Piešķirt grāmatām elpu un telpu Skip to main content

Piešķirt grāmatām elpu un telpu

sarunas
raksti

Megija Marija Liesma, RSU Studentu medijs Skaļāk

“Man ir publikācijas, taču nozarē skaitos svaigs gurķis, – pie šāda atzinuma nonākusi jaunā māksliniece un ilustratore Kristīne Martinova. Šoruden viņa piedzīvojusi debiju grāmatu ilustrēšanā - pie lasītājiem nonākusi Arno Jundzes grāmata bērniem “Šušnirks un pazemes bubuļi”, neilgi pēc tam arī Ilmāra Šlāpina dzejoļu krājums “Es nemāku komatus”. No vēlmes mācīties mākslu līdz izkoptam grafiskajam rokrakstam – tāds ir Kristīnes pieteikums mākslas pasaulē.

 

Arno Jundzes grāmata “Šušnirks un pazemes bubuļi” bija Jūsu debija literāra darba ilustrēšanā. Kādi bija Jūsu iespaidi?

Arno Jundze stāsts "Šušnirks un pazemes bubuļi" visnotaļ ir bijis ļoti aizraujošs projekts. Stāsts ir piesātinātu notikumu un detaļu pilns, tāpēc to bija ļoti viegli ilustrēt. Vajadzēja tikai ļauties ceļojumam kopā ar galvenajiem varoņiem, un viss notika. Sākumā man bija nepieciešams ieskrējiens. Zīmēju un komunicēju ar autoru, lai viņš izvēlētos galvenā tēla Šušnirka atbilstošāko attēlojumu - sūtīju skices kā traka. Daudz domāju un zīmēju.

Pirmajās skicēs galvenais varonis Šušnirks man iznāca kā veca, uzpūtusies kundzīte, taču vēlāk autors apstiprināja diezgan alternatīvu variantu - slaidu, nenosakāma vecuma radījumu ar hipsterīgiem matiem. Manuprāt, rezultātā tēls ir gana neparasts un savdabīgs radījums. Kad zīmēju, sekoju autora norādēm, ka Šušnirks esot patiesi dižciltīgs radījums, ļoti inteliģents, jo viņam patīk sarunāties ar visgudrāko cilvēku pasaulē - pašam sevi.

Ilustrēju grāmatu ar prieku, un paturēju prātā bērnības sajūtu, kad skatījos bērnu grāmatas. Man ļoti patika un iespiedās prātā detaļas - bieži, skatoties ilustrētas grāmatas, gribēju ieiet tajā pasaulē iekšā. Vienmēr ar prātu centos iztēloties, kā varētu tur būt, kā dzīvotu, smaržotu, kā būtu tajās mājiņās. Tāpēc man vienkārši bija liela vēlme pašai radīt kaut ko neparastu un detalizētu, lai mazajiem bērniem, kuriem līdzīgi kā man paticis skatīties un vērot, arī paliktu tāda kā atmiņa, ka viņš ir bijis tajā pasaulē, kaut vai neilgu brīdi. 

 

Kā nonācāt līdz grāmatu ilustrēšanai? 

Līdz grāmatu ilustrēšanai nonācu ļoti mērķtiecīgi, mācoties maģistru grafikas nodaļā. Īpaši, Rūtas Briedes lekcijās koncentrējos uz dažādiem ar ilustrāciju saistītiem uzdevumiem, paralēli apgūstot nodaļā grafikas tehnikas. Rūta studiju procesu sasaista ar reālo praksi, piemēram, kā papildu uzdevumu studentiem dodot uzņemties organizatoriskus pienākumus, iekārtojot izstādi, konkursu kārtībā sadarboties ar žurnāliem “Satori”, “Ir. Domuzīme”. 

Pateicoties kopīgai grafikas studentu sadarbībai, mēs ilustrējām “Satori” grāmatžurnālu “Debesis un elle”.

Mani ieteica Ilmāram Šlāpinam kā domājošu mākslinieci,

un piedāvāja ilustrēt dzejoļu krājumu “Es nemāku, komatus”, bet par pirmās grāmatas projektu esmu pateicīga grafikas tehniku pasniedzējai Vitai Lēnertei, kas strādā Zvaigzne ABC un ir grāmatas "Šušnirks un pazemes bubuļi" dizaina autore. Viņa mani uzrunāja šim projektam. Sākumā runājām par desmit ilustrācijām, taču projekts vienkārši attīstījās lielāks. 

 

Nereti saka, ka mākslu katrs uztver citādāk, to pašu var attiecināt arī uz literatūru. Kā atrodat vienotu redzējumu ar grāmatu autoriem par to, kā jāizskatās grāmatu tēliem, ilustrācijām?

Sākumā, protams, jāsajūt materiāls un jāpiedāvā savas idejas. Nākamais solis ir atrādīt skices izdevniecībai vai autoram. Šobrīd strādāju pie trešās grāmatas, un katra situācija man bijusi dažāda. Pirmajai grāmatai “Šušnirks un pazemes bubuļi” Arno Jundze man deva pilnīgu brīvību, kad akceptēja galvenos varoņus. Strādāju un komunicēju tikai ar izdevniecību, grāmatas dizaineri un māksliniecisko redaktori Vitu Lēnerti.

Ar Ilmāra Šlāpina dzejoļu krājumu “Es nemāku, komatus” bija citādāk, jo man bija tiešs kontakts ar autoru. Šlāpinam bija spēcīga vīzija, ko viņš vēlējās redzēt zīmējumos.  Zīmēju, kamēr nonācām pie kopsaucēja.

Šobrīd, strādājot pie trešās grāmatas, man iznāk sadarboties tikai ar izdevniecību, jo stāsta autortiesības ir pārpirktas no citas valsts.

 

Gan Arno Jundze, gan Ilmārs Šlāpins ir minējuši, ka, neskatoties uz to, ka grāmatu mērķauditorija ir bērni, tās ir domātas pieaugušajiem. Vai Jūs arī esat mēģinājusi caur ilustrācijām nodot kādu vēstījumu pieaugušajiem?

Zīmējot Šušnirku, vairāk domāju par bērniem un ļāvos darīt tā, kā es pati vēlējos, grāmatas tēlos ir sastopami arī cilvēkveidīgi varoņi, ikdienas dzīvē redzēti atgadījumi, jo pats autors vēlējās nodot slēpto vēstījumu pieaugušajiem.

Ilmāra Šlāpina dzejoļu krājuma "Es nemāku, komatus" ilustrācijas veidoju dzejoļu iespaidā, kā pašu par sevi neatkarīgu un dzejoļa domu papildinošu vizuālo. Ilustrēju daudznozīmīgus attēlus, lai pieaugušajiem, izlasot dzejoļus, ir ko interpretēt. Neesmu vēl dzirdējusi, kā zīmējumi “nolasīti”.

 

Kur gūstat iedvesmu?

Priecājoties un baudot dzīvi. Priecājoties par enerģiskiem un izdarīgiem cilvēkiem apkārt, atrodoties un atpūšoties pie dabas.

 

Apskatot Jūsu darbus, skaidri izgaismojas rokraksts. Pastāstiet par savu ceļu, kā atradāt un izkopāt to!

Es vispār esmu tas gadījums, kurš ļoti vēlējās mācīties mākslu, taču dažu apstākļu dēļ vidusskolu pabeidzu ar matemātikas novirzienu nevis mākslas. Taču man tik un tā gribējās mēģināt mācīties Latvijas Mākslas akadēmijā. Citu variantu sev nemaz neredzēju. Man gribējās brīvo gadu pēc vidusskolas absolvēšanas izmantot lietderīgi, strādājot, mācoties zīmēt un gleznot. Sāku iet sagatavošanās kursos akadēmiskajā zīmēšanā un gleznošanā, kopā apmēram 1,5 gadu, taču kaut kādu iemeslu dēļ līdz kompozīcijas nodarbībām gada laikā nebiju nokļuvusi. Vasarā izdomāju pamēģināt stāties Latvijas Mākslas akadēmijā. Pat ja neiekļūtu ar pirmo mēģinājumu, gribēju zināt to sajūtu, kā ir kārtot iestājpārbaudījumus. Salīdzinoši ar tiem, kuri ir gājuši sagatavošanas kursos un mākslas skolās, es nebiju pietiekoši sagatavota šim notikumam.

Zināju, ka mani interesē vizuālā māksla, tomēr nebiju pārliecināta par saviem gleznošanas pamatiem, tāpēc glezniecības nodaļu uzreiz atmetu, taču zīmēt man ļoti patika. Toreiz grafikas nodaļa man likās ļoti nezināms lauciņš mākslā, tāpēc izdomāju, ka varētu mēģināt stāties tekstila nodaļā, kur ir pa daļai no visa -  kompozīciju zīmēšana, akadēmiskie priekšmeti un darbs materiālā, varēja apgūt arī grafikas tehnikas.

Atzīšos, ka pirmie gadi man bija grūti, jo vajadzēja tikt līdzi sagatavotākiem studentiem. Sākumā centos sekot savai intuīcijai, radot kompozīcijas, taču tas nebija viegli. Akadēmiskajos gleznošanas un zīmēšanas priekšmetos man bijuši lieliski pasniedzēji, kuri vienmēr ir daudz izskaidrojuši un palīdzējuši nonākt līdz rezultātam. Tekstila nodaļā mācoties, sapratu, ka man ļoti nepatīk strādāt ar darbu materiālā, vismaz tādā veidā, kā tur mācīja.

Trešajā kursā man sāka brīvāk raisīties vizuālā fantāzija, sapratu, ka man ļoti patīk zīmēt tādas kā apziņas plūsmas, mazus sižetus un stāstus, radīt telpu un sajūtu savos zīmējumos.

Pabeidzot bakalauru, uztaisīju ilustratīvu darbu "Noslēpuma skapis”. Tas bija triptihs, kurā atverot skapja durvis pavērās trīs diorāmas principā veidotas kompozīcijas - ikdienas dzīve, nakts dzīve un kosmoss. Pēc šī darba es sapratu, ka vēlos turpināt mācīties ilustrāciju grafikas nodaļā. Maģistra studiju laikā esmu gan progresējusi, gan piedzīvojusi interesantus projektus.

 

Kāda, pēc Jūsu domām, ir mākslas funkcija?

Mākslas funkcijas ir dažādas atkarībā no mākslas veida, mākslinieka motīviem, mērķauditorijas. Tā var būt ar dekoratīvu noskaņu, tātad kvalitātei vajadzētu būt tehniskajā izpildījumā un vizuālajā vēstījumā. Tā var būt apzināta provokācija vai izklaide skatītājam. Tā var likt aizdomāties par būtiskiem jautājumiem sabiedrībā, arī tādiem, par kuriem ir nepatīkami runāt, apstrīdēt, cildināt mūsdienu vērtības vai pasmieties par tām.

 Mākslai jārosina cilvēkus domāt, uzdot jautājumus un meklēt atbildes, pat ja tas nesaskan ar sabiedrībā pieņemtajām normām.

Man pašai māksla ir svarīga kā pašizpausme, radīšanas process - skicēšana, tehniku meklēšana, ideju ģenerēšana, informācijas ievākšana. Man ir svarīgi izkopt savu rokrakstu.

 

Tā kā šobrīd studējat Mākslas akadēmijā - cik svarīgas ir akadēmiskās prasmes iepretim praktiski gūtajai pieredzei?

Manā gadījumā gan akadēmiskā pieredze ir svarīga, jo tā ir kā māja ar spēcīgiem pamatiem, gan praktiski gūtā pieredze ir būtiska, jo šīs pasaules mēdz būt dažādas. Zinu cilvēkus, kuriem nav akadēmiskā bāze, bet viņi ir izcili jomas profesionāļi. Man akadēmiskā izglītība ir bijusi ļoti svarīga, jo iestājoties spēru pirmos soļus mākslas pasaulē - iepazinu tās vidi un domāšanu. Tā ir bijusi iespēja mācīties no jomas profesionāļiem un attīstīties kopā ar topošajiem māksliniekiem. Studiju laikā esmu ieguvusi pamatus turpmākai darbībai ilustrācijas nozarē.

 

Kādi ir Jūsu nākotnes plāni?

Ļauties, strādāt, baudīt, priecāties, iepazīties ar cilvēkiem, vienmēr sevi papildināt, izaicināt.


Mākslinieces portfolio

Visi cilvēki ir brāļi, n*ģeri un bērni, Andas Baklānes recenzija Satori.lv par Ilmāra Šlāpina grāmatu "Es nemāku, komatus"