet beigās aiziet vienalga komerciālajā pusē. Un otrs saistībā ar ētiku ir žurnālistikas un sabiedrisko attiecību moments, jo būs maz žurnālistu, kas nekad dzīvē nebūs pamēģinājuši būt abās pusēs. Es teikšu, ka arī parasti tikai un vienīgi finansiālu apsvērumu dēļ. Es nedomāju, ka vienmēr tas ir interešu konflikts, ja abas jomas īpaši nekrustojas vai ir dažādos dzīves periodos, var tā darīt. Bet ir arī ārkārtīgi pieredzējuši žurnālisti, kas desmit gadus sava mūža ir veltījuši savas profesionalitātes izkopšanai līdz perfekcijai un tad vienā momentā kļūst par sabiedrisko attiecību padomnieku kādam. Tādos brīžos droši vien var runāt par pārbēgšanu citā nometnē. Ir žēl, ka žurnālistika ir zaudējusi to spēlētāju. Tas tā, ja skatās no tāda neitrālā novērotāja skatu punkta. Bet nekas aizliedzams tas nav, jo katram ir sava dzīve un iespēja savas prasmes pārbaudīt dažādos tirgos. Jautājums varētu būt, ja tas viss notiek paralēli un tādās jomās, kas nav tīri kultūra. Bet tā atkal ir Latvijas specifika, to pat negribas līdz galam nosodīt. 
 
Vēl, kas ir mūsu kodeksā, un kas ir diezgan tipisks punkts, ir visas tās dāvaniņas. Tas vairāk skars kaut kādu modes žurnālistiku- atnāciet uz mūsu showroom’u. Tas ir tāpat kā ar sportu, tev ir jābūt tur iekšā, jātausta tie audumi, jāseko līdzi. Bet no otras puses, ja tur kāds dāvina dāvanu kartes vai kaut kādas stilīgas lietiņas, nekādus jau miljonus, bet nu cilvēciski patīkami, tas atkal ir tas moments- no vienas puses forši, ka viņi tur domā par tiem saviem apmeklētājiem, bet no otras puses būtu diezgan nelāgi, ja kaut kāds skaists USB dāvanā vai kaut kas tāds ietekmētu, ar kuru tu izvēlies strādāt vai par kuru tu izvēlies rakstīt padziļinātu materiālu. Tā ir tāda iekšējā lieta, jo tu nevari aizliegt dzert kafiju preses konferencē. Jāskatās, kur ir tā robeža. Nekādā gadījumā neko nepieņemt, jo kaut kādi nieciņi vienmēr būs, pildspalviņas, kāpēc nē, bet ja ir tāda īpašā dāvana tieši jums. Tas ir tāds moments, kuru jādomā, un jāskatās kurā jomā. 

Reičela Adele Bišere

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: