Iedvesma mīlēt to, ko dari Skip to main content

Iedvesma mīlēt to, ko dari

Iedvesmas stāsti
Raksti

Sākoties jaunajai teātra, mākslas pasākumu, kino un deju sezonai, mēs katrs meklējam kaut ko sev tuvāku, ko apmeklēt un paskatīties, vai kur pašam piedalīties. Pirmie rudens mēneši mūs atkal ieved kultūras pasaulē, kur sastopamies ar dažādām mākslām, no kurām iedvesmojamies. Intervija ar dejotāju un horeogrāfi Dženeti Dumpi – iedvesma mīlēt to, ko dari.

D1.png

Pastāsti par sevi – kā sāki dejot? Kādās deju grupās esi dejojusi? Kur mācījies/mācies? Kāda ir tava nodarbošanās tagad?

Esmu Dženete, meitene, kas savu lielāko dzīves daļu pavada uz deju grīdas. Dejoju vairākus deju stilus, bet pašlaik koncentrējos uz hip-hop deju kultūru. Jau no mazotnes tiku vesta uz vietējā ciemata deju nodarbībām, šķiet, ka man bija 5 gadi, kad sāku. Viss sākās ar showdance tipa dejām, vēlāk 2 gadus nodejoju arī tautas dejas, tam sekoja dejas ar nosaukumu “hip-hop”, kaut gan tagad atceroties, varu teikt, ka tā vairāk bija kā aerobika. Pēdējos 6 gadus dejoju deju kompānijā JVclubs jeb JVclubs Dance Company, kā arī papildus braucu mācīties uz deju nometnēm un meistarklasēm ārzemēs, apmeklēju deju klases pie Latvijas labākajiem hip-hop deju pasniedzējiem, kā arī nu jau 2 gadu dejoju laikmetīgo deju. Šogad arī uzsāku mācības Latvijas Kultūras akadēmijā laikmetīgās dejas studijās. Es gribētu teikt, ka nopietni un apzināti dejoju pēdējos 5 gadus, pasniedzu – pēdējos 3 gadus. Šobrīd esmu pilna laika students, kurš vakaros pasniedz deju nodarbības.

Dejotāji ir kā atsevišķa kultūra

Kāda ir tava ikdiena? Pastāsti par vienu ikdienas dienu savā dzīvē!

Mana ikdiena... Katra diena ir saplānota no rīta līdz vakaram. Viena konkrēta diena manā ikdienā – pirmo dienas pusi aizņem Latvijas Kultūras akadēmija, kur no plkst. 8.30 līdz 10.00 ir klasiskās dejas tehnika, tad plkst.11.00-14.00 ir laikmetīgās dejas tehnika un plkst. 15.00-17.30 ir improvizācija, tālāk dodos prom no akadēmijas uz hip-hop deju klasi 19.00-20.30, tālāk dodos mājās, kur strādāju ar sevi individuāli, attīstot ķermeni un sapratni par to.

Kāpēc dejot? Kāpēc izvēlējies šādu nodarbošanos?

D2.png

JVDC trenere Anete un Dženete deju nometnes plakātā

Noteikti jāsāk ar to, ka deja manā dzīvē ir vienmēr bijusi. Vienmēr ir paticis kustēties mūzikas ritmā. Bērnībā deja vairāk bija kā pulciņš pēc skolas. Viss mainījās, kad iepazinu savu pirmo JVDC trenerīti Aneti (Anete Vanceviča). No visas sirds varu teikt, ka viņa man iemācīja iemīlēt deju kā personu sev blakus. Vairs uz deju neskatījos kā “nodarbību pēc skolas”, bet gan kā vietu, kur aizmirsties, uzlādēties un iedvesmoties. Ļoti dabiskā un neuzspiestā veidā deja kļuva par manu ikdienu.

Kādas 5 īpašības, tavuprāt, raksturo veiksmīgu dejotāju?

Patiesa mīlestības pret deju; individualitāte – unikalitāte; mērķtiecība; patiesums pret sevi, citiem un deju; spēks neapstāties pie grūtībām.

Kā no dejotājas kļuvi arī par pasniedzēju?

Tas notika ļoti dabiski. Savā deju studijā dejot sāku kā dejotāja, pēc diviem gadiem saņēmu piedāvājumu kļūt par trenera palīgu – mācīties pasniegt palīdzot. Savā ceturtajā deju gadā sāku pasniegt atsevišķai grupai, nākamajā gadā pasniedzu jau trīs grupām, nākamajā gadā jau piecām. Viss notika ļoti lēnām un pakāpeniski, pateicoties savai lieliskajai trenerei Anetei, kuru ikdienā saucu par supersievieti, jo nevaru iedomāties, ko vispār šobrīd darītu, ja blakus nebūtu bijusi viņa.

No kā tu iedvesmojies, lai radītu jaunas horeogrāfijas?

Iedvesmojos no visa, kas man ir apkārt – daba, cilvēki man apkārt, savi skolnieki, mūzika, emocijas.

Kas ir visgrūtākais horeogrāfes darbā? Un kas ir vislabākais?

Visgrūtākais ir neizdegt, paspēt ņemt un mācīties tik daudz, lai nepietrūktu, ko dot. Neaizmirst lietas neuzskatīt par pašsaprotamām.

Viens no visskaistākajiem mirkļiem pasniedzēja ikdienā ir, vērojot savus skolniekus, viņos redzēt izaugsmi, mīlestību pret deju, patiesas emocijas, asaras un atklāsmes.

Kāda ir mūzikas nozīme dejā? Un citu mākslu (vizuālā māksla, aktiermāksla) nozīme?

D3.png

Dženete deju izrādē My thoughts-my power

Mūzikai ir ļoti liela nozīme dejā, tāpat kā klusumam vai troksnim. Jebkurai lietai, piemēram, mākslai, ir ietekme uz deju. Katra lieta ietekmē gan deju, gan dejotāju, katrs mēs esam citāds, uz lietām reaģējam citādi. Katra pagātne, saistība ar citiem mākslas veidiem, saistība ar mūziku, mūzikas gaume un sajūtas, ko tā rada katrā indivīdā, rada ko pilnīgi citādu – unikālu. Tātad visam ir ietekme uz deju.

Vai emocijas dejojot biežāk centies izjust vai tomēr uz skatuves esi kā aktrise, uzliekot “masku”?

Šis noteikti ir mans mīļākais jautājums, jo kādu laiku atpakaļ šo jautājumu padarīju par treniņa tēmu pieredzes grupai. Esmu vienmēr pastāvējusi par patiesumu gan ikdienā, gan dejā. Manuprāt, nekas uzspēlēts nestāv blakus patiesumam un darbībām no sirds. Vienmēr jūtu, ja nejūtu, tad nedejoju.

Pastāsti par savu deju izrādi MY THOUGHTS-MY POWER. Kā radās ideja?  Kādi bija izaicinājumi? Par ko bija vislielākais prieks?

D4.png

Dženete deju izrādē My thoughts-my power

Šī izrāde pagaidām ir bijusi lielākais projekts, ko kopā ar vēl vienu lielisku deju pasniedzēju organizējām. Deju izrāde, kurā centāmies parādīt, cik svarīgi ir būt individualitātei, cik svarīgi ir mīlēt sevi un citus, cik svarīgas ir tavas domas un kā tās ietekmē tavu ikdienu. Šajā izrādē biju trīs dažādās lomās – izrādes veidotāja, horeogrāfe un arī dejotāja. To visu apvienot, pagaidām ir bijis mans lielākais izaicinājums deju dzīvē. Veidojot šo izrādi saskārāmies ar dažādiem šķēršļiem un grūtībām, jo izrādē piedalījās dejotāji no piecām dažādām Latvijas pilsētām. Uz skatuves kāpa pavisam mazi iesācēji, kā arī pieauguši dejotāji ar pieredzi. To visu apvienot bija izaicinoši, bet rezultāts bija šo pūliņu un ieguldītās enerģijas vērts. Sajūta uz skatuves dejojot vairāk kā 200 dejotājiem – fantastika. Šīs sajūtas un piepildījumu izrādes beigās atcerēšos mūžīgi. Tas bija lieliski.

Neviena uzvara kādā konkursā vai sacensībās nestāv blakus laimei, ko gūstu skatoties uz saviem studentiem. Tas ir mans lielākais sasniegums – tāda ikdiena kādu pašlaik izdzīvoju

Kādi ir tavi lielākie sasniegumi un ar ko tu lepojies?

Neviena uzvara kādā konkursā vai sacensībās nestāv blakus laimei, ko gūstu skatoties uz saviem studentiem. Tas ir mans lielākais sasniegums – tāda ikdiena kādu pašlaik izdzīvoju.

Kā tev šķiet – kas ir kultūra? Un kāda loma dejai ir kultūrā?

Nesen tieši skolā mācījāmies par šī vārda nozīmi un neskaitāmajām definīcijām. Manuprāt, tā ir vide, kurā mēs dzīvojam, ar konkrētām vērtībām, kas mums svarīgas un aktuālas. Dejai mūsdienu kultūrā ir liela nozīme, kaut tas nemaz nav tik pamanāms. Deja atbrīvo un liek pārkāpt komforta robežām, kas iedvesmo ne tikai dejotājus, bet arī apkārtējo sabiedrību.

Tu esi dejojusi un apmeklējusi deju klases arī citās valstīs – vai esi manījusi kādas atšķirības deju kultūrā, pasniegšanas veidā, emocijās u.tml. Latvijā un citur?

Mācīties ārpus Latvijas sanāk salīdzinoši bieži. Lai vai kur aizbrauktu var just dejotāju kultūras burvību – viens otru atbalsta un motivē. Es gribētu teikt, ka dejotāji ir kā atsevišķa kultūra, kurā nav svarīgi no kurienes tu esi, galvenais, lai mīli to, ko dari.

Autore: Anete Ārenda

Attēli: no Dženetes personīgā arhīva