Alnis Stakle: Stradiņos ir forša mācību vide, ko vajag ekspluatēt Skip to main content

Alnis Stakle: Stradiņos ir forša mācību vide, ko vajag ekspluatēt

Iedvesmas stāsti
Raksti

Iedvesmas saruna studentu medijam ar “Multimediju komunikācijas” un “Fotogrāfijas” programmu vadītāju Alni Stakli.

– Kādi bija Jūsu lielākie iekšējie vai ārējie izaicinājumi, studējot Daugavpils universitātē bakalaura studijās, un kā ar tiem tikāt galā?

 –  Tajā laikā bakalaura studiju vispār nebija. Tikai tad, kad es pabeidzu studijas, parādījās tāds fenomens - bakalaura studijas. Līdz tam bija augstākā izglītība. Man nav sajūtas, ka bija izaicinājumi, bet gan jau, ka tie bija tādi, kas nešķita toreiz kā izaicinājumi, bet normāla parādība. Tagad mēs dzīvojam zelta laikmetā – viss ir klikšķa attālumā –, bet tad tā īsti vispār nekā nebija, ja raugās no mūsdienu perspektīvas informācijas avotu ziņā. Bija pēcpadomju literatūra un viss krievu valodā. Vai tas bija izaicinājums? To jau tajā brīdī nejūt kā izaicinājumu. Tas vienkārši bija fakts. Tā es uz to raugos šobrīd. Tas bija tāds tuksnesis ar kaut kādām informācijas drumslām un zināmā mērā, es atvainojos, bet bija bullshits. Bija kas palicis no padomju laikiem un visi saprata, ka pagātne ir beigusies, bet jauna nekā vēl nav. Es domāju tieši par literatūru vai par domām vispār, kā domāt par to, ar ko tu nodarbosies, jo tajā laikā īsti nebija skaidrs, ar ko tad nodarboties. Tie bija reketieru laiki. Tas laiks vienkārši bija tāds savdabīgs.

– Kur Jūs radāt motivāciju kādā brīdī nepadoties, jo toreiz tomēr nebija viegli mācīties?

 – Es nedomāju, ka mācības bija lielākais izaicinājums. Man liekas, ka lielāks izaicinājums drīzāk bija sociālā vide un vispārējā nabadzība.

– Pusceļā varēja viegli novērsties neceļos?

– Ļoti viegli! Un ļoti daudzi novērsās.

– Kas Jūs noturēja uz pareizā ceļa?

– Visdrīzāk nejaušības. Tādas pašas nejaušības, kas citiem lika novērsties. Es nezinu, tas tiešām bija diezgan tālā pagātnē, par kuru man ir ļoti daudz kritisku pārdomu. Patiesībā man ir vairāk kritisku nekā pozitīvu pārdomu. Tāpēc man nav šobrīd sajūtas, ka es būtu bijis kādos draudos. Man bija tomēr kāda iekšēja pārliecība par to, ko nevajag: ka nedzer ... nu varbūt nedzer daudz, ka nelieto narkotikas, kas tajā laikā kā reiz bija tāds fenomens, kas radās un bija draugi, kas tirgoja. Ne jau universitātē, bet vispār bija. Viegli jau varēja aiziet ne tur, kur vajag. Neskatoties uz to, ka bija šīs pārliecības, tāpat tika savārīts daudz tas, ko nevajag.

– Tā noteikti mums visiem ir gadījies. Man personīgi ieintriģēja, kādēļ izvēlējāties pedagoģiju? To galvenokārt izvēlas sievietes nevis vīrieši un tāpat arī skolotāju vairāk ir sieviešu.

Sievietēm, man liekas, ka sarežģītāk ir izdzīvot šādā patriarhālā sabiedrībā, tāpēc izglītībā viņas ir vairāk un viņas tādā veidā cenšas izsisties 

– Un Multimediju komunikāciju, un Fotogrāfiju arī izvēlas vairāk sievietes. Pirmkārt, tāpēc, ka Latvijā procentuāli sieviešu ir vairāk. Otrkārt, sievietēm, man liekas, ka sarežģītāk ir izdzīvot šādā patriarhālā sabiedrībā, tāpēc izglītībā viņas ir vairāk un viņas tādā veidā cenšas izsisties. Tas ir viens no motīviem. Teikšu godīgi, es fizioterapiju sākumā mācījos un pēc pirmās prakses slimnīcā sapratu, ka tas nav mans. Bija daudz tādu izvēļu, kuras bija gadījuma vadītas. Pēc tam doktorantūra bija ļoti apzināta izvēle. Tur bija personīgi interesants saturs, ko es pētīju “Mediju pratībā” un es arī tajā laikā strādāju universitātē un mācīju Fotogrāfiju un tas saslēdzās kopā. Toreiz bija arī apakšnozares, tai skaitā arī Mākslas pedagoģija, kas bija mana doktorantūrā. Beigās visas apakšnozares likvidēja un atstāja tikai lielās nozares. Tas viss atbilda tēmai. Bet es domāju, ka pedagoģija bija viena no vairākām nejaušību izvēlēm sākumposmā. Es ar lielāko prieku toreiz būtu studējis Fotogrāfiju, jo es tad tiešām fotografēju. Bet fotogrāfs tika uzskatīts par kaut ko īpatnēju. Pirmkārt, katrs prot fotografēt ar savu Zenītu. Otrkārt, tie ir tādi nabagi, kas skrien visur apkārt. Tāds tēls bija. Daudz noteica arī ģimenes skatījums par to, kas ir profesija. Man jau liekas, ka nebija priekšstata, ka fotogrāfs varētu vispār klasificēties kā profesija. Tas vairāk bija kā pusamatierisms, pushobijs un vairāk piepelnījās ar haltūrām burtiskā nozīmē. Gadu garumā viedoklis mainījās.

– Jums ir pieredze ar studentiem vairāk nekā 20 gadu garumā, sākot ar saviem studiju gadiem līdz šobrīd darbā katedrā kā kursu docētājam. Par to, kā ir mainījies studiju process jau mēs runājām, bet kā ir mainījušies paši studenti un viņu attieksme?

– Es negribu salīdzināt to, kas bija manā laikā. Man ir ļoti grūti to visu klasificēt, bet, salīdzinot ar savu pieredzi, ko es kā pasniedzējs esmu ieguvis, man liekas, ka katra jaunākā paaudze paliek arvien foršāka un jaukāka kā cilvēki, bet slinkāki un neieinteresētāki visā, ar ko viņi nodarbojas. Jā, nu tieši tā, forši parunāties, forši cilvēki. Bet tajā pašā laikā ar ambīcijām vai drīzāk ar to neesamību ir problēmas. Varbūt tas ir kaut kā saistīts ar to, ka viņi ir atraduši pirmo darbu, visiem kaut kas ir un ir jāskrien, un ir sociālie mediji, kur, protams, jāpavada daudz laika. Jāizklaidējas. Nezinu, jādejo, jāspēlē orķestros, kas nav ne slikti, ne labi. Man liekas, izglītība bieži vien ir tāda kā piešprice dzīvei, kā sekundāra.

– Vai tas varētu būt tādēļ, ka kādreiz bija lielāks darbs jāiegulda, lai iegūtu informāciju, bet šobrīd visa informācija ir kā uz paplātes  – gribu ņemu, negribu neņemu – un, ja nav tik viegli pieejama, tad man to nevajag.

– Informācija bieži vien netiek arī ņemta. Man ir bijusi pieredze dažādās mācību iestādēs un patiesībā ir ļoti atšķirīgi studenti. Mainās arī no kursa uz kursu. Ir tādi ļoti motivēti un ieinteresēti kursi un ir tādi, kuros visos izveidojas slinkāks klimats. Tā maigi izsakoties. Nu ļoti dažādi ir.

– Kādas kļūdas esat novērojis, ko visbiežāk pieļauj studenti?

 – Izvēloties studēt to, ko viņiem patiesībā nevajag. Un viņiem iemesls vai precīzāk ceļš, kā uzzināt ko viņiem nevajag, ir sākt studēt. To es esmu ievērojis. Viņi paši nav informēti par to, ko viņi grib un kaut kādu iemeslu dēļ viņi sāk studijas kaut kur. Realitātē, viņi procesā atklāj, ka viņiem to nevajag un līdz ar to izglītība, ko tu viņiem sniedz ir tāds kā sociāls pakalpojums, lai viņi tiktu galā ar savām karjeras izvēlēm. Tas sniedz vilšanos gan viņiem, gan arī tiem, kas ar viņiem strādā, jo atklājas, ka viņiem neko nevajag. Un es nerunāju tikai par mūsu augstskolu. Protams, neiet runa par lielu masu, bet ir neliela daļa, kas tiešām kļūdaini izvēlas, kuriem varbūt vienkārši kaut kas cits ir jādara, vai kaut kas cits ir jāstudē.

– Noteikti esat novērojis, ka klātienes un neklātienes studenti ir atšķirīgi, ko jūs ieteiktu vieniem no otriem labāko pārņemt?

Nepilna laika studenti var mēģināt  satuvināties vairāk ar augstskolu, piedaloties dažādos pasākumos, varbūt pašā augstskolā integrēties vairāk 

– Klātnieki ir spiesti pavisam citādāk darboties augstskolā, jo klātiene nozīmē to, ka katru dienu, vairāk vai mazāk, kaut kas notiek un ir jāierodas, kas ir tā kā motivējošāk. Un nepilnam laikam ir tas, ka ir tāda relaksēta atmosfēra un sajūta ir tāda, ka viņi nav tik daudz saistīti ar augstskolu. Es domāju, ka tas, ko var nepilna laika studenti mēģināt, ir satuvināties ar augstskolu, piedaloties dažādos pasākumos, varbūt pašā augstskolā integrēties vairāk. Kaut vai Studentu padomes organizētajos pasākumos, konferencēs un lekcijās. Nu kaut kā piedalīties tā, lai viņi sajustu, ka ir daļa no universitātes. Es saprotu, ka tā ir lielākā problēma: sestdien iegāji, sestdien izgāji un ar to arī viss beidzas. Tā sestdiena ir tāda kā atsevišķa republika. Pilna laika studenti ir tādi jauni un svaigi, bet nepilna laika – tādi kā mazliet dzīves apbružātāki. Viņi savstarpēji varētu padalīties.

– Ko jūs īpaši novēlētu pirmā kursa studentiem?

 – Neņemt ārā dokumentus otrajā mēnesī, pavadīt vairāk par četrām lekcijām universitātē un tad saprast, vai tas der vai neder. Nu jā. Es ironizēju kaut kādā mērā, bet ir bijuši gadījumi, kad otrajā nedēļā saprot, ka tas viss neatbilst gaidītajam, lai gan patiesībā ir būts tikai uz pāris lekcijām.

Es domāju, ka pirmā kursa studentam vajadzētu mēģināt izbaudīt universitātes dzīvi. Arī saprast to, ka neviens neskries pakaļ. To nesaprot atnākot mācīties pēc skolas, jo skolā tomēr ir tā, ka tevi apčubina un visādi bīda un bez maz vai organizē tavu plānojumu, bet šeit to nedara. Ja tu neatnāc uz konsultāciju vai ja tu izdomā nekomunicēt ar darba vadītāju, vai vienkārši tu izdomā kaut kā nepiedalīties, tad arī iespējams kādu reizi pamoralizēs, bet vispār jau neko nedarīs,  tā ir tava izvēle. Un tas ir tas, kas atšķiras no skolas. Neviens nedzīs ar pātagu un tā ir problēma  tikko no vidusskolas atnākušam cilvēkam.

Novēlētu iesaistīties pašam vairāk un pamācīties no mūsu ārzemju jaukajiem studentiem, kas te dienu un nakti pavada koridoros un mācās, un grupās mācās. Un piedalīties!  Stradiņos ir ļoti forša mācību vide, ko vajag ekspluatēt.

P. S. Latvijas Okupācijas muzejā telpās, Raiņa bulvārī 7, atklāta ikgadējā Rīgas fotomēneša galvenā izstāde "Ēdot ananasus uz mēness". Izstādes kuratori – Arnis Balčus un Alnis Stakle. 

http://www.rigasfotomenesis.lv/lv/2019/programma/izstades-2/edot-ananasus-uz-meness

Autore: Agnese Linde

Foto: Ģirts Ozoliņš, F64