Anete Ašmane: nebiju domājusi, ka komponēšu - Cloned Skip to main content

Anete Ašmane: nebiju domājusi, ka komponēšu - Cloned

Iedvesmas stāsti

Studente, komponiste, žurnāliste, kritiķe – šīs pat nav visas lomas, ko var attiecināt uz Aneti Ašmani. Mūzika ir viņas lauks, kuru gan kādu laiku viņa centusies noliegt, taču pirmatskaņojumu piedzīvojis jau piektais viņas radītais skaņdarbs – fantāzija marimbai, timpāniem un stīgu orķestrim ar nosaukumu “1984”, kam par vienu no iedvesmas avotiem kalpojis Džordža Orvela plaši pazīstamais romāns ar tādu pašu nosaukumu. 

- Apskatot visu, ar ko esat nodarbojusies un nodarbojaties, var apskaust, cik daudz var uzņemties un paspēt izdarīt. Pastāstiet, ar ko tieši šobrīd aizpildāt savu ikdienu!

-To nav viegli pastāstīt, jo tā ikdiena mainās atkarībā no dažādiem projektiem un plāniem. Studēju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Esmu jau pabeigusi klavieru katedru un tagad esmu ceturtajā kursā muzikoloģijas katedrā. Ikdienā strādāju Latvijas Mūzikas informācijas centrā, kur šobrīd ir daudz darba, top jauna mājaslapa, jāpārceļ dati un jāpapildina informācija. Darbojos arī mūzikas žurnālistikā, vairāk kā piecus gadus regulāri rakstu žurnālam “Mūzikas Saule”, ik pa laikam parādos arī Latvijas Radio 3 “Klasika”, rakstu portālā “Satori” recenzijas, reizēm arī citur. Jau ilgus gadus darbojos arī studentu pašpārvaldē un citās studējošo pārstāvniecībās. Reizēm vadu arī koncertus.

Samērā jauna, bet liela un man nozīmīga dzīves daļa ir komponēšana. To es sāku pilnīgi nejauši, nekad nebiju domājusi, ka savā dzīvē komponēšu, bet pirmais mēģinājums bija pietiekami veiksmīgs, lai tas arī turpinātos. Septembra sākumā bija pirmatskaņojums lielākajam un apjomīgākajam manam darbam – tā bija fantāzija marimbai, timpāniem un stīgu orķestrim ar nosaukumu “1984”.

- Kā sapratāt, ka tieši mūzika un dažādās tās izpausmes ir lielais aicinājums?

- Mans tētis ir mūziķis un mamma ir juriste, lielāko dzīves daļu biju pilnīgi pārliecināta, ka dzīvē nekļūšu par mūziķi. Aizgāju mācīties uz mūzikas vidusskolu, vēl joprojām nedomājot, ka mācīšos Mūzikas akadēmijā, domāju, ka tas nav man, tas ir pārāk nestabili, gaisīgi, nenopietni. Pabeidzot vidusskolu, iestājos juristos Latvijas Universitātē, paralēli tomēr arī muzikologos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Pirmā pusgada – gada laikā sapratu, ka tomēr mūzika ir mana lieta, paņēmu klāt arī klavieru katedru un pamācījos abās vienlaikus, līdz sapratu, ka tās tomēr jāapgūst pa vienai. Tagad man nav šaubu, es sevi citur nemaz nevaru iedomāties, bet ilgu laiku noliedzu to, ka mūzika un skatuve ir mani “saslimdinājusi” un “inficējusi”. Savas jurista un mūziķa puses arī apvienoju ar studentu pašpārvaldi un studentu pārstāvniecībām.

- Pastāstiet, lūdzu, vairāk par savu septembra sākumā pirmatskaņoto skaņdarbu un ceļu uz to!

- Šis ir mans piektais skaņdarbs. Pats pirmais tika pirmatskaņots 2016. gada februārī. “1984” ideja tapa pirms kāda pusotra gada, pa vidu tapa arī citi darbi, bet par šo paralēli domāju. Man svarīgi komponējot ir nevis vienkārši uzrakstīt mūziku un kaut kādas notis, ko cilvēkiem ir patīkami klausīties, man ir svarīgi paust arī kādu ideju, kādu konkrētu vēstījumu. Ir komponisti, kas iedvesmojas un strādā tieši ar dabas tēmām, putniem, putnu skaņām un tā tālāk – es neesmu viena no viņiem. Man vairāk uzrunā tieši cilvēki, cilvēku psiholoģija, attieksme, vērtības mūsu sabiedrībā.

Elvijs Endelis, viens no solistiem, ir sitaminstrumentālists, kurš spēlē marimbu, viņš man ir labs draugs, zināju, ka vēlos viņu iesaistīt. Izlēmu, ka otrs solo instruments būs timpāni, mēs kopīgi vienojāmies, ka būtu patīkami strādāt ar Elīnu Endzeli, kas ir viena no Latvijā šobrīd labākajām timpānistēm. Tad veiksmīgi sarunājām, ka darbā iesaistīsies arī orķestris un diriģents.

Cilvēks pret sistēmu, kas ir neērta, ļauna, varbūt pat dažreiz stulba – vai šajā cīņā ir iespējams uzvarēt, palikt nesalauztam – par to runā Orvels, par to skaņdarbā runāju arī es

Man bija timpāni un marimba, kas varbūt nav tādi populārākie solo instrumenti, nav kā klavieres, vijole, man vajadzēja ļoti spēcīgu dramaturģisku pamatu, lai šo skaņdarbu uzrakstītu. Tā es nonācu pie Orvela. Galu galā sanāca tā, ka tas, manuprāt, šobrīd ir pat ļoti aktuāli, ņemot vērā vēlēšanas. Cilvēki, mēs visi dzīvojam kaut kādās sistēmās – ģimene, darba vide, mācību vide, sabiedrība kopumā, valsts. Katrā sistēmā ir kaut kādi noteikumi, kaut kāda kārtība, kas mums ir it kā jāievēro, bet dažbrīd šī kārtība ir izdevīga nevis lielam cilvēku kopumam, bet mazai cilvēku grupai. Cilvēks pret sistēmu, kas ir neērta, ļauna, varbūt pat dažreiz stulba – vai šajā cīņā ir iespējams uzvarēt, palikt nesalauztam – par to runā Orvels, par to skaņdarbā runāju arī es. Tas komponēšanas process tādā domāšanas fāzē patiesi bija diezgan ilgs un regulāri es pie tā atgriezos vairāk kā gadu. Notis es varu sākt rakstīt tad, kad man ir patiešām skaidrs viss dramaturģiskais pamats, tematika un mans viedoklis par to visu. Komponēt un pierakstīt notis es sāku šīs vasaras sākumā. Protams, mūziķi noteikti būtu priecīgi saņemt notis ātrāk, bet nekas, iemācījās arī šādā tempā.

- Vai Latvijā ir viegli būt jaunajam komponistam tieši klasiskajā mūzikā? Kāpēc?

-Jāsaka, ka man laikam ir paveicies – kompozīciju es neesmu studējusi, tikai klavierspēli un muzikoloģiju. Studiju procesā iepazinos ar pasniedzēju Andri Vecumnieku, kā muzikologam man pie viņa bija instrumentācija. Es nevarēju vienkārši paņemt skaņdarbu un to pārlikt citam sastāvam – man vienmēr vajadzēja kaut ko pielikt klāt un pamainīt. Tad Andris ierosināja komponēt projektam – Mūzikas akadēmijā ir festivāls “deciBels”, kompozīcijas studenti studentu korim komponēja skaņdarbus, Andris piedāvāja arī man.

Es piekritu, aizbraucu mājās un domāju – ārprāts, es taču vispār nezinu, kā cilvēki komponē, kā tas notiek, ko man tagad darīt? Uzkomponēju skaņdarbu, kas laikam izdevās diezgan labs, pēc kāda laika to savā repertuārā kādā no koncertiem iekļāva Latvijas Radio koris ar diriģentu Sigvardu Kļavu, kas bija milzīgs šoks – kā tā var notikt, es uzrakstu pirmo skaņdarbu dzīvē un to paņem Radio koris! Tam sekoja nākamie skaņdarbi gan korim, gan kamermūzika. Es ceru, ka šie panākumi ir tāpēc, ka man komponēšana vismaz nedaudz padodas, bet tas noteikti ir arī tāpēc, ka man ir kontaktu loks. Pēdējā skaņdarba gadījumā es aizgāju pie Andra Vecumnieka, es teicu, ka man ir šāda ideja, kas varbūt izklausās traki un nezinu vai iespējami, bet varbūt mēs varētu sarunāt, ka mēs ieplānojam orķestrim repertuārā šo skaņdarbu. Viņš deva man iespēju. Līdz ar to – es nevaru sūdzēties, ka man būtu ļoti jāmeklē iespējas vai jāpierunā kāds. Ja es būtu tikai komponiste, man noteikti būtu vairāk izmisuma sajūta, bet tā kā kompozīcija ir tikai viens no aspektiem, ar ko nodarbojos, tad es to uztveru mazliet mierīgāk – es jau neesmu komponiste, es tikai hobija līmenī. Man vienmēr ir atkāpšanās ceļš, tāpēc es to neuztveru tik saasināti.

- Cik grūti ir vienlaikus būt gan kritiķim, gan komponistam?

Tomēr jānonāk pie tā, ka tas tomēr ir viens viedoklis, tas tomēr ir tikai viens no maniem skaņdarbiem, tā tas būs vienmēr.

- Lai to varētu darīt, ir vairākas lietas pašam priekš sevis jānosprauž un jāsaprot, es tās neesmu sevī atrisinājusi. Šobrīd gan es kādu laiku jau attālinos no mūzikas kritikas. Man tas vispār iet tā pa periodiem - ir kāds laiks, kad es vairāk pievēršos kritikai un žurnālistikai, tad ir laiks, kad es vairāk komponēju vai veltu laiku kādai citai nodarbei mūzikas laukā. Skaidrs ir, ka tu īsti nevari būt abās pusēs vienlaikus. Piemēram, ja es tagad rakstītu kritiku par kādu koncertu vakar, kur būtu kāds jaundarbs skanējis, es ļoti piedomātu pie tā, kā jutīsies komponists. Savukārt, ja es rakstītu, kad es kādu gadu neesmu komponējusi, es droši vien nedomātu tādā individuālā, personīgā līmenī.

Mūzikas kritikā Latvijā šobrīd ir maza vide, tajā nav daudz cilvēku un mēs visi viens otru vairāk vai mazāk labi pazīstam. Arī tad, kad es vairāk pievērsos kritikai, es biju ļoti skaidri saviem draugiem mūziķiem pateikusi – tas, ka mēs esam draugi, nenozīmē, ka es tevi vienmēr uzskatu par labu mūziķi. Tas ir jāsaprot, ja man gadīsies vērtēt un recenzēt kādu koncertu, kurā piedalās pazīstamais un viņa sniegums varbūt nav tik labs - piedod, man var gadīties pateikt kaut ko nejauku. Nav mūziķa, kuram visi koncerti būtu izcili. Protams, es cenšos būt profesionāla, pieklājīga un ieturēta. Tāpēc, manuprāt, ir grūti būt mūzikas kritikā Latvijā vispār.

Kad es komponēju un kāds vērtē manus skaņdarbus, pieredze no abām pusēm palīdz. No vienas puses es, protams, saprotu, ka nekad nebūs tā, ka tas patīk visiem, es saprotu, ko šis cilvēks man profesionāli saka, analizē skaņdarbā, bet ir arī personīgais moments – nu kā, kāpēc viņam nepatika, es taču tā centos! Tad tomēr jānonāk pie tā, ka tas tomēr ir viens viedoklis, tas tomēr ir tikai viens no maniem skaņdarbiem, tā tas būs vienmēr.

-Paldies par sarunu! Veiksmi un panākumus arī turpmākajā darbībā!

Aneti Ašmani intervēja Arta Rundvalde

Foto no Anetes Ašmanes personīgā arhīva