Dzejniece Marija Luīze Meļķe: esam kulturāla tauta Skip to main content

Dzejniece Marija Luīze Meļķe: esam kulturāla tauta

Iedvesmas stāsti
Raksti

Mēnesī, kad palēnām koku lapas sāk sārtot, savu dvēselisko domu gājienu Valkas novada ceturtajās Dzejas dienās klausītājiem klāsta arī talantīgā jaunā dzejniece Marija Luīze Meļķe.

 

Nevēlēdamās ieslīgt radošajā rutīnā, viņa taustās vairākās mākslas un kultūras jomās - fotografē, glezno, vada bērnu dzimšanas dienu ballītes un veido ilustrācijas datorprogrammās, tomēr par neaizstājamu savā darbībā uzskata dzejas rakstīšanu, kuru vēlas izkopt un attīstīt ar dažādu padomnieku palīdzību. Marijas saknes meklējamas Cēsīs, taču radošās darbības lauks ir Rīga – te viņa dzīvo un mācās. Divkārtēja Poetry Latvia organizēto dzejas slamu uzvarētāja, kādreizējo jauno dzejnieku apvienību 10. Bunkurs un Lmsīxmrkrv biedre, konkursa FK Balva 2018 fināliste.

 Mariju satieku cilvēku pilnā Rīgas parkā dienā, kad rudens ar vasaru vēl mijas. Rokās viņai ir sagraizīta avīze un šķēres – studijām jātaisa projekts.

Esi sacījusi, ka centies palēnām atbrīvoties no “kultūras personības” statusa. Kā Tu sevi labprātāk dēvētu un kā tu par sevi pastāstītu pāris vārdos?

-Tā vēlēšanās nāk no tā, ka nepietiekami daudz reāli nodarbojos ar jaunradi, lai plūktu kaut kādus laurus. Saprotu, no kurienes cilvēkiem interese, un priecājos par iespējām, kādas man dod, bet sākas cits posms dzīvē. Šobrīd gribētos piemirsties citiem un koncentrēties uz mācīšanos.

Kas bija tas pagrieziena punkts Tavā dzīvē, kas aizveda tevi līdz dzejas rakstīšanai?

-Tāda viena īsti nebija. Viss notika ļoti organiski.

Tu nepublicē savus literāros darbus, jo bieži mēdz tos rediģēt. Kur, Tavuprāt, ir tā robeža, kad vari pateikt “jā, tagad tas ir gatavs”?

-Lielākoties tad, kad cits redaktors saka, ka ir. Esmu mazliet nepatstāvīga. Bet gadās arī uzrakstīt gatavu.

Tu šogad biji viena no “FK Balva 2018” finālistēm, tātad ne tikai dzeja, bet arī Tavas fotogrāfijas ir atzītas un novērtētas. Kad Tu, paņemot kameru rokās, saprati, ka no tā var iznākt kas vairāk par klusējošām, prasti iekadrētām ainavām?

-Tas ir vienmēr bijis zināms! Ka tur ir kaut kas vairāk. Izdevusies fotogrāfija man ir arī dzejolis, kinofilma, loģiski filozofisks traktāts, psihoanalīze... saraksts turpinās. Tu vari ar akmeni uz ietves uzvilkt līniju, un, manuprāt, kamēr aknās jūti tajā līnijā patiesību, tur ir viss. Droši vien, izklausās pārmēru poētiski, bet es to domāju pavisam nopietni - kā faktu. Man patīk spēlēties ar formātiem. Ir viena otra tāda manis uzņemta fotogrāfija, par kuru domāju - tādu dzejoli es uzrakstīt nemāku, un varbūt nekad neuzrakstīšu. Tad labi, ka es to fotogrāfiju uzņēmu!

Savā “FK Balva 2018” portretvideo tu mini, ka Tevi interesēja uzņemt priecīgus un vienkāršu attēlus, taču, gadam iesākoties, tas viss Tev mazliet apnika. Vai tas ir saistīts ar kādu notikumu Tavā dzīvē, kas ietekmēja fotogrāfijas virzības maiņu? Kas ir tas cits virziens, kurā tālāk Tevi aizveda šī apnicība?

-Tas bija vairāk intelektuāls lēmums. Ar analogo foto nodarbojos pavisam neilgi - tagad laikam gads pagājis.

Prātā gan stāv apziņa, ka priekšā ir milzīgs darbības lauks, ko izzināt

Lūk, tāpēc ir tik tālu bijuši tikai vairāk vai mazāk divi posmi – pirmais, iepazīšanās ar tehniku, to izmantojot par fiksāciju brīžiem, kuri mani iepriecina un/vai šķiet vizuāli pievilcīgi vienkāršā veidā un, otrais, estētiskā sasniegšana sev konceptuāli interesantāk, ietverot neviennozīmīgas emocijas! Tagad, kad tā jautā, sailgojos pēc fotokameras. Kaut ko tai esmu pamanījusies sačakarēt, un kādu laiku nesaņemos tur ko līdzēt. Prātā gan stāv apziņa, ka priekšā ir milzīgs darbības lauks, ko izzināt.

Pieļauju, ka Tev kā teju jebkuram mākslas un kultūras pārstāvim pienāk brīži, kad parādās tāds kā tukšums dvēselē. Kas ir tie Tavi veidi, kā Tu bagātini savu dvēseli radošās krīzes brīžos?

-Mana mākslas skolas izglītības specifika, kurā stundu saraksts ar akadēmisko gleznošanu, 3D modelēšanu un animāciju vienā dienā ir tikai tāds, kāds ir, ir piespiedusi iemācīties radoši strādāt arī pilnīgā iedvesmas badā. Protams, tāpat ir tādi laiki, kuros gluži vienkārši nevaru neko izdarīt, bet tur pie vainas lielākoties ir kādi ārēji apstākļi. Tādos ļauju sev tad arī neko nedarīt, ja nevaru ar sevi sarunāt kādu kompromisu. Vardarbība nav variants.

Tu aktīvi tausties pa vairākām mākslas jomām. Vai mēdz būt tā, ka viena joma izsit no darbošanās otrā jomā? Piemēram, ja tu esi nolēmusi uzrakstīt to vienu dzejoli, ko jau nedēļām ilgi centies izlikt uz lapas, vai mēdz piepeši uzglūnēt vēlme doties pasaulē un saskatīt to citādi caur kameras lēcu, pametot dzejošanu novārtā?

-Nē, tās nekādā ziņā viena otru neizslēdz! Pieļauju, ka cilvēkiem individuāli šis var atšķirties, bet man noteikti nē. Laiks ir cits jautājums. Vienlaikus nevaru gan fotografēt, gan uz papīra rakstīt dzejoli, tādēļ pastāv izvēles starp izpausmēm. Reizēm tas skumdina, ka nepagūstu darīt visu tik, cik gribētu. Bet tā, es pieļauju, ir visiem.

Vai, Tavuprāt, latvieši ir kulturāla tauta?

-Provokatīvs jautājums. Tas ir forši! Teikšu tā - jā, bet man ir aizdomas, ka tas, ka mēs visi zinām ka esam kulturāla tauta, veido stagnāciju, jo nav izaicinājuma mainīties un riskēt, kļūdīties, citiem vārdiem sakot, attīstīties! Pati zinu visādus pretargumentus, kas pirmajā brīdī var šķist labi, tāpēc gribu norādīt, ka nenievāju to, kas Latvijas kultūrā notiek, bet gan redzu potenciālu, kurš lielā mērā netiek aiztikts.

Vai, Tavuprāt, cilvēkam ir jābūt ārprāt nopietnam, lai saprastu kultūru?

Skaidrošu ar salīdzinājumu - nav iespējams izstāstīt, kā braukt ar velosipēdu, attiecīgi, lai mācētu ar to braukt, tev vienkārši jābrauc. Sākumā nervozi, varbūt kritiski, pievērs uzmanību tam, kur liec rokas un kājas, kā tieši griežas rati un tā tālāk, bet ar laiku top skaidrs, ka tev nav jāsaprot, kā brauc ar riteni, lai to darītu. Profesionāls riteņbraucējs var vienkārši nesties un īstajos brīžos viņš ir automātiski spējīgs veikt nepieciešamos manevrus.

Elpošanai, riteņbraukšanai un kultūrai nav nekāda sakara ne ar nopietnību, ne saprašanu - vienkārši elpo, brauc un esi kultūrā.
Dari to daudz, un viss aizies!

Viņam pārvietošanās ar velosipēdu ir tik pašsaprotams process, cik elpošana. Tāpat ir ar to, ko tu šajā gadījumā sauc par kultūru. Ir pilns ar cilvēkiem augstos amatos, kuri uzskata, ka var izskaidrot, kā jābrauc ar velosipēdu, tā, ka cītīgs klausītājs ar pirmo reizi uzsēdīsies, un viss notiks, bet tas tikai pierāda, ka, vai nu viņi paši pa īstam ar velosipēdu nejēdz braukt, vai, un es nezinu, kas ir sliktāk, es atvainojos, ir idioti. Elpošanai, riteņbraukšanai un kultūrai nav nekāda sakara ne ar nopietnību, ne saprašanu - vienkārši elpo, brauc un esi kultūrā. Dari to daudz, un viss aizies!

Autore: Ketija Ungailo

Foto: no Satori diskusijas 2018.gadā, fotogrāfs Ģirts Raģelis