Īsfilma par “Zero Waste” dzīvesveidu | RSU Skip to main content

Īsfilma par “Zero Waste” dzīvesveidu

Šā bakalaura darba nosaukums ir “Īsfilma par “Zero Waste” dzīvesveidu”, kuras nosaukums ir “Pēdas”.  Tā autore ir Everita Krūma-Mudele, kura studē Rīgas Stradiņa universitātē komunikācijas fakultātē multimediju komunikāciju.

Radošais bakalaura darbs tiek veidots, lai izglītotu sabiedrību par atkritumu piesārņojumu Latvijā un veidiem, kā samazināt to daudzumu. Tā galvenā doma ir izveidot dokumentālu īsfilmu, kurā pati filmas veidotāja iejūtas galvenajā lomā, izglīto sevi un vienlaikus arī skatītājus par vides piesārņojumu un iespējamajiem veidiem, kā mainīt pastāvošo situāciju, gala rezultātā pati uz savas ādas izmēģinot, kā tas ir- gatavot vakariņas un dzīvot neradot papildus atkritumus, kas nonāk zemē.

Lēmums veidot šādu dokumentālo filmu tika pieņemts pēc sevis izglītošanas atkritumu apsaimniekošanas jomā, uzzinot, ka šobrīd katrs Latvijas iedzīvotājs gadā saražo ap 350 kg atkritumu no kuriem 80% tiek aprakti poligonos un tie sadalīsies tikai pēc vidēji 200 gadiem. Lielākā daļa sabiedrības neuzskata, ka saražotais atkritumu daudzums ir problemātisks, jo tos savā ikdienā neredz. Mums ir labi attīstīta atkritumu apsaimniekošana, tomēr tas neizslēdz faktoru, ka atkritumi uz vienu iedzīvotāju tiek saražoti 15 reizes vairāk nekā, piemēram, tas ir Indijā.

Ir skaidrs, ka šī filma jāizmanto, kā materiāls, ar kuru uzrunāt dažādus preču ražotājus, galu galā tieši viņi ir tie, kas atbild par iepakojumu radīšanu un nogādi līdz iedzīvotājiem. Tādā veidā būtu iespējams risināt problēmu pašā tās saknē, nevis cīnīties ar rezultātu, kādu šobrīd piedzīvojam. Protams, arī preču patērēšanas paradumi ir jāmaina, lai samazinātu vidē nonākošo atkritumu skaitu.

 Viens no efektīviem veidiem, kā mainīt preču patērēšana paradumus sabiedrībā ir iepazīstināt iedzīvotājus ar nu jau arvien populārāko Zero Waste jeb nulles atkritumu dzīvesveidu.

Šī dzīvesveida pamatā ir pārliecība, ka ir iespējams dzīvot neradot jaunus atkritumus. Tas, protams, ir izcilais variants uz kuru vajag tiekties, realitātē, jo mazāk radīti nepārstrādājami atkritumi, jo labāk. Aktīvākie dzīvesveida pārstāvji var lepoties ar to, ka gada laikā piepilda vien puslitra burciņu ar atkritumiem.

 Šī dabai draudzīgā dzīvesveida pamatā ir četri principi šādā secībā: atteikšanās, samazināšana un atkārtota izmantošana, pārstrāde. Atteikšanās apzīmē atteikties no produktiem un lietām bez kurām ikdienā var iztikt. Tā, piemēram, atteikties no čipšiem pakās vai konfeti dzimšanas dienā, kuri tikai rada atkritumus un nav obligāti nepieciešami. Ja nav iespējams atteikties pavisam, tad nākamais solis ir vismaz censties samazināt patērēto daudzumu. Tāpat arī iegādāties produktus vienreiz lielākā iepakojumā nevis daudzos mazos. Nākamais solis ir padomāt vai iegādāto lietu, produktu, iepakojumu būs iespējams izmantot vēlreiz. Izcils piemērs ir vienreiz iegādāties vairākkārt lietojamo kafijas krūzi tā vietā lai katru reizi ņemtu jaunu vienreiz lietojamo. Tāpat arī ar iepirkšanās maisiņiem, ja mājās jau ir, ejot uz veikalu ņemt līdzi vecos, bet ja tie beigušies, vienreiz iegādāties auduma iepirkumu somu un izmantot to regulāri. Pēdējais solis ir pārstrāde. Arī pirms vairākkārt lietojamu priekšmetu iegādes jāpiedomā pie tā vai to būs iespējams pārstrādāt- radīt tam jaunu dzīvi nevis pieļaut nonākšanu atkritumu poligonā.

Dokumentālā īsfilma par šī dzīvesveida nepieciešamību un iespējām Latvijā tika veidota pēc līdzdalības un performatīvā tipa, apvienojot dažādas dokumentālo filmu uzņemšanas tehnikas un stilistikas. To var iedalīt trīs daļās. Pirmā filmas daļa, kura kalpo arī kā ievads ir pašas autores skatījums uz atkritumu situāciju valstī. Tiek uzsvērtas neskaitāmās iniciatīvas un akcijas, kādas bijušas, tomēr rezultāts no tām ir niecīgs. Autore runā par to, ka Latvijas iedzīvotāji redz sakoptās ielas un parkus neredzot kur un cik daudz nonāk viņu atkritumi. Ja katram būtu ar saviem atkritumiem jātiek galā pašam, tie tiktu radīti daudz mazāk.

Filmas galvenajā daļā tiek uzrunāts Latvijas Zaļā punkta direktors un tāpat arī seko intervija ar aktīvu nulles atkritumu dzīvesveida pārstāvi Lauru S. Intervijā ar Latvijas Zaļā punkta direktoru tiek gūtas gan zināšanas ar to, cik daudz atkritumi tiek radīti Latvijā ik gadu, cik daudzi iedzīvotāji šķiro atkritumu, kur tie nonāk, kādi ir to pārstrādes veidi.

Intervija ar bezatkritumu dzīvesveida pārstāvi ievada filmas trešo daļu, kurā autore veic eksperimentu cenšoties iegādāties produktus lazanjas pagatavošanai gan pēc saviem vecajiem paradumiem, tuvākajā piemājas Maxima veikalā, gan atsevišķi iepērkot produktus pēc iespējas līdzīgākai lazanjai beziepakojuma veikalā un centrāltirgū, neradot papildus atkritumus.

Filmas izskaņā katram tās skatītājam tiek dota iespēja pašam padomāt par to cik daudz nepārstrādājamu atkritumu viņš rada. Tā neuzstāj konkrētu viedokli, nenosoda un neceļ slavas saulītē šo dzīvesveidu. Tas tiek piedāvāts, kā iespējama atbilde uz pastāvošo piesārņojuma problēmu. Katram pašam jāspēj izvērtēt vai no šī dzīvesveida vēlas ko paņemt vai nē.

Mājas lapām, kampaņām, sižetiem un sociālajiem tīkliem radītais 15 minūšu formāts ir īpaši atbilstošs. Šo filmu var izmantot, kā izglītojošu materiālu par atkritumu piesārņojumu un tā novēršanas iespējām. Tas lieliski piemērots tieši, lai uzrunātu cilvēkus “no malas”, kuri pirmo reizi dzird, ka eksistē šāds dzīvesveids un nav gatavi krasi mainīt savus ikdienas paradumus.

Lai iesāktais darbs neapstātos pēc dokumentālas īsfilmas izstrādes, darba autore ierosina šo darbu izmantot kā pamatu pilnmetrāžas filmas izstrādei, apkopojot vairāk viedokļus, apmeklējot vairāk zinošas personas un gala rezultātā dzīvojot bez atkritumiem ilgstoši. Veidojot šo darbu, tika uzklausīti viedokļi, kā “cilvēki uzskata, ka atkritumu problēma uz viņiem neattiecas” vai “neesam jau Indija”, kas norāda uz to, ka ir nepieciešams izglītot un mainīt pastāvošo situāciju. Mediji ietekmē cilvēku uzskatus un ja medijos paustā informācija izglītos atkritumu piesārņojuma jautājumos, vairāk cilvēki aizdomāsies par savas rīcības sekām.

Pēdējo gadu laikā par piesārņojumu un vides problēmām runā daudz, bet tas pārsvarā norisinās sociālajos medijos un firmu vai privātpersonu kampaņās. Sabiedrība uz vides aizstāvjiem mēdz noraudzīties kā uz trakajiem, neticot vai uzskatot par pārlieku ekstrēmiem. Kā darba autore vēlējos šo darbu izveidot ar citu skatupunktu, bez vēlmes pārliecināt, bet gan parādīt realitāti. Tuvākajā nākotnē paredzams, ka šis temats tiks attīstīts un audio vizuāli darbi par šo tēmu sekos. Apzināti tika izvēlēts temats, par kuru dzirdēts daudz, tomēr nepieciešams atsvaidzināt un aktualizēt. Noslēdzot šo darbu var izvirzīt secinājumu, ka darbs veikts veiksmīgi, pēc labākās sirdsapziņas, atbilstoši nodrošinātajiem laika un finanšu resursiem.