Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

07. jūnijs, 2018

Aprakstu sērija. Latviešu jaunie režisori: Izaicinājumi, kurus sniedz kino

Kino ir kā neizdibināma pasaule, par kuru spēj runāt tikai tas, kurš dzīvo šajā pasaulē. Protams, ir sabiedrības domas, sabiedrības uzskati, kas palīdz noprast par šo visu. Bet tomēr? Kā tas viss ir, kad esi “jauniņais”, cenšoties tik tālu, cik tālu vien iespējams tikt?
Par to, kā sākās ceļš uz kino, kā tas rit, esot kino un kā gājis ar filmu veidošanu - pastāstīs Latvijas jaunā režisore, kura atzīta par vienu no 10 daudzsološākajiem jaunajiem režisoriem Eiropā - Liene Linde.
.
Kur Jūs apguvāt kino režiju? 
- Filmu režiju esmu profesionāli mācījusies Latvijas Kultūras akadēmijā, gan bakalaura, gan maģistra programmā.
Kā nonācāt līdz secinājumam, ka, jā, es gribu būt daļa no kino pasaules? 
- Es neatceros konkrētu tādu brīdi vai lēmumu. Kino mani vienmēr ir fascinējis, uzskatu to par ļoti, ļoti sarežģītu mākslu. Kas ir kino, kā to saprast, kā iemācīties to veidot - tā ir liela mīkla, kuras risināšana prasīs visu dzīvi. Kaut kā dabiski tas noveda pie audiovizuālās kultūras studijām, un tās savukārt - pie kino režijas studijām. Kino manā gadījumā nav tikai praktisks, intuitīvs radīšanas process, bet arī visai smags analītisks, intelektuāls process - esmu arī filmu kritiķe, kā arī šobrīd studēju doktorantūrā, mēģinot saprast, kā no jauna, oriģināla leņķa pētīt filmas.
Kas bija pats grūtākais ceļā uz kino režiju? Vai kāds no sākuma sarežģījumiem ir saglabājies vēl joprojām, piemēram, satraukums, bailes u.c.? 
- Izaicinājumi, laikam ejot, nekur nepazūd, tikai mainās. Uzsākot studijas, biju vēl diezgan jauna un mocījos ar daudzu jaunu režisoru problēmu - kā sameklēt savu balsi, ja vēl nav līdz galam skaidrs, ko teikt. Kļūstot nobriedušākai kā personībai, kļūst skaidrāks, ko vēlos teikt, tagad vairāk jāpievēršas tam, kā to teikt. Satraukums par neizdošanos nav mazinājies necik, būt režisoram ir ļoti liela atbildība - kā nepievilt cilvēkus, kas strādā ar tevi kopā vai interesējas par tavu daiļradi; jūtos atbildīga viņu visu priekšā.
Kāds ir Jūsu līdz šim lielākais sasniegums, ar kuru Jūs lepojaties? Vai tajā tika ieguldīts daudz vairāk darba kā citos veikumos? 
- Kā jau savulaik kādā intervijā esmu norādījusi, uzskatu, ka savā mūžā esmu paveikusi trīs nozīmīgas lietas - uzņēmusi filmu "Četri mielasti", uzrakstījusi eseju "Septiņi gadi, pelēkas acis" un uzņēmusi filmu "Septiņas neveikla seksa reizes. Pirmā daļa". Katrs no tiem ir prasījis lielu drosmi un līdz ar to personības izaugsmi, bet tā ir atmaksājusies, un visi šie darbi ir kļuvuši par vietējā kultūras procesa sastāvdaļu. 
Jūs esat iekļauta 10 daudzsološāko jauno režisoru sarakstā Eiropā. Kā Jūs tas iespaido? Kurš bija Jūsu lielākais skolotājs un iedvesmotājs, kas palīdzēja nokļūt tik tālu, cik tālu esat tagad? 
- Tas ir liels pagodinājums, bet neesmu droša, ka tas kaut kā man palīdzētu atvērt vairāk durvju profesionāli. Lielākais skolotājs man noteikti ir Pēteris Krilovs, kas palīdzējis man izkopt personību, lai noticētu, ka varu kļūt par režisori. Citi skolotāji ir, iespējams, kino autori no visas plašās kinovēstures.
Klausoties latviešu sabiedrībā, dažbrīd šķiet, ka sekss ir tabu tēma, proti, labāk klusēt un neteikt itin neko par to visu. Kā Jūs domājat? Vai pirms “Septiņas neveikla seksa reizes” pirmizrādes neradās simtiem jautājumu, kā latvieši reaģēs uz šāda satura filmu? (filmas traileris zemāk)
- Filmas ieceres laikā jautājumi par to, kā reaģēs sabiedrība, neradās, jo filmu neveidoju sabiedrībai, bet gan kā maģistra darbu, proti, ar nolūku izmēģināt jaunas tēmas un paņēmienus un bez nolūka to vispār rādīt plašākai publikai. Tas, ka filma izpelnījusies lielu popularitāti sabiedrībā, liecina, ka nemaz tik puritāniska vai aizspriedumaina mūsu sabiedrība nav.
Kā Jūs atradāt aktierus tieši šajai filmai? Tas bija viegli? Ja varētu režisorus iedalīt divos tipos stingrie un mierīgie, pie kura tipa piederētu Jūs? Kāpēc? 
- Vairāki aktieri pieteicās paši, neskatoties uz to, ka nekādu atlīdzību viņiem filmas gandrīz neesošā budžeta dēļ nevarēju viņiem piedāvāt - daudzi latviešu aktieri ir izslāpuši pēc spēku izmēģināšanas kvalitatīvā materiālā, pēc iespējas pašiem attīstīt sevi un pārbaudīt savas aktieriskās robežas. Priecājos, ka varēju dot viņiem šo iespēju un ka nepievīlu viņu uzticību, kas notiktu, ja es būtu uzņēmusi bezgaumīgu, ekspluatējošu darbu. Šajā ziņā man savukārt ir iebildumi pret vairākiem pilnmetrāžas filmu autoriem, kuru uzņemtie darbi pazemo tajos iesaistītos aktierus.
Pastāstiet nedaudz par to, ko Jūs vienmēr cerat sagaidīt no cilvēkiem ar kuriem strādājat? Vai ir svarīgi, cik atzīts speciālists savā jomā ir šis cilvēks, vai arī Jums patīk strādāt arī ar “jauniņajiem”? 
-  Šis ir pārāk abstrakts jautājums. Aktieru ziņā es bieži izraugos neprofesionāļus, tipāžus. Pārējai filmas komandai, protams, jābūt profesionālai, sevišķi operatoram, kas lielā mērā ir filmas līdzautors.
Kas Jums padomā tuvākajiem 5 gadiem? Vai ir kāds kino festivāls uz kuru pašreiz tiecaties? Cik, pēc Jūsu domām, vēl ir nepieciešams, lai šis mērķis tiktu sasniegts? 
- Šobrīd strādāju pie pilnmetrāžas dokumentālās filmas "36 mēneši", ko veidoju kopā ar režisoru Armandu Začu. Filma pēta sievietes sajūtas un emocijas grūtniecības laikā. Pie filmas strādājam kopš 2017. gada, tās pirmizrāde paredzēta nākamgad. Pilnmetrāžas dokumentālā filma, tāpat kā strādāšana pie projekta kopā ar otru režisoru, man ir pilnīgi jauna teritorija, kur jāmācās ļoti daudz kas jauns. Paralēli strādāju pie filmas "Septiņas neveikla seksa reizes" nosacītā turpinājuma - filmas pilnmetrāžas versijas. Šobrīd rakstu scenāriju, tā attīstīšana prasīs vairākus gadus. Man ir iekšējā ambīcija, ka tai jābūt labākajai latviešu spēlfilmai, kas uzņemta pēdējo gadu laikā, un šādas iekšējās prasības, protams, darbā nepalīdz. Ideālā gadījumā es tuvāko piecu gadu laikā būtu uzņēmusi ne vien šīs divas pilnmetrāžas filmas, bet arī vairākas īsfilmas, sākusi darbu pie jaunas pilnmetrāžas, kā arī ieguvusi doktora grādu. Šie ir ļoti ambiciozi mērķi, kurus nav viegli savienot ar privāto dzīvi vai ietilpināt tajos ģimenes veidošanu. Saprotu, ka kādā brīdī būs jāizvēlas - ģimene vai karjera; šī dihotomija, kas parasti nav aktuāla vīriešiem, ir arī apstādinājusi vai nobremzējusi daudzu man pazīstamu sieviešu karjeras.
Runājot par īsfilmu un pilnmetrāžu filmu salīdzināšanu. Jūs esat vairāk speciālists īsfilmās, cik noprotu, bet vai ir bijusi un vai ir vēlme pilnveidoties filmas garuma izmaiņās? Kas Jūs piesaista tieši īsfilmās? 
- Būtu precīzāk teikt, ka manas līdzšinējās zināmākās filmas ir nevis īsfilmas, bet gan mācību filmas (mācību filmas saprotamu apstākļu dēļ lielākoties ir īsfilmas). Kopš esmu ārā no mācību procesa, kā jau iepriekšējā atbildē norādīju, esmu sākusi strādāt pie pilnmetrāžām.
Un visbeidzot - ko Jūs novēlētu visiem studentiem, kas apgūst šo jauno pasauli, par ko vairāk aizdomāties un ko vienmēr paturēt prātā? 
- Mana pieredze man saka priekšā, ka ir divu veidu cilvēki - tie, kas ir apsēsti ar kino, un tie, kas nav. Sirds dziļumos ikviens no kino studentiem zina, pie kuras grupas pieder. Otrajai grupai es novēlētu ātrāk pārtraukt studijas un netērēt pasniedzēju vai kolēģu laiku. Pirmajai grupai savukārt es izsaku līdzjūtību, jo kino ir greizsirdīgs dievs, kas paņem uz mūžu; vienlaikus arī visus šos jauniešus apsveicu, jo mēs tātad esam savējie, daļa no kopienas, un noteikti drīz tiksimies.


Attēls no Lienes Lindes filmas "Septiņas neveikla seksa reizes" tapšanas procesa
Saite uz  filmas "Septiņas neveikla seksa reizes" traileri: https://vimeo.com/187442104  
 

Katrīna Sakalauska

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: