Skaļāk! RSU Studentu medijs

Blogs

18. jūnijs, 2018

5 zvaigžņu viesnīcas darba aizkulises

Pārslogotas dienas un negulētas naktis, bet šī meitene nespētu būt priecīgāka, strādājot savu sapņu darbu. Alīna strādā luksusa viesnīcās Francijā un tās kolonijās par konsjeržu, kam latviešu valodā, tuvākais tulkojums varētu būt administrators.  Franču šiks un apkalpošanas manieres Alīnai ir vistuvākā interese.  5 zvaigžņu viesnīcas aizkulises. Intervija ar Alīnu Strogonovu. 

Lūdzu, pastāsti, ko vairāk par savu profesiju.
Manu profesiju ir grūti izskaidrot. Es strādāju viesnīcas uzņemšanā jeb recepcijā, strādāju tieši Francijā. Man ir divi amati, esmu kā  konsjeržš, tas ir cilvēks, kas organizē visu viesu aktivitātes ārpus viesnīcas, vai arī strādāju uzņemšanā par administratoru. Un  trešais darbs ir guest relations (viesu attiecības) un tas ir cilvēks, kas atbild par klientu vajadzībām viesnīcas iekšienē. Guest relations ir ļoti plašs loks ar zināšanām, man ir jāzin viss par viesnīcas klientiem, sākot ar pašu vieglāko – klienta dzimšanas dienu, loģiski, ka mums viņa ir zināma. Beidzot ar to, kas viņam patīk un kas nepatīk. Kādas smaržas viņam patīk un kādu kafiju viņš no rītiem dzer. Tas ir tā ļoti pa lielam! Protams ,tas viss tiek uzzināts ne tieši jautājot cilvēkam, bet no manas puses- es esmu tā kas savāc to informāciju no dažādiem servisiem viesnīcās. Piemēram, klients ir bijis viesnīcas restorānā, tad es eju jautāt uz restorānu, ko  klients pasūta un vai ir kas tāds, kas atkārtojas, kas viņam patīk - tad es to visu ierakstu viesnīcas datubāzē. Tas būtu tādos lielākajos vilcienos. Administratoru darbs ir tāds ko saprot visi. Tie ir check in, check out (ierakstīšanās un izrakstīšanās, pēc tam vadīt visu, kas ir saistīts ar klienta rēķiniem un vēlāk tos pārbaudīt – tas ir administratīvs darbs. Būtībā- es vienmēr esmu kontekstā ar klientu, dažreiz tas var būt administratīvāks darbs, dažreiz mazāk. Man ir jāgādā, lai klients jūtas labi.
Tu esi gandrīz kā psihologs?
Es esmu problēmu risinātājs un psihologs. Man pat ir jāprot klienti pārsteigt. Strādājot šajā industrijā, es sapratu, ka vienalga cilvēki to gaida, viņi gaida to “Oho!” momentu ceļojuma laikā. Klienti cer.  ka būs kas tāds, kas  viņus pārsteigs un liks jautāt: “Kā mēs to zinām?”
Lai izveidotu šo pārsteigumu, jūs neliekat visas klasiskās lietas, kas varētu patikt ikvienam, bet gan piemeklējat katram savu?
Tieši tā, katram savu. Bet klienti jau neredz mūsu iekšējo virtuvi ,bet viņiem rodas priekšstats, ka viss ir tik viegli un plūstoši. Lietām jābūt ir savā kārtībā. Bet aiz tā visa slēpjas ļoti liels darbs! Man ir jāpievērš uzmanība katrai detaļai ko klients man stāsta. Ja strādā viesnīcā, kur pašam ir prieks un lepnums strādāt, tad tie klienti, viņi tiešām gaida, ka tu zini visu. Lai arī viņi atbrauc 10. reizi uz šo viesnīcu un šajā laikā ir pamainījies viss personāls, klientam tāpat ir jājūtas tā, ka viņš atkal ir ieradies mājās. Viens no spilgtākajiem piemēriem, ko varu minēt ir sekojošs. Klienti mēdz atstāt arī savas personīgās lietas viesnīcās, jo viņi šeit brauc katru gadu vai biežāk. Pieņemsim tiek atstātas ģimenes bildes, ko viņi savā istabiņā vēlas redzēt un i tā, ka mēs to visu sistematizējam, mēs pierakstam to, ka šī fotogrāfija stāv uz šis vai tās kumodes. Tas varbūt ir smieklīgi vai nevajadzīgi, bet man patīk.
 
Vai to varētu saukt par aspektu, kas atšķir šīs luksusa viesnīcas no lētākajām?
Jā, šeit par visu tik padomāts līdz pēdējai detaļai. Es varu salīdzināt ar viesnīcu Nicā, kas bija diezgan liela, tās bija 117 istabas klientiem, jo parasti es strādāju viesnīcās, kur ir 30 numuriņi. Varbūt pat ne attieksme, bet tas cik ļoti tu vari pievērst katram klientam uzmanību. Tāpēc Nicā , tā viesnīca man nepatika, jo es varu vēlēties izdarīt daudz, bet tīri fiziski tu nevari, jo cilvēku ir daudz. Dažreiz pat nevar pamanīt ka kāds jau ir aizbraucis, kur nu vēl veikt kādu patīkamu žestu, ko viņš atcerēsies.

Kā tu nonāci līdz izvēlei strādāt tūrisma jomā
? Man pat nav tāds veids, kā es līdz tam nonācu, jo visu bērnību, cik es sevi atceros, man nekad nebija skaidras atbildes, vai vīzijas, ka jā – es gribu būt par ārstu vai aktrisi. Bet tas bija 11. vai 12. klases beigās, man vienkārši parādījās tāda jušana, ka tūrisms ir mans, es pat nesapratu, ko tajās viesnīcās dara. Man likās, ka tur ir kāda sava pasaule. Viennozīmīgi tur spēlē sava loma, ka es vēlējos braukt studēt uz Franciju un arī tas, zināmā mērā, mani ievirzīja šajā viesnīcu pasaulē.


Un kāpēc tieši Francija?

Francija ir pazīstama ar franču viesmīlību, viņi prot to darīt. Franči to dara ar savu šarmu un pieeju. Būtībā ar viesnīcu menedžmentu pasaulē slavenas ir divas valstis : Šveice un Francija. Francija mani kaut kā piesaistīja, jo tā ir viņu sfēra, tāpat kā mode un virtuve.
Kā tev šķiet, vai jaunam latvietim, kas līdzekļu varbūt nav tik daudz, ir iespējas braukt un studēt tūrismu ārpus Latvijas robežām?
Protams, ka jā. Es sākumā vispār neskatījos privātās iestādes, domāju tikai par Franciju, biju ar to apsēsta. Ir ļoti daudz valstu universitāšu, kur apgūt tūrismu. Kad es sāku pildīt dokumentus, es pieteicos vismaz 10 universitātēm, tas gan bija vājprāts gan no dokumentu, gan iestāšanās viedokļa. Protams, ir jādomā, ka pametot Latviju, tev būs jāatrod, kur pašam dzīvot – tā ir tāda ne neērtība, bet lieta ar ko jāsamierinās. Atrast vietu dzīvošanai nav viegli! Tas laikam bija tas, kas mani uztrauca.
Pēdējais darbs pagaidām ir bijis Senbartelmī, Francijas aizjūras teritorijā, vai tev bija konkrēts darba laiks?
Nē, nu man ir grafiks. Bet atnāku es vienmēr laikā. (smejas) Bet, protams, ir izņēmumi, ka kāds neatnāks, bet tas jau visos darbos gadās. Atnāku es vienmēr laikā, bet kad es aiziešu, es nekad nezinu. Bet grafiks ir, bet tas viss ir diezgan brīvi. Man svarīgi ir tas, ka man patīk mans darbs un man nav svarīgi cikos es to pabeigšu. Es zinu, ka tas ir traki un varbūt pat nav veselīgi. Tā nedrīkstētu strādāt, bet es apzinos, ka es tā nedarīšu mūžīgi, jo kaut kad būs jau jānomierinās. (smejas)

Kas tev vislabāk patīk savā darbā?
Vislabāk man patīk tas, ka klienti pienāk pie manis ceļojuma beigās, atceras manu vārdu, vai mani ir izveidojies kāds kontakts ar klientu un viņš atnāk, lai man pateiktos par fantastisko apkalpošanu, vai arī vienkārši, ka man ir sanācis kaut ko izdarīt. Man patīk, ka kāds pamana manu darbu, jo es to esmu veikusi ar visu savu sirdi.
 
 Intervēja Aleksandra Zēberga

Tev varētu patikt

Komentāri

Neviens komentārs vēl nav pievienots.

Komentēt

Vārds:

E-pasts (netiks publicēts):

Komentārs: