Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

08. novembris, 2016

Anna Zagorska stāsta par Dirty Deal Teatro

Jaunā “Dirty Deal Teatro” teātra sezona tika sagaidīta augusta vidū kopā ar jauno teātra vadītāju Annu Zagorsku. Anna stāsta par “Dirty Deal Teatro” pirmsākumiem, ikdienas pienākumiem un izaugsmes iespējām teātra vidē.
 

E.L.: “Dirty Deal teatro” pirmsākumi. Kā un kāpēc radās teātris?
 
Anna Zagorska: Es pirmsākumos klāt nebiju, bet Dirty Deal “māte” ir Krista Jansone. Tas bija 2007. gadā, kad Andrejsalā sāka aktivizēties Kristaps Puķītis un Dirty Deal Cafe un Dirty Deal Audio. Kristaps Puķītis bija saticis Ģirtu Šoli, kurš šobrīd ir Latvijas Leļļu teātra galvenais režisors, bet tajā laikā viņš studēja leļļu aktieru kursā. Viņi bija tādi dulli džeki, kas negribēja gluži “Pifu” spēlēt 25 gadus pēc kārtas. Viņi vienkārši meklēja vietu, telpu un producentu, ar kuru kopā strādāt, un tā kaut kādā dīvainā veidā satikās Krista Jansone, Kristaps Puķītis un Ģirts Šolis, un kaut kādā dīvainā veidā piedzima “Dirty Deal Teatro” no radošās mākslinieku apvienības “Umka”. Andrejsalā viņi darbojās pāris gadus, tad Dirty Deal viss komplekss – Audio, Expo, Teatro un Kino – pārvācās uz šī brīža telpām Spīķeros. Tajā laikā Kultūras akadēmijā paralēli studēja gan režisoru, gan aktieru kurss, un režisora kurss gluži negribēja pie Annas Eižvertiņas uz teātri “Skatuve”, gribēja eksperimentēt, gribēja kaut ko radikāli mainīt, nu kā jau normāli, jauni mākslinieki, un viņi nāca uz šejieni ar savām dīvainajām idejām, kuras Krista akceptēja. Tā pamazām no ļoti sliktām, bet inovatīvām izrādēm... sāka arvien labāk un labāk izdoties, līdz izveidojās kaut kas līdzīgs repertuāram šajā teātrī. Es domāju, kā stabils repertuāra teātris Dirty Deal’s ir kopš 2008./2009. gada.
           
Tad te savas gaitas sāka Vladislavs Nastavševs, kurš atbrauca no Londonas, neviena nezināts, un iestudēja savu pirmo darbu “Mitjas Mīlestība”. Tāpat Elmārs Seņkovs šeit sāka, Jurijs Djakonovs, Kārlis Krūmiņš, Valters Sīlis. Viņi visi šeit ir ārdījušies un darījuši dīvainas lietas. Tā tad laikam arī ir lieta, kas Dirty Deal’am, varbūt nu jau mazāk, bet es ceru, ka ar mani šeit atkal vairāk, - mēs strādājam ar jaunajiem māksliniekiem, ar māksliniekiem, kurus valsts teātri vēl neņem par pilnu, kuriem ir šīs dīvainās, neizprotamās idejas. Varbūt par skaļi teikt, ka tā ir mūsu misija, bet tā organiski ir sanācis, ka Dirty Deal ir vieta, kur jaunie režisori, aktieri, scenogrāfi un jebkuras performatīvās mākslas pārstāvji atrod... nu, sauksim mājvietu, vismaz atspēriena punktu.
 
foto no kasjauns.lv

E.L.: Vai ir kādi galvenie virzieni vai tēmas, ko Dirty Deal Teatro pārstāv, veidojot repertuāru? 
 

Anna Zagorska.: Pat tā gluži tēmas atlasīt es nevarēšu, jo tā ir tomēr mākslinieka izvēle, kāda tēma viņu uzrunā. Skaidrs, ka mums interesē jauna dramaturģija, oriģināldramaturģija, aktuāli stāsti, stāsti par šodienas cilvēkiem. Vienkārši, man šķiet, ka tas ir ļoti interesanti, un tas ir, manuprāt, ļoti sarežģīts uzdevums jebkuram māksliniekam radīt kvalitatīvu tekstu un kvalitatīvu saturu, tāpēc es nevarētu teikt, ka ir tēmas, mēs ķeram aktualitāti aiz astes, lai kāda viņa būtu:  liberāla, toleranta, nedaudz varbūt drosmīga un provokatīva.
 
E.L.: Liekas, ka Dirty Deal Teatro svarīgas ir tās sociālās tēmas, sociālais aktīvisms, kas ļoti izteikti parādās Jāņa Baloža, Valtera Sīļa projektos, darbos, kas arī ir īpašs Dirty Deal teatro.
 

Anna Zagorska: Nu jā, tas gan. Nu tādā ziņā es varu piekrist. Kā reiz Dirty Deal kūrētie projekti kā “Kara piezīmes” un tagad arī “Vairākuma Vara”, tie ir ļoti izteikti sociālpolitiski projekti. To mēs arī esam ar mūsu mākslinieku komūnu, kopā sanākot, sprieduši, ka ir ļoti forši taisīt kvalitatīvas, labas izrādes, bet tas paliek kaut kā uz vietas. Pie tevis atnāk tie cilvēki, kas ir tavi domubiedri, viņi noskatās, viņiem patīk, visi priecīgi aiziet mājās, saliek rokas klēpī un domā – cik labi, ka mani kāds saprot. Mēs tā domājam, ko mēs varam izdarīt, lai mēs izejam pie vairāk cilvēkiem, lai mēs pabakstam viņus, lai mēs paši sevi pabakstam, jo mēs esam ērtā pozīcijā. Manuprāt, mākslā nedrīkst būt tādas ērtas pozīcijas. Tad nav jēgas, manuprāt.
 
E.L.: Dirty Deal Teatro dažādos rakstos bieži tiek uzsvērts kā nevalstisks teātris. Vari pastāstīt kādas ir atšķirības starp valsts teātri un nevalstisko teātri?
 
Anna Zagorska: Pēdējā laikā, pēdējos gados, ļoti daudz runāts atkal un atkal par šo terminoloģiju, par “nevalstiskais” un “neatkarīgais”, bet galu galā, gan mēs, gan Ģertrūdes ielas teātris atkal un atkal esam teikuši, īpaši uzsverot, ka mēs esam no valsts atkarīgi. Divi vārdi vienā -  no valsts un atkarīgi. Pievienot “neatkarīgs” un “nevalstisks” nav adekvāti. Man ļoti patīk Maijas Pavlovas teiktais intervijā Latvijas radio : “Mēs esam sociāls teātris”.
Tā atšķirība, ja tā nopietni, tad valsts teātri katru gadu saņem konkrētu dotāciju savai pastāvēšanai. Viņiem nav jāpiedalās, kaut gan viņi to dara, Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursos, jo viņiem ir garantēts “kāpostiņš katliņā”, par kuru viņiem nav jālauza galva. Viņi var plānot savas sezonas vairākus gadus uz priekšu. Turpretī mums kā nevalstiskai organizācijai, gan kā biedrībai, šobrīd ir iespēja katru gadu pieteikties mērķprogrammai, kas mūs turpmāko gadu arī pabaros - administrāciju, telpas, tehnisko nodrošinājumu. Tad uz gadu mēs tādu varam dabūt, ja mums ir labvēlīga komisija, un tas, kā mēs turpinām izdzīvot, ir no Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rīgas Domes projekta konkursiem. Bet katrs producents jau var meklēt citas barotavas. Taču tā ir tā galvenā atšķirība - mēs barojamies no projektiem nevis no garantētas valsts dotācijas.

foto no kroders.lv

E.L.: Tas nerada lielāku brīvību atšķirībā no valsts teātriem? Vai nav tā, ka valsts teātriem ir daudz vairāk jādomā par savu repertuāru un māksliniekiem, kuri iestudēs izrādes? 
 

Anna Zagorska: Es tev pilnīgi piekrītu. Jā, mums ir tieši tā gada robežās brīvība, ko mēs šogad varētu noķert aiz astes. Mums nav, kā es teicu, divus gadu uz priekšu nekas saplānots, kas ir mīnuss finansiālā ziņā, bet tas ir pluss repertuāra ziņā. Mēs varam aktīvāk reaģēt. Nē, noteikti, mums nav valsts pasūtījumi, mums nav tūkstošu zāles. Es domāju, ka tās lielās zāles vienkārši zāģē sev zarus. Es esmu priecīga būt mazā, fleksiblā teātrī.
 
E.L.: Ir kaut kādas grūtības tieši tādēļ, ka esat nevalstisks teātris, piemēram, birokrātiskas grūtības?
 

Anna Zagorska: Es pat domāju, ka birokrātijas ziņā mums ir daudz vieglāk. Nu tā vismaz tagad no savas īsās teātra vadītājas pieredzes (smejas). Protams, ka papīru kalni ir, bet es domāju, ka viņi ir daudz mazāk. Tā hierarhija nav tik smalki sadalīta kā valsts teātros. Tās grūtības ir tās, ka tu nevari garantēt ne sev, ne saviem darbiniekiem to, ka viņiem būs telpas, kurās strādāt un ka viņiem būs algas, no kurām pārtikt. Tas ir tas bēdīgākais.
 
E.L.: Varbūt vari pastāstīt tieši par Jūsu iekšējo organizāciju, administrācijas lietām? Kā jūs paši savā starpā organizējaties?  
 

Anna Zagorska: Jā, es varētu pati sev pastāstīt kā tas īsti notiek (smejas). Šobrīd, tas tā latviski sakot, uz čuju notiek. Mēs esam maza kompānija, kas te strādā. Nu šajā brīdī. Šobrīd es skaitos teātra vadītāja un producente, tad bez manis ir vēl viena producente, ir sabiedrisko attiecību speciāliste un ir izrāžu vadītāja, tad ir divi tehniskie darbinieki, kas atbild par visām scenogrāfiju uzbūvēm, par gaismu, par visu - tas ir arī viss no administrācijas. Pārējie visi ir mākslinieki.  
 
E.L.: Kā Jūs veidojat sadarbību ar māksliniekiem? Ir kāda īpaša atlase?
 
Anna Zagorska: Nu man jāsaka, ka Annai Sīlei noteikti bija savs veids kā strādāt un savi principi, un savi mākslinieki. Manis bīdīties projekti, cik nu viņi ir bijuši mani projekti, jāatzīst, ir tiešām dzimuši ballītēs (smejas). Nu jā, kaut kā...bet tas atkal ir stāsts par čuju. Tev liekas, ka tajā cilvēkā ir kaut kāda enerģija, vienkārši, šķiet, ka ar to cilvēku ir pa ceļam, kaut kāda vienu fāze, pat, ja tu viņu lāga nepazīsti, vienkārši jūti, ka kaut kas tur varētu būt, tad tu gribi pamēģināt. Ja sanāk, tad jūs turpināt strādāt. Tas mākslinieks jau pats nāk pie tevis. Tā tāda organiska satikšanās: “Pabeidzām vienu, kas būs nākamais?”

E.L.: Cik daudz jums šobrīd ir jauno režisori un aktieru?
 

Anna Zagorska: Aktieru ir daudz. Visa kompānija, kur ir Klāvs Mellis, Reinis Boters, Ance Strazda, Raimonds Celms, Kārlis Tolls, Jānis Kronis - tie tagad ir pie mums. Saka jau, ka nelaimīgs kurss, bet es gan vienmēr teicu, ka laimīgs, tāpēc ka viņus negatavoja nevienam teātrim, kas nozīmē, ka tu mācies četrus gadus, zinot, ka nebūs darbs, bet es tomēr domāju, ka tas viņiem nāca par labu, jo viņi ir tik unikāli tā iemesla dēļ, netiekot gatavoti Edmunda Freiberga “Sudraba slidām”. Es atvainojos (visi smejas). Visu cieņu Edmundam Freibergam. Nu jā, tas aktieru kurss tagad diezgan daudz pie mums strādā, jo viņi ir pietiekami neiegrožoti valsts teātros, bet režisori sen nav bijuši. Tagad ir jaunais trešais kurss vai ceturtais jau?

 
foto no delfi.lv

E.L.: Ceturtais.
 
Anna Zagorska: Jā. Nu, tur mēs tā lēnu garu iepazīstamies un esam uzrunājuši gan Tomu Treini, tagad Mārtiņš Zariņš bija Baltajā Naktī ar performanci, un Māru Gaņģi esam uzrunājuši. Tā kā tas ir laika jautājums.
 
E.L.: Jums ir arī kādi pastāvīgie aktieri vai režisori?
 
Anna Zagorska: Jā, skaidrs, protams ir Valters Sīlis, Jānis Balodis, Mārcis Lācis, Ģirts Šolis, Kārlis Krūmiņš, Dmitrijs Petrenko, Paula Pļavniece, Inga Tropa. Ko vēl es esmu aizmirsusi? Inga Gaile, nu labi, viņa mazāk režisē te. Marta Elīna Martinsone iegriežās te.
 
E.L.: Matīss Gricmanis?
 
Anna Zagorska: Jā, nu Gricmanis, lai gan viņš dramaturgs. Gricmanis šajā sezonā spīd. Es ļoti, ļoti gaidu to izrādi, kas būs aprīlī - viņi kopā ar Valteru iestudē “Nacionālistu”. Matīss godīgi stāsta savu biogrāfisko pieredzi, jaunības dienu trakumu, kad viņš bija “Visu Latvijai” biedrs, aktīvs biedrs, viņš stāsta par visādām aktivitātēm, ar kurām viņi nodarbojās un par ideoloģiju, kuru viņi slavināja. Bet kas ir visinteresantākais viņš kādu brīdi strādāja par Imanta Parādnieka asistentu (visi smejas). Un tas ir moments, ko visi gaida, cik Matīss diplomātisks, vai tieši pretēji, būs šajā izrādē.
 
E.L.: Tas varētu būt interesanti. Vai jūs varētu teikt, ka esat izauklējuši kādu Latvijas teātra zvaigzni?
 
Anna Zagorska: Nu, ko es varu teikt, es jau neesmu auklētāja bijusi, es tajā laikā viņiem sūcu putekļus zālēs (smejas). Nē, nu es no malas varu teikt, ka Elmārs Seņkovs un Vladislavs Nastavševs, un arī Valters Sīlis ir ļoti konkrēti šeit auguši.
 
E.L.: Dirty Deal ir ļoti slavens ar brīvprātīgajiem. Vari pastāstīt kādā veidā jūs piesaistāt brīvprātīgos? Kādi ir viņu pienākumi un kādas ir izaugsmes iespējas?
 
Anna Zagorska: Par izaugsmes iespējām runājot, es šeit teātrī sāku kā brīvprātīgā darbiniece, sūcu zāles pirms izrādēm, kad Jurijs Djakonovs puspliks skraidīja (smejas). Patiesībā visi, izņemot tehniskos puišus, mēs meitenes visas esam sākušas kā brīvprātīgās darbinieces šeit teātrī. Kā piesaistam? Tur nav liela māksla piesaistīt, ja tu cilvēks gribi būt vidē, tad tu vienkārši meklē katru iespēju un šķirbiņu kā viņā nokļūt un visvienkāršākais veids ir brīvprātīgais darbs, un tāpēc ik rudeni, kad mēs izziņojam jauno uzsaukumu (smejas) mums nav jālūdzās. Tas ko cilvēki dara, parasti tās ir meitenes, viņas pamatā palīdz sakārtot šo māju, bet ik pa laikam kāda entuziasma pilnāka palīdz arī pie izrāžu vadīšanas, pie izrāžu uzlikšanas un administratīvajiem darbiem, un tā lēnu garu iefiltrējas tajā vidē. Darbi ir dažādi, tas tiešām ir atkarīgs no cilvēka un viņu entuziasma, iniciatīvas.
 
E.L.: Kāpēc tevi ir tieši piesaistījis Dirty Deal teātris nevis kāds cits Rīgas vai Latvijas teātris?
 
Anna Zagorska: Es nevarētu teikt, ka es tā ļoti apzināti gāju uz to: “ Kā es tagad te strādāšu Dirty Deal’ā”. Es tikko biju atbraukusi uz Rīgu mācīties un studēju teātra teoriju. Man vienkārši gribējās visu redzēt un visur būt, bet vairāk par visu man gribējās būt virtuvē, itkā man vajadzēja lasīt un analizēt tekstus, bet man gribējās būt virtuvē. Es nezinu, bet man šķiet, ka Aija (Murāne) mani atvilka šeit uz “Visi mani prezidenti” pirmizrādi, vajadzēja te palīdzēt kaut kādus galdus klāt, un tad tas vienkārši tā notika. Tā līdzīgi arī ar “Homo Novus”, kad es nestrādāju Dirty Deal. Paldies Gundegai Laiviņai - viņa ik pa laikam ir aicinājusi strādāt, un es to kā lielu godu uztvēru. Tu vienkārši uzkaries dažās vietās, kurās tevi arī novērtē. Tāds apzināts mērķis arī sanāca.
 
E.L.: Kurš ir tāds iespaidīgākais Dirty Deal projekts vai sasniegums šo gadu garumā, kuru tu gribētu izcelt?
 
Anna Zagorska: Es tiešām ļoti no sirds lepojos ar oriģināldramaturģiju, un ne tikai par dramaturgiem, vēl vairāk es lepojos ar režisoriem. Lai kā es gribētu teikt, ka balvām nav nozīmes, bet Spēlmaņu Nakts nominācijas parāda to, ka viņiem sanāk un viņi ir noķēruši aktualitāti un laikmetīgu teātra valodu kādā sarunāties ar skatītāju, tā kā, jā, jaunā dramaturģija ir tas, ar ko šim teātrim ir jālepojās, par ieguldītu lielu darbu, enerģiju.

E.L.: Jā, un arī izrādes formas jums visai inovatīvas – izstāde-izrāde, koncerts-izrāde, arī “Mārupīte” ir izrāde-pārgājiens.
 

Anna Zagorska: Jā, Latvijas teātrī tā ir, bet Pasaules teātrī tas jau ir kaut kas ļoti garlaicīgs, jāsaka kā ir.
 
E.L.: Latvijā viss tā lēnāk notiek?

 
Anna Zagorska: Mums ir ļoti tradicionāls teātris, kurš ļoti lēnām maina savu valodu, jo mums ir tieši viena teātra skola, kurā ir... visu cieņu, burvīgi pasniedzēji, bet estētikā strādā pēc vienas krievu reālpsiholoģiskās skolas, un, es domāju, ka tas ir tieši tas iemesls, kāpēc latviešu teātris ļoti lēni uzņem pasaules estētiku un tēmas. Manuprāt, šo funkciju, ja nepilda Kultūras Akadēmija, tad pilda “Homo Novus” un Latvijas Jaunā teātra institūts, piedāvājot uzsūkt garšas un smaržas no visas pasaules.
 
E.L.: Nobeigumā vari pastāstīt, kura ir tava mīļākā izrāde no jaunā repertuāra, ko tu ieteiktu ikvienam apmeklēt?
 
Anna Zagorska: Ir izrādes, un es to nesaku dēļ diplomātijas, kuras tu nevari nolikt blakus, tāpēc, ka stāsts un forma ir pilnīgi citādāki. Es esmu pilnīgs “Andrieva Niedras” fans, man tas šķiet dimantiņš noslīpēts no visām pusēm, mani ļoti aizrauj tas, kā saslēdzās visi elementi, ka aktierim ir vienlīdz liela loma kā gaismu partitūrai, kā skaņai, un ir vienkārši kaifs skatīties, kā visi meistari, ir saslēgušies tādā pulksteņa zobratiņā, un darbs pats par sevi ir labs un interesants, kā arī pietiekami sarežģīts. Man ļoti patīk arī Mārča Lāča “Gruzona Ehinokaktuss”, kaut vai tāpēc, ka man vienkārši šķiet ir jārunā sabiedrībā par garīgo veselību un depresiju, nomāktību. Mums būtu jābūt daudz godīgākiem un maigākiem pret sevi un ļoti žēl, ka mūsu sabiedrība ir noslēgta un izvairīga runāt par šīm tēmām, tāpēc visu cieņu Mārcim, un paldies, ka viņš lēnām, bet šādas tēmas izceļ arī teātrī. Tās arī būtu manas top izrādes (smaida).
 
E.L.: Paldies par tik saturīgu un bagātu interviju.
 

Anna Zagorska: Paldies! 

Elīna Labrence

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: