Kultūras leģenda. Koka namiņš Rainim un Aspazijai

Nevienam citam Latvijas dzejniekam nav veltītas tik daudzas piemiņas vietas, darināti pieminekļi un dēvētas ielas — tikai Rainim. Līdzīgi nevienai citai Latvijas dzejniecei nav veltītas tik daudzas piemiņas vietas, darināti pieminekļi un dēvētas ielas — tikai Aspazijai. Kur Rainis, tur gandrīz vienmēr arī Aspazija. Gan priekos (dzimtenē), gan bēdās (izsūtījumā un trimdā), gan radošās krīzēs, gan pirmpublicējumu gaismā. Jā, arī koka namiņā Rīgā, kas pazīstams kā Raiņa un Aspazijas māja (muzejs).

Varētu šķist, ka Raiņa un Aspazijas vārdu likt kopā ar vārdu "namiņš" ir gandrīz vai vulgāri. Rainis! Aspazija! Viņi taču ir! Jā, viņi taču ir tā "nodrillēti", ka nav īsti skaidrs, viņi bija, ir vai turpinās būt dzejas dižgari (ja vien šo agregātstāvokli var tā vienkārši mainīt). Un pat ja viss minētais atbilst patiesībai un viņi no tiesas ir dižgari (lai arī paslēpušies grāmatu plauktos, nevis cilvēku domās), vai tas kaut ko nozīmē man, jums, mums? Varētu teikt un ir jāsaka, ka arī šis ir "nodrillēts" temats. Tāpēc lai nedaudz atkāpjas stāsts par saturu — lai uzmanības centrā nāk forma.

Ja lūkojam formu, tad Raiņa un Aspazijas māja ir piedzīvojusi vārda tiešā nozīmē augšāmcelšanos — no tehniski un morāli novecojušā stāvokļa 2015.gadā tā ir kļuvusi par sakārtotu un acij tīkamu 2016.gadā. Skaidrs, ka tas ir maksājis krietnu summu un arī krietnu padomāšanu. Pat vislielākais Raiņa un Aspazijas daiļrades skeptiķis novērtēs padomāšanas iemiesoto rezultātu — Ingūnas Eleres un dizaina biroja "H2E" īstenoto "tehnisko vīziju". Tehnisku, jo ko nu Rainim vai Aspazijai pieliksi vai atņemsi, bet tam koka namiņam tik spēcīga gara nebija — tika atrasts atjaunošanas "zelta vidusceļš" un tas ir ieguvums visiem. Ieguvums mums, vietējiem, un ieguvums arī mūsu viesiem — Latvijā nav pārāk daudz vietu (muzeju), kurās varētu mēģināt ielūkoties "kā dzīvoja toreiz". Protams, tas nenozīmē, ka būtu jāieslīgst "fizioloģiskās detaļās", taču ieraudzīt īstu Raiņa hūti, kušeti un rakstāmgaldu ir, vienkārši izsakoties, forši.

Raiņa un Aspazijas mājas apmeklējums iesākas puspagrabstāvā ar nelielu, bet tik labi sagatavotu vizuālu īsmateriālu, ka — ja nu "plaukti" ir, tad tajos viss par Raini un Aspaziju tiek sakārtots. Taču sakārtoti tiek ne tikai apmeklētāja "plaukti", sakārtoti ir plaukti arī Raiņa un Aspazijas bibliotēkā 1.stāvā (6067 grāmatas 14 valodās) — kaut ko tik perfekti izveidotu nenākas redzēt bieži (katra grāmatmīļa sapnis — sakārtota bibliotēka). Skaidrs, apbrīnojot šādu krājumu, var rasties kārdinājums uz sērīgām domām par laiku, telpu un "kad tam Rainim bija laiks to visu lasīt". Lai izvairītos no šādām pārdomām, jādodas uz 2.stāvu, kurā Rainis un Aspazija dzīvoja.

Būtu melots, ka, atrodoties divu cilvēku (lai arī memorializētu) dzīves vietā, "automātiski" nerastos jautājumi, kuru avots ir "dzeltenā" prese. Tomēr šoreiz lai ir gana ar to, ko redzam — faktos/fotogrāfijās balstīta, tomēr mākslīga realitāte — kāpņutelpa, priekšistaba, viesistaba, Raiņa istaba, Aspazijas istaba un kopīga maltītes istaba. Citiem vārdiem, tā nav vieta, kur meklēt "manu privāto Jāni un Elzu Pliekšānus", kur uzzināt ko pikantu un lubenisku. Taču tā var būt vieta, kur atrast mudinājumu (vismaz) kaut ko no Raiņa un Aspazijas radītā izlasīt — jābūt taču kādam (loģiskam) iemeslam, kāpēc viņiem, kas dzimuši 1865.gadā, tika, tiek un visticāmāk vēl daudzus gadus tiks veltīta tik liela uzmanība.

P.S. Ja budžets to atļauj, ir vērts izmantot audiogidu (bagātīgs vizuālais materiāls komplektā ar Latvijas Radio žurnālista Eduarda Liniņa balsi).

Autors:  Tālivaldis Kronbergs

Artūra Blumberga fotogrāfijas