Fotostāsts. Skrienam līdz apstājas laiks Skip to main content
Foto

Savā foto stāstā attēloju dzīves ritumu, sākot ar piedzimšanu, kas simboliski tiek attēlots ar dzimšanas apliecību un sarkanām rozēm, un bērnības bezrūpību, līdz kādam lūzuma notikumam, kas liek pārdomāt vērtības un pārkārtot prioritātes.

“Es vienmēr savu privāto dzīvi atliku uz vēlāku, bet pat iedomāties nevarēju, ka tas pēc tam var arī nepienākt.” Citāts no filmas “Starp debesīm un zemi”

Stāsts attēlots ironiski, neierastā veidā ar priekšmetiem simbolizējot kādas darbības un notikumus, kur galvenā pamatdoma ir savas dzīves lieka laika šķērdēšana. Tā kā ikdienas dzīves kopaina sastāv no sīkumiem, detaļām un konkrētiem notikumiem – soli pa solim, akcents likts tuvplāniem.  

Dienu no dienas, nedēļu no nedēļas, mēnesi no mēneša, gadu no gada skrienot ikdienas rutīnā. Nepārtraukti esot kā vāveres ritenī, ik dienu cīnoties ar netīro drēbju kalniem, steigā gatavojot kārtējo maltīti un cenšoties nopelnīt “labāku dzīvi”, nereti vergojot par grašiem svešā zemē. Brīvo laiku pavadot nekā – nepavadot to kvalitatīvi ar bērniem, vecākiem vai draugiem. Tikai skrienot. Šādā dzīves ritmā gadi paskrien vēja spārniem, ko aptver tikai saņemot kārtējo jauno bērna fotogrāfijas magnētiņu, ko pielikt pie ledusskapja.Nepārtraukto steigu aptur tuvinieka zaudējums, ko simboliski attēlo ar noliktu karoti. Karote – omes laicīgās dzīves nāve un vienlaicīgi garīgās dzīves turpinājums. Seko sēras un pārdomas, par kopā nepavadīto un līdz šim izšķiesto laiku, kas noved pie vērtību un prioritāšu pārkārtošanas, kā rezultātā rodas pārsteidzoša vieta turpinājumam ar kopīgi pavadītiem piedzīvojumiem un dinamiku.

01.JPG
02.JPG
03.JPG
04.JPG
05.JPG
06.JPG
07.JPG
08.JPG
09.JPG
10.JPG

Autore: Agnese Linde