Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

05. jūlijs, 2017

Ar karotīti pa pieri. Kampaņa "Karotīte vieno! Izvēlies vietējos produktus!"

Tālivaldis Kronbergs

Šķiet, ka nav nevienas valsts (vismaz jau valdības līmenī), kas necenstos savas preces pasniegt kā viskvalitatīvākās, visnepieciešamākās un visiekārojamākās. Pašu valoda — skanīgākā, pašu meitas  — skaistākās. To akceptējam kā normālu situāciju, par to nestrīdamies. No vienas puses. Taču ir arī otra puse. Iespēja izvēlēties. Nesalīdzināsim taču Gruzijas vīnu ar Francijas, Vācijas alu ar ASV vai Igaunijas pienu ar Polijas. Jā, varam. Tomēr gaumes un garšas izjūtas nesalīdzinām. Protams, arvien cenšamies visu pasauli "piebeigt" ar "Rīgas Melno balzamu" un tūristiem iestāstīt, ka no Sabiles vīnogām sanāk arī vīns. Kāpēc gan necensties, ja tas sagādā prieku?


Kad nonākam līdz situācijai, kurā jāreklamē/jāveicina kāds Latvijas produkts (kā pārtika), lai to pirktu mēs paši, nākas konstatēt, ka iespējams un tikai iespējams — nemaz pēc sava produkta tā "neraujamies". Tad saprotam, ka jautājumos, kas saistīti ir izdzīvošanu un kaloriju uzņemšanu, patriotisms manāmi var atpalikt no maka biezuma un garšas izjūtām.
 
2016.gada nogalē aizsāktā kampaņa "Karotīte vieno! Izvēlies vietējos produktus!" nav nedz pirmā, nedz pēdējā, kurā patērētājs tiek mudināts pirkt "savējo" produktu. Tāpēc tiktāl varētu būt saprotams, ka uz reklāmas plakātiem varētu būt atainots "da—jeb—kas" un sabiedrība atpazītu, ka "karotīte" ir par "savējiem", un arī par to nevarētu būt iebildumu.

Katrs no trim reklāmas plakātiem, iespējams, mudina pirkt kādu no nozares — graudkopība/lopkopība (maize/desa), lopkopība (piens/piena izstrādājumi) un zemkopība (dārzeņi) — piedāvātajiem produktiem. Vārds "iespējams" lietots tāpēc, ka tikai uz reklāma splakāta ar desmaizēm izmantots vārds "maizīte", kas aizved pie graudkopības. Citas nozares ir "jāiedomājas" pašiem. Reklāmas plakātos izmantots, no vienas puses, ierasts vārds "produkts", no otras puses, vārds "produkts" ir visai bezpersonisks, ja mērķis ir piesaistīt katras nozares konkrētai precei. Interesanti būtu uzzināt, vai tiešām izvēlētas ir minētās nozares un kāds bija tā pamatojums. Proti, vai tad dēļ Krievijas/Eiropas Savienības sankcijām pamatīgi iespaidotajai zivrūpniecībai atbalsts nav nepieciešams? Vai, piemēram, putnkopība un "Ķekavas Putnu fabrikai" klājas spīdoši un varam droši pirkt Igaunijas vai Lietuvas vistas?

Kā jau minēts, reklāmas plakāti nevirza uz definēta produkta pirkšanu, bet ar saukli "Izvēlies vietējos produktus!" šauj ar "lielgabalu pa zvirbuļiem" — pērciet visus, visus, (un vēlreiz) visus vietējos prosuktus. Vai radīsies vēlme to arī darīt?

Visos trijos reklāmas plakātos redzam skaidru (vismaz jācer, ka tā ir domāts, jo ar vājāku redzi tāda pārliecība var arī nebūt) tuvplānu un tālu/miglainu fona plānu. Tālajam/miglainajam fona plānam vajadzētu kalpot kā apstiprinājumam, ka tuvplāna darbība patiešām ir īsta. Tomēr nākas vilties. Tuvplāna darbība divos gadījumos notiek uz galdiem, bet vienā gadījumā uz bruģa, ko varētu iedomāties kā vietu kādā lauku tirgū. Visos trīs gadījumos ar tālā/miglainā fona plāna palīdzību mēs nevis domās "aizlidojam" uz autentisku vietējā produkta tapšanas vietu, bet gan atrodamies mākslīgās "kontrukcijās". Mēs veltām laiku domām par papildelementiem un dekorācijām, nevis vienkārši pērkam.

Vienā gadījumā mēs iedomājamies vai cenšamies iedomāties, ka redzam kādas firmas kopvirtuvi un fonā ir saulespuķe (vai tā ir īsta vai mākslīga?), otrā gadījumā redzam zālainu, tomēr pustukšu lauku ar trim kārnām govīm (vai domāts ir ražīgs ganāmpulks vai arī tikai maza zemnieka saimniecība? vai varbūt tas ir plakāts uz citas sienas jau pieminētās firmas virtuvē? vai resnāku govju nav?) un, visbeidzot, esam atfriezušies "uz bruģa" (vai tā tiešām ir vieta, kas saistās ar lauku, uz kura aug kāposti, burkāni un kartupeļi? vai varbūt viss izaug tirgus laukumā?).

Kad esam atgriezušies no "ceļojuma" pa Aizspoguliju un konstatējuši, ka Alisi nesatiksim, nākas atzīt, ka nekur "ceļot" nebija vajadzības. Aizspogulija ir reklāmas plakātu tuvplānā — uz katra no tiem mūs sagaida divas nezināmas izcelmes figūriņas, kuras tikpat labi varētu draudzēties ar Alisi. Jo vismaz tad būtu nepārprotami pavēstīts, ka "īsti un patiesi" vietējie produkti ir fantāzijas auglis, ka nav tādu "labāku" vietējo produktu, ka katrs cenšas "nopārdot" tā, kā viņam ir izdevīgāk un, ja nepieciešams, Polijas zemenēm pielikt informāciju, ka tās ir no Latvijas.


 


  • "Desmaizes"
Cik ļoti ir "jāsapīpējas", lai pēc desmaizēm kāptu pa trepēm un centos tās "noķert" ar makšķeri? Vai varbūt personāžs ar kaut ko līdzīgu hūtei ir atstādinātais un apsūdzētais (vai otrādi), tomēr arvien darbīgais Ventspils mērs Aivars Lembergs, kurš cenšas puisītim (Sprīdītim? mums visiem?) nolaupīt "laimīgo bērnību"? Vai varbūt tas ir vācu barons? Vai vienkārši — "krievs"? Mazais puisītis uzsēdies uz šķīvja malas un, muguriņu atspiedis pret "latviešu" burgeri, domā, kā lai to aizved ar mazo ķerriņu. Vai tiešām puisītis nepamanīs, ka viņa desmaizei pietuvojies "ļaunais makšķernieks"? Nē, viņš to neredz, un viņš neredz arī to, ka lozungs "Karotīte vieno" piesedz "desas zagli" hūtē.
  • Frāze "Vienmēr mēģinu nomakšķerēt labāko savam vēderam." vairāk piestāvētu 1980.gadu beigām/1990.gadu sākumam — PSRS norietam —, kad kvalitatīvu pārtiku patiešām bija jacenšas "nomakšķerēt", nevis vienkārši jānopērk.
  • Frāze "Latvijā ceptā maizīte ir visgaršīgākā.", no vienas puses, ir tikpat nevainīga kā pats puisītis, tomēr, no otras puses, tā ir tukša frāze uz zaglīgā vīriņa hūtē fona. Ko līdz, ja kaut kas ir garšīgs, bet to tūlīt nozags? Vai kaut kā apzīmēšana par "vis—" dod arī apgrozījumu?



  • "Piens"
Ko iesākt ar atšķaidītu pienu? Un ko darīt ar pienu, kuru vēl pirms tā dzeršanas jau pārbauda medicīnas darbiniece? Iespējams, mums jāpaļaujas uz "gaismu no augšienes". Vērīgi raugoties, var pamanīt, ka piena glāzi apspīd "cerību stars". Iespējams, kādu uzrunā "gaismu spēles" piena glāzē, taču ja pircēji gadiem ir radināti, ka piens izskatās kā balts sniegs (kaut vai, ja palūkojamies uz visa veida piena produktu iepakojumiem veikalā), tad arī konkrētajam "pienam" būtu jāpielāgojas.
  • Frāze "Pērkot vietējo, mēs "sildām" mūsu valsts ekonomiku." drīzāk būtu piemērota 2008.gada ekonomiskajai krīzei un bijušajam Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim, kura laikā ekonomiku "sildīja", finansējot Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvēšanu. Varētu arī lūgt ekonomistu komentāru, jo ne vienmēr ekonomikas "sildīšana" dod cerēto rezultātu. Pie tam, pērkot jebkuru preci, par kuru tiek maksāti nodokļi, jau tiek "sildīta" ekonomika.
  • Frāze "Vietējos produktos ir daudz vērtīgu uzturvielu." ir it kā vien informējoša, ka kaut kas ar kaut ko ir vērtīgs. Tomēr vai vērtīgās uzturvielas ir tikai vietējos produktos? Proti, tiek pretnostatīti "vietējie" ar "svešajiem", pie tam to "paveic" medicīnas darbiniece, kas nav laba zīme Latvijas aptākļos, kur ik pa laikam skolās ir problēmas ar pārtikas kvalitāti, kebabos izmanto vecu gaļu, bet cūkas tiek izkautas dēļ Āfrikas cūku mēra.

 


  • "Kartupeļi"
Dzīvojot laikmetā, kurā nav obligāti zināt, kā un no kurienes rodas piens, olas vai vistas fileja, varētu pieņemt, ka zemnieks kartupeļu maisā ir sametis visu, ko vien izaudzējis. Un tad, tā teikt, prom uz tirgu. Taču pat neesot zemniekam, varētu būt skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Proti, tomātus nekad neliek kartupeļu maisā. Tāpat arī gurķus. Tāpat arī dažādus garšaugus. Tie vienkārši tiks saspiesti un ātrāk bojāsies. Tie būs zaudējumi. Un tad ķēmīgajai parodijai par mākslinieku nebūs iedvesmas avota "klusajai dabai", bet drīzāk gan sanāks "nature morte" (burtiskā nozīmē jeb "mirusī daba"). Un tad nekāda karotīte "nevienos" celtnieku, kurš cenšas noteikt ražas apjomu un meklē kandidātus "Ginesa rekordu grāmatai". Ne jau tomāta izmērs mudinās to pirkt, bet gan tas, vai tas būs novietos pareizajā vietā un izskatīsies "seksīgi". Laiki, kad picējs bija gatavs iegādāties nemazgātus un zemainus kartupeļus jau sen ir garām, par saspaidītiem tomātiem nerunājot.
  • Frāze "Spēku un iedvesmu es smeļos mūsu pašu zemē." ir skaista un "tukša". Ir brīnišķīgi, ka kādam ir iedvesmas avots. Tomēr tā tikai un vienīgi konstatē faktu, ka ir iedvesmas avots. Tā nemudina pirkt.
  • Frāze "Nepirkšu taču ārzemju produktus, tad jau svešā mēlē jāsāk runāt." ir visas plakātu sērijas "kulminācija un katastrofa". Izrādās, ka pērkot mandarīnus un banānus, cukuru un melnos piparus, kafiju un melones, var kļūt par poliglotu. Pie tam sanāk, ka "svešā mēlē" runāšana būtu peļama nodarbe. Tieši tā, ēdīsim no maisiem, ēdīsim saspiestus tomātus — toties savus, nemazgātos, apbirušus ar zemi, kas "iedvesmo". 
 
Kam bija adresēti reklāmas plakāti? Pilsētniekiem vai lauciniekiem? Bērniem vai pieaigušajiem? Nabadzīgākiem vai turīgākiem? Tikai latviešiem? Vai arī kādam Daugavpils, Liepājas vai Rīgas krievam? Kas notiks ar krievu, kurš ēdīs Latvijas kartupeļus un sāks runāt "svešā mēlē"? Vai tā būs Maskavas vai Sanktpēterburgas krievu valoda? Vai varbūt tā būs latviešu valoda un, ēdot "latviešu" kartupeļus, tiks īstenots "integrācijas akts"? Un pāri visam ir neatbildēts jautājums, kas ir šie kloni, kuru uzdevums ir pircējam pierādīt, ka Latvijas produkti ir jāpērk?

Kampaņas "Karotīte vieno! Izvēlies vietējos produktus!" reklāmas plakāti provocē uz jautājumiem, taču ne jau tāds, šķiet, ir to uzdevums. Pircējam nav jādomā, bet jāpērk prece. Ja reklāmas plakāts "nerunā", tad kredītkarte "nemaksā". Un tad šo reklāmas plakātu autori ir pelnījuši ar "karotīti pa pieri", jo Latvijā var radīt arī labākus.

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: