Ceļojuma piezīmes. Santiago De Compostella Skip to main content

Ceļojuma piezīmes. Santiago De Compostella

Foto
Raksti

Ceļazīme. Ceru, ka vairāki ir dzirdējuši par Santjago Ceļu vai savā laikā populāro Paolo Koelju “Alķīmiķi”.  Ja nē – tad šī ir zīme, ko gaidījāt. (Dievs dod man zīmi!) Laiks iepazīties. Tā ir dzīves grūtību imitācija Spānijas dabas plašumos. Taku, tilti, kalnu, upju un cilvēku pinums kilometru garumā.  Eksistē tūkstoši maršrutu tīkli, kuri rodas pa visu Eiropu un saplūst epicentrā -  Santiago De Compostella.

Kāpēc rakstu par to? Jo… Gadu atpakaļ nonācu dzīves strupceļa, tik dziļi iestrēgu rutīnā, ka tā sāka spiest ar istabas sienām uz manam plaušām. Man mīļotais dzīvoklis, kur katrs kvadrātmetrs izcīnīts garajos darba pārlidojumos, kuru pa kripatiņām savācu kā mozaīku – kļuva par slēpšanas kvadrātu. Laikam tā ir cilvēka dabas krīze, par kuru raksta Oldess Hakslijs grāmatā “Brīnišķīga jaunā pasaule”. Kad tu tiecies ideāli saskaņotai dzīvei un pēcāk, aptverot galvu ar rokām, domā kā tu iekūlies šajās lamatās? Tāpēc pieliku visas pūles, lai izrautos no pašas radīta komforta pūšļa – un iemest to pēc iespējas tālāk. Tā arī nonācu Porto pilsētas krastmalā, skatoties tālumā uz viļņaino pludmali, vēl nezinot, kas gaida tālāk.

Aiz pleciem – mugursoma, tajā brīdī – astoņi kilogrami pluss dzeltenā pīle  - viss, kas nepieciešams dzīvei.

Galvā – jautājumi un domas, ka kaitinošas mušas lidinās un nedod sevi ne noķert, ne nosist.

Un tā es sāku savu piligrima ceļu. Gribas uzrakstīt par okeānu un to šalcošo spēku, par kalniem ar bezgalīgām stāvām takām, par litriem izdzertas kafijas, par ievainoto labo kāju, par simtiem cilvēku, kuriem arī nesēžas mierīgi mājās, par nakšņošanu baznīcā, par vīna dzeršanu baznīcā, par kājām, uz kurām bail skatīties, par mazām intīmām pilsētām bez tūristiem,  par ievainoto kreiso kāju, par gulēšanu albergos kopā ar 40 piligrimiem, par mērķa, laika un attālumu apzināšanu (nekad dzīve vairs neteikšu nieka divsimt metri), par iegūtām vērtībām un jaunu skatienu uz pierastām privilēģijām. Bet nerakstīšu. Jo pēc trim nedēļām atkal došos ceļā jau ar mērķi noķert to burvību. Atcerieties, jums ir iespēja atvērt savu pasauli. Un tas nav iespējams, sekojot cita pēdās. Vajag atstāt atrunas un aizspriedumus mājās, nozagt no darba devējā divas nedēļas (un varbūt labu grāmatu) – un doties ceļā.

 Teksts un foto Veronika Semjonova

6A60BBA8-D43E-4364-902B-6B1759A837CE.JPG
A91ADD00-312D-4F4F-956B-9E38B5596869.JPG
IMG_1692.JPG
IMG_1717.JPG
IMG_1749.JPG
IMG_1769.JPG
IMG_1774.JPG
IMG_1844.JPG
IMG_1845.JPG
IMG_1860.JPG
IMG_1863.JPG
IMG_1864.JPG
IMG_1867.JPG
IMG_1956.JPG
IMG_1995.JPG
IMG_2002.JPG
IMG_2033.JPG
IMG_2052.JPG
IMG_2084.JPG
IMG_2121.JPG
IMG_2126.JPG
IMG_2148.JPG
IMG_2150.JPG
IMG_2153.JPG
IMG_2158.JPG
IMG_2166.JPG
IMG_2183.JPG
IMG_2228.JPG
IMG_2233.JPG
IMG_2260.JPG