Žurnālista izglītībai jābūt Skip to main content

Žurnālista izglītībai jābūt

Iedvesmas stāsti

Sporta žurnālists Armands Tripāns: žurnālista izglītībai jābūt

“Mani neinteresē sports vai tā rezultāti. Man sports patīk personību dēļ, mani uzrunā stāsts par ceturto vietu, kad kādam ir pietrūcis tas centimetrs, tas milimetrs un tas ir tas, ko es vēlos pastāstīt.” Vienmēr paškritiskais un izaicinājumus meklējošais LTV “Sporta studijas” vadītājs un vairāku dokumentālo filmu autors - Armands Tripāns atklāj savus sporta žurnālista karjeras līkločus. Daloties savos pieredzes stāstos, A. Tripāns rod atbildes - ko žurnālistika nozīmē kādam, kurš nekad nav gribējis būt TV vadītājs, kā meklēt dziļāk par pievilcīgiem virsrakstiem un kur tiek novilktas līnijas starp žurnālistu un cilvēku.

Armands uzsver, ka žurnālista karjeras pirmais un svarīgākais solis ir uzdrīkstēties. “Un tas ir tas mūsu profesijas sāls – zināt, ka Tev vajag un nevienam citam, tāpēc ej un pats dari. Tev jābūt ar savu degsmi un savu – ko es gribu pateikt pasaulei.” Pēc viņa domām, cilvēks nekad nevar būt zaudētājs, darot to, kas no sirds patīk. Pats atzinis, ka esot ārkārtīgi godprātīgs, uzskata, lai vai kur un kāds žurnālists būtu - nekad nedrīkst rīkoties pret savu sirdsapziņu. “Lai vai kādi kārdinājumi trāpītos pa ceļam, vissvarīgākais, ir Tavs vārds. Nevis tas, kas Tev ir pasē, bet tas, kas Tu esi. Ir jābūt godīgam.”

Divdesmit gadus spēlējot hokeju un mācoties sporta akadēmijā, Tavs mērķis tajā laikā nebija kļūt par žurnālistu, kā Tu nonāci tur, kur esi tagad?

Pēdējā gadā, kad spēlēju hokeju, es savam trenerim Oļegam Znarokam pateicu, ka braukšu uz Angliju strādāt, īstenībā es gribēju redzēt pasauli, spēlējot hokeju es apbraukāju neskaitāmas valstis, taču redzējis tiku tik maz un, atbraucis atpakaļ no Anglijas, es sapratu, ka vairs neredzu sevī motivāciju spēlēt hokeju. Taču es skaidri zināju, ka gribu būt tuvu tam, tas bija mans galvenais vadmotīvs – būt tuvu sportam. Tajā laikā bija lattelecom telefona būdiņas, es atšķīru telefonu grāmatu un atradu Andra Ušacka, LTV sporta redakcijas vadītāja, telefona numuru. Atnācu uz televīziju, tāpat kā tagad šeit nevarēja tikt iekšā bez caurlaides, bet man pietika nekaunības, es nezinu, ko es sastāstīju apsargam, bet es tiku augšā bez tās. Topošajiem žurnālistiem vai TV vadītājiem priekšnieks nekad neizraksta caurlaides, tas ir pirmais uzdevums - tikt augšā, un ar to es tiku galā. Priekšniekam pirmajā intervijā uzreiz teicu, ka es nemāku rakstīt, man nav laba valoda, taču mani pieņēma. Sākumā palīdzēju Mārim Rīmenim taisīt ziņas, biju korespondents, pirmais ziņu sižets bija drausmīgs, man Dāvids Ernštreits teica, ka es nekad nevarēšu runāt mikrofonā. Man nebija nekādu iemaņu, bet tas, kāpēc mani paņēma, bija mana frāze – es Tevi nepievilšu! Tā es nonācu un vēl joprojām esmu televīzijā.

Kāds bija Tavs pirmais atbildīgais darbs televīzijā?

Pirmajā uzdevumā, man šķiet, es braucu uz sieviešu basketbolu, tas notika Hanzas vidusskolā, RTU komanda spēlēja pret Avantis, kuras komandas treneris bija Pēteris Višņēvics, es īstenībā daudz no pirmā sižeta neatceros, godīgi sakot, es daudzus savus darbus neatceros, bet pirmais, protams, bija drausmīgs - kā es runāju, ko es runāju un kā montēju.

Ņemot vērā to, ka Tev nav ar žurnālistiku saistītas izglītības, vai Tu piekrīti uzskatam, ka žurnālista darbu nevar iemācīties?

Žurnālista izglītības man nav, taču es būtu priecīgs, ja man tāda būtu bijusi. Es tiešām visu ieguvu tikai pašmācības ceļā, gan montēt, gan intervēt. Ir daudzi, kuri nāk no augstskolas un viņi nemaz nemāk montēt, ar domu – viņi to dara tehniski pareizi, bet viņi neredz to bildi un kopainu. Teorētiskās zināšanas ir vajadzīgas, bet atrast vai iemācīties to svarīgāko – ko Tu gribi pateikt, nevar. Atbildot nedaudz citādāk par izglītību, man ir izcils piemērs, ka ir jāmeklē dziļāk! Ne vienmēr pareizais no grāmatām vai skolā iemācītais, ir tas pareizais paņēmiens. Nordea maratons – visi skrien, visi tur ir, priekšnieks saka: “Aiziet, mums arī tur jābūt, jāfilmē, jārāda.” Es teicu: “Nē, darām tā – es tur būšu, uzfilmēšu, bet atrodam vienu cilvēku, kuram no sirds skriešana ir kas vairāk.” Tajā maratona dienā, mēs nofilmējām stendapu pie mola un uzreiz aizbraucām uz Vecbebriem un parādījām puisi – Gati Caunīti, kurš skrien bez rokām un katru dienu skrien pa lauku ceļu, ir skrējis maratonus, taču viņam skriešana ir kas vairāk, kā mēnesi pirms maratona gatavoties un, kad maratons noskriets, beigt. Ar to es gribu pateikt, ka ir nepieciešams rakt dziļāk un ne vienmēr grāmatas to iemāca. Es uzskatu, ka man būtu daudz vieglāk sākt, ja man būtu bijušas teorētiskās zināšanas, bet vienā brīdī tik un tā ir jāsāk un jāiet darīt pašam.

Kā trīs tēzēs Tu raksturotu žurnālistiku Latvijā?

Ārkārtīgi pieejama, viss kas Tev nepieciešams ir ļoti viegli sasniedzams. Žurnālistika ir virspusēja, saukļi vienmēr ir redzamāki, bieži saturs netiek atklāts līdz galam un trešā - bagāts Tu nebūsi, žurnālistika nav profesija, ar kuru nopelnīt, bet Tu būsi piepildīts cilvēks, ja tajā atradīsi sevi.

Kādas ir lielākās grūtības, ar ko Tev nākas sastapties žurnālista darbā?

Laiks un līdz ar to ģimene - tas ir tas, kas cieš visvairāk, jo darba ritmu, to nevar uztvert. Mani stāsta varoņi un sižets diktē manu laiku.

Vai profesijas ēnas puses atmaksājas?

Viennozīmīgi. Neskatoties uz to, cik daudz laiku šis darbs aizņem, es nekad neesmu strādājis. Man ir paveicies, ka es ne reizi nedomāju – ak Dievs, man atkal jāiet uz darbu. Žurnālistikā es varu gūt piepildījumu, es kaifoju no tā. Veidojot Helmuta Baldera vai Uļjanas Semjonovas filmu, es televīzijā pavadīju laiku līdz diviem, trijiem naktī. Neskaitot darba laiku, žurnālistikā naudu nenopelnīsi, nevar būt bagāts un situēts, strādājot medijos, bet mediji aizvedīs pie cilvēkiem, kas atvērs pilnīgi citas iespējas dzīvē. Es ar savu profesiju, intervējot un strādājot, esmu bijis gandrīz pa visu pasauli, esmu apceļojis apmēram 40 valstis.

Kas Tev sniedz gandarījumu darbā?

Man ir tā problēma, ka es pats kaifoju par saviem sižetiem, par to darba mirkli, drīzāk epizodēm, kad ir izdevušās, kaut ko dabūt laukā, kaut ko īstu, protams, beigās vienmēr pamanu nepilnības, ka nav varbūt līdz galam labi. Tāpēc gandarījumu vairāk sniedz radošais process, kamēr veido un plāno. Ja sākotnējās ekspektācijas sakrīt par 80%, tad tā jau ir svētlaime.

Kur Tu smelies iedvesmu stāstiem un darbam?

Bieži vien lūkojoties, kā strādā mūsu ārzemju kolēģi, kā viņi veido sižetus olimpiādēm un tā bieži mēs ar operatoru Artūru arī meklējam ačgārnus veidus, kā atspoguļot stāstus, darām kaut ko pilnīgi traku, tā kā nekad agrāk, it kā nepareizi un tā var iedvesmoties. Arī stāsts par Gati Caunīti, tas ir piemērs – nedarīt, kā visi. Izaicinājumi iedvesmo, kad aizbrauc uz Ameriku un Tev aizcērt durvis, sakot, ka nevarēsi uztaisīt 30 sekunžu stāstu. Tad sāc domāt, ko tomēr var izdarīt.

Kā žurnālistika ir mainījusies, kopš tu uzsāki savu karjeru?

Ir telefons, visu var filmēt, kā arī viss ir ļoti viegli sasniedzams. Man ir nepieciešami divi telefona zvani un ar trešo es jau runāšu ar prezidentu. Mēs esam unikāla vieta, mēs Latvijā trīs telefona zvanos varam iegūt jebkuru cilvēku. Agrāk informāciju nebija tik viegli iegūt, kā tagad.

Kāda ir bijusi tava sliktākā pieredze vai neveiksme darbā?

Pirms trīs vai četriem gadiem Ernests Gulbis spēlēja French Open un sapratām, ka jābrauc, jo viņš ir gandrīz finālā. Mēs aizbraucām uz pusfinālu, viņš spēlēja pret Novaku Džokoviču un viņš zaudē, viņš ir savas karjeras augstākajā punktā, bet iedod interviju uz piecām minūtēm. Mēs esam speciāli aizlidojuši pie viņa, mēs esam vienīgie Latvijas žurnālisti, es esmu vienīgais, kas stāv pretī un viņš pasaka man – “man nepatika mūsu iepriekšējā saruna”, lai gan toreiz man bija teicis pretējo, ka viņam patika intervija. Tas sižets jau bija smuks, tikai tas emocionālais faktors, jo es jau neko ļaunu negribēju. Protams, arī viņu var saprast un, iespējams, viņa vietā es rīkotos tāpat, bet no otras puses ir rūgtums, jo es arī tikai daru savu darbu. Jūties kā apšmaukts.

Vai bieži gadās nokļūt dilemmā starp lielisku stāstu un cilvēcisko faktoru?

Te, manuprāt, jau izpaužas ieaudzinātās cilvēka vērtības, tas jau vairs nav žurnālists. Man ir tādi daudzi piemēri. Viens izteikts piemērs ir mans veidotais stāsts – ir pagājuši 15 gadi kopš olimpiskās medaļas un arī es kā bērns skatījos un jūsmoju par to, kā tā tika izcīnīta, viņš bija kā piemērs. Pēc tiem 15 gadiem es izdomāju uztaisīt stāstu par to, ko viņš dara tagad, kā tā medaļa ir mainījusi viņa dzīvi. Filmēju tā laika cilvēkus, šā laika cilvēkus un tie visi, kas tajā laikā bija viņam blakus, tagad man prasa - kā viņam iet, vai viņam viss labi? Viens prasa, otrs prasa – vai viņam ir atkarības? Un es jūtu, ka tā aura ap viņu vairs nav tāda, kā bija agrāk, tas ir par tuvajiem cilvēkiem, kamēr tauta viņu ir uzcēlusi tajā olimpā, viņš ir tautas varonis. Taisot to stāstu, es sapratu, ka man ir iespēja – vai nu es tagad būšu “karalis” un parādīšu visiem lūk viņš ir tagad tāds, ka viņš ir atkarībnieks vai es tautai atstāšu varoni un to neteikšu. Tad Tu nonāc pie izvēles vai publicēt puspatiesību vai atstāt tautai to, kas jau monumentāli ir iesakņojies atmiņās kā varonis. Es izvēlējos otro. Pēdējā filmēšanas reizē tas cilvēks man pateica paldies, ka, es zinādams, par to neprasīju un neiekļāvu stāstā. Es jau pirms tam biju izlēmis, ka to neteikšu. Ja es to atklātu, tas būtu visos mediju virsrakstos, bet cilvēciskais jautājums ir, vai Tu to gribi un vai Tev to vajag.

Vai žurnālistika Tev vēl aizvien liek izkāpt no komforta zonas?

Jā, braucot uz sižetu, manuprāt, nedrīkst domāt un paļauties, ka kaut kas taču tur būs, cilvēks pats pastāstīs, ir jāzina, ko tieši Tu vēlies zināt un ko vēlies no tā stāsta. Nevar atslābt un doties intervējamā pavadā vai cerēt, ka stāsts pats veidosies.

Kādas ir lielākās atšķirības televīzijas žurnālistikā?

Ir jābūt valodai un dikcijai, kas man varbūt nav. Daudziem mana balss un vadīšana nepatīk, bet es to daru tā, kā es dzirdu. Arī manās filmās un sižetos daudziem liekas, ka es varu visus saraudināt. Tāpēc, kad ir nepieciešams emocionāls sižets, nāk pie manis, ja vairāk humoristisks, tad pie Reiņa Ošenieka – katram nepieciešams savs paraksts. Televīzija ir interesantāka, ir kamera, ir mikrofons, rakstošais ir vairāk urķējošs, ja man būtu laba valoda, es labprāt arī rakstīt. Televīzijā žurnālistam ir saikne ar producenta darbu, jo ir iespēja veidot un ģenerēt idejas saviem raidījumiem.

Ar ko sporta žurnālistika atšķiras no citām žurnālistikas nozarēm?

Pilnīgi ne ar ko. Iespējams, tajā stāsti ir īstāki, pašu sportu skatās, jo tas ir īsts – to nevar samelot. Un tomēr par visu vienmēr var atrast veidus, kā uztaisīt, ko īstu.

Kādas ir meiteņu iespējas sporta žurnālistikā, vai meitenēm ir grūtāk?

Noteikti, nē, tur jau tā lieta - kāpēc varbūt te tagad nav kāds cits puisis, par mani gudrāks vai izglītotāks? Tā ir uzdrīkstēšanās, tas ir iet, tas ir cīnīties. Piemēram Viktorija Kamaza, viņa mani trobelēja trīs, četras reizes mēnesī un tagad viņa ir šeit. Iespēju ir ārkārtīgi daudz, tās ir tikai jāizmanto un mums ir nepieciešamas, mēs meklējam meitenes sporta žurnālistikā.

Visbeidzot, ko žurnālista darbs Tev ir iemācījis tādu, ko nevar iemācīties citur?

Īstenībā mani cilvēki nogurdina, es tik daudz jau par viņiem zinu. Man atliek tikai iedot rokasspiedienu un es jau zinu, kāds ir cilvēks. To man iemācīja tieši žurnālista profesija, ar to pietiek, lai jau varētu uzburt viņa dzīvesstāstu.

Martina Vaivode