Anna Peipiņa: žurnālistikas panākumu atslēga ir smags darbs Skip to main content

Anna Peipiņa: žurnālistikas panākumu atslēga ir smags darbs

Iedvesmas stāsti
Raksti

Pieredzējušajai un Latvijā atzītajai žurnālistikas jomas profesionālei Annai Peipiņai šī gada laikā ir nācies saskarties ar jaunu izaicinājumu – Žurnālistikas programmas vadīšanu Rīgas Stradiņa universitātē, kas sākotnēji ir licies biedējoši, taču nu jau tā ir kļuvusi par iemīļotu ikdienas sastāvdaļu papildus ierastajiem žurnālista pienākumiem.

annap.JPG

- Pastāstiet, kas jums ir izdevies un kas nav izdevies, pirmo gadu vadot Žurnālistikas programmu Rīgas Stradiņa universitātē?

- Pie veiksmēm es pieskaitītu to, ka šajā gadā izdevās sakārtot vairākas organizatoriskās lietas, kas attiecināmas uz studiju programmu. Es pieļauju, ka paši studenti to tik ļoti nav izjutuši, bet tās ir lietas, kas pēc tam ļaus vieglāk orientēties studiju programmā un tajā, kā tiek veidotas lekcijas, kas ir nozīmīgi. Runājot par neveiksmēm, es teiktu, man zināms šoks bija tas, ka tomēr tik daudz studentu 1. kursā atkrīt. Bija licies, ka tas notiek lēnāk un ne tik dramatiski. Atceros pirmo nodarbību, pēc kuras ar dekāni un fakultātes vadītāju Andu Rožukalni runājām, ka sen nav redzēts tik motivēts 1. kurss, kāds šogad bija žurnālistiem. Vai nu mēs kļūdījāmies vai dzīve izrādījās skarbāka, nekā varētu domāt. Kaut kā šī šķietamā motivācija un azarts, kas acīs bija redzams, kādā brīdī pazuda. Man liekas, ka viens no iemesliem varētu būt tāds, ka studenti, kas ir vakardienas skolnieki, nav iemācīti patstāvīgi strādāt. Runājot ar studentiem, mēs spriedām par to, ka vislabāk iet tiem, kas jau skolas laikā ir rakstījuši dažādus projektus, zinātniski pētnieciskos darbus, jo skolā ir bijušas prasības pēc patstāvīgā darba. Runājot par nākotni, nākamajā gadā es ceru vēl vairāk ieviest ciešāku saistību ar reālo pasauli, mediju vidi, aicināt uz universitāti cilvēkus no medijiem, organizēt dažādas tikšanās, kas ļauj ātrāk saprast, kā reāli funkcionē mediju pasaule un arī kā atrast savu vietu tajā.

- Kāda ir bijusi jūsu līdzšinējā pieredze darbā ar studentiem?

- Pozitīva! Man, iespējams, ir vieglāk, jo mani priekšmeti ir diezgan tuvi praktiskajai dzīvei – gan Ievads žurnālistikā, gan Redaktora darbs, jo var stāstīt par to, kā viss notiek realitātē, un studentiem tas ir interesanti. Es domāju, ka tiem pasniedzējiem, kas pasniedz dziļi teorētiskus kursus, varbūt ir grūtāk. Neskatoties uz to, ja students ir ieinteresēts un māk patstāvīgi strādāt, nekādu problēmu nav.

- Kas Jūs mudināja uzsākt darbu universitātē?

- Īsi izsakoties, mani pierunāja. Īstenībā es ilgi šaubījos, jo es pret visiem saviem pienākumiem esmu pieradusi izturēties ar lielu atbildības apziņu, un man bija mazliet bail par to, vai spēšu ieguldīties tik, cik gribētu. Jāsaka, ka joprojām mazliet meklēju šo līdzsvaru. Runājot par personiskajiem motīviem, man gribējās uzlauzt smadzenes, jo man likās, ka tās man tādā mediju rutīnā ir nedaudz kļuvušas aizbāztas. Tur es visu zinu un saprotu, un gribējās pamēģināt kaut ko, ko es tik labi nesaprotu. Ir tāds labs teiciens, kas man ļoti patīk: “Ja tu atrodies telpā un tu esi tajā visgudrākais, tā vairs nav tava telpa”. Tā nu es atnācu uz šejieni, un pirmajā katedras sēdē man likās, ka es pilnīgi noteiktu tajā telpā biju visdumjākā, bet tā man arī vajadzēja.

- Kāda ir Studentu medija nozīme un kāpēc tas ir vajadzīgs studentiem?

- Labs jautājums, pati sev to šogad vairāk kārt esmu uzdevusi! Katedrā esam par to diskutējuši, un no pašiem studentiem arī mēdz ienākt tāds jautājums. Mana īsā atbilde varētu būt tāda – Studentu medijs ir vajadzīgs, bet tikai tad, ja tas ir vajadzīgs pašiem studentiem! Ir jārēķinās, ka tā ir tāda kā laboratorija, kurā studenti var izmēģināties, jo līdz pašai mediju pasaulei nokļūt tomēr nav viegli. Protams, var uzskatīt, ka tagad jebkurš var izveidot blogu vai uztaisīt video kanālu un tēlot žurnālistu, taču reālajā mediju pasaulē tā gluži nav. Šī tomēr ir vieta, kur ir zināmas prasības. Ja studenti Studentu medijā strādā ar atdevi un iekšējo kvalitātes latiņu, man šķiet, tam ir jēga.

- Manuprāt, daudzi topošie žurnālisti varētu no Jums iedvesmoties! Pastāstiet par to, kā jūsu dzīves ceļš aizveda jūs līdz žurnālistikai!

- Es esmu no tiem laimīgajiem, kas vienmēr zināja, ka grib būt žurnālists. Pēc saviem bērniem es redzu, ka izvēlēties ne tikai profesiju, bet arī studiju virzienu nav viegli. Tādējādi es objektīvi saprotu tos studentus, kas aiziet projām vai izvēlas nākamajā studēt kursā ko citu, jo meklējumu ceļš nav viegls. Man paveicās arī tādā ziņā, ka darba dzīves uzsākšana sakrita ar to brīdi, kad mainījās visas iekārtas, un visu varēja sākt no nulles. Tieši tobrīd mana kursa biedrene veidoja jaunu žurnālu, kādu tajā brīdī Latvijā nebija, jo tikko bija sabrukusi Padomju Savienība, un žurnāls “Santa” bija jauna tipa žurnāls, kam bija atšķirīgi uzstādījumi. Savā ziņā esmu laimīga, ka esmu piedzīvojusi to, kā daudzas lietas top no nulles. Neskatoties uz to, es teiktu, ka grūtākais nav kaut ko radīt no nulles, bet gan to visu pēc tam noturēt līmenī. Reizēm man šķiet, ka nostrādāt vienā medijā 10 gadus un uzturēt to labā līmenī ir grūtāk nekā radīt ko jaunu. Gribētu pateikt visiem studentiem, ka dzīves un profesionālā rutīna agrāk vai vēlāk iestājas visiem. Jautājums ir – kā katrs pats ar to iekšēji spēj tikt galā?

- Kāda ir veiksmīga žurnālistikas karjeras atslēga?

- Es domāju, ka atslēgas ir vairākas, un to ietekmē arī žurnālista tips, piemēram, karsto ziņu reportierim, analītisko ziņu žurnālistam un dzīves stila žurnālistiem ir jāpiemīt atšķirīgām prasmēm, iemaņām, raksturam. Galvenais ir saprast, uz ko cilvēks pats visvairāk grib orientēties. Visiem, kam ir ilūzijas par to, ka ilgstošu veiksmi var gūt ar ātriem panākumiem, nav taisnība. Iespējams ātri kļūt populāram, taču, ja žurnālistikā grib noturēties pietiekoši ilgi, pamatā ir smags darbs, lai arī neviens to negrib dzirdēt.

- Cik noprotu, savā profesionālajā darbībā jums visvairāk ir nācies darboties, veidojot uz sieviešu auditoriju orientētu žurnālistikas materiālu. Kāpēc tāda izvēle?

- Tas bija diezgan nejauši. Es aizgāju uz sieviešu žurnālu “Santa”, kad tas bija veidošanās stadijā, un diezgan daudzi nākamie tās izdevniecības žurnāli arī bija orientēti uz sieviešu auditoriju. Jāsaka, ka manas intereses ir sākušas dažādoties, jo žurnāls “Annas Psiholoģija”, ko es vadu, nav mērķēts tikai uz sieviešu vai vīriešu auditoriju. Tas drīzāk ir interešu jautājums. Diemžēl ir tā, ka sievietes žurnālus vispār lasa vairāk, pat dažus vīriešu žurnālus, tāpēc darbs ar sieviešu auditoriju man ir izvērties diezgan dabisks. Lai vai kā, nekad neesmu centusies nonivelēt, ka sieviešu auditorija interesējas tikai par nagu lakām un jaunākajām modes tendencēm, mūsdienās tā ir jo sevišķi prasīga un pieprasa pietiekami gudras tēmas.

- Vai piekrītat apgalvojumam, ka žurnālistika ir kā sociālā misija? Kāpēc?

- Tā tam vajadzētu būt, taču realitātē tas lielā mērā tomēr ir bizness, tāpēc es ceru uz ļoti spēcīgiem sabiedriskajiem medijiem, arī Latvijā, kas varētu pildīt šo funkciju. Man gan ir paveicies strādāt izdevniecībā, kur bizness tiek apvienots ar sociālās atbildības misiju, un nav tā, ka viss domāts tikai peļņai. Protams, ir žurnāli, kas vairāk domāti peļņai un ir, kas tomēr vairāk pieturas pie sociālās misijas pildīšanas. Tas ir bizness, taču tajā ir nepieciešami žurnālisti, kas spēj uzturēt šo misijas latiņu.

- Dienu no dienas redzot topošo žurnālistu paaudzi, kādas ir jūsu domas par žurnālistikas nākotni Latvijā?

- Domas par žurnālistikas nākotni Latvijā man ir sarežģītas, bet tas nav īsti saistīts ar topošo žurnālistu paaudzi, jo tur viss ir pilnīgā kārtībā – kā jau vienmēr ir labāki, centīgāki, ar lielāku uguntiņu acīs. Mani vairāk uztrauc tas, vai sabiedrībai būs vajadzīga žurnālistika un vai vienā brīdī neliksies, ka pietiek ar dzīves stila un izklaides žurnālistiku. Runājot par jaunajiem žurnālistiem, es domāju, ka tie spēs nodrošināt visu, ko sabiedrība pieprasīs un vēlēsies saņemt, un kopiespaids man ir labs!

Autore: Laura Jēkabsone