Dziedātāja Leilali: “Visvairāk no visām balsīm cieni savu sirdsbalsi” Skip to main content

Dziedātāja Leilali: “Visvairāk no visām balsīm cieni savu sirdsbalsi”

Foto
sarunas

LEILALI jeb Leila Alijeva ir dziedātāja no Latvijas, kura dzimusi azerbaidžāņa un latvietes ģimenē. Smeļoties spēku savās dzimtas saknēs, LEILALI apguvusi mugam – tradicionālo azerbaidžāņu folkmūziku Nacionālajā konservatorijā Baku. Nesen iznācis LEILALI debijas albums  Samtainā Tumsa, kurā iekļautas dziedātājas interpretētas šūpuļdziesmas no dažādām pasaules malām.

Satikos ar Leilu, lai aprunātos par viņas pirmo albumu, mīlestību kā mūzikas pamatvēstījumu un to, kādēļ Azerbaidžānā māca izdziedāt dvēseli.

Kā tu raksturotu savu muzikālo darbību cilvēkam, kurš neko par tevi nezin?

Ļoti intīms, ļoti neambiciozs veids, kurā klusums satiekas ar skaņām. Kurā klusumam tiek dota ļoti liela telpa. Mūzika no dvēseles, no sirds. Tas veids kā es dziedu ir ļoti grūti ievietojams kādā žanrā. Tāda žanra nav. Man cauri nāk dziedājumi un es viņus laižu ārā. Jāsaka, ka mūzika ir saruna ar Dievu. Tā ir kosmiska valoda, ko saprot visi. Līdz ar to, es ļauju savai dvēselei izpausties dažādos veidos, neierobežojot sevi. Sirdsdziedājumi ir viens veids, kurā izpaužos. Bet man paralēli ir arī cits projekts, kurā mēs radām ļoti dzīvīgas dziesmas un tur ir iesaistīti dažādi instrumenti – ģitāra, bungas, džamba un flauta. Un tur es izpaužu citu aspektu. Bet pamatu pamatā ir sirds. Un bez tās nekur. Pāri tam visam ir patiesums. Ja es to darītu, lai iekarotu mērķauditoriju vai, ja sekotu līdzi mūzikas trendiem, tas pavisam nesaskanētu ar manu iekšējo garīgo stāvokli un tam vispār nebūtu jēgas. Tāpēc patiesumam ir jābūt.

Kad tu nolēmi, ka pievērsīsies mūzikai?

Pēc vidusskolas pabeigšanas bija jāiestājas kādā augstskolā un jāsaprot, ko dzīvē darīt. Es arī iestājos augstskolā, atradu darbu, pelnīju naudu. Tas bija periods manā dzīvē, kad es nedziedāju. Un man bija drausmīgi slikti. Biju nelaimīga un depresīva. Un tad es nosapņoju ļoti spēcinošu sapni, pēc kura es saņēmu drosmi un izlēmu. Pateicu vecākiem, ka iešu mūzikas dzīvi, ka tas ir mans ceļš un es tam ticu. Aizgāju prom no augstskolas, nodevos mūzikai. Jolanta Gulbe – Paškēviča bija mana pirmā vokālā skolotāja, kura ielika pamatu un tehnikas apzināšanos. Un nu jau būs desmit gadi, kopš es attīstu savu vokālu, muzicēju un uzstājos.

Kādu vēstījumu tu vēlies nodot pasaulei ar savas mūzikas palīdzību?

Savā dzīvē esmu pieredzējusi, ka man tuvumā vienmēr ir bijis kāds, kurš atver durvis. Tas man ir licis justies ļoti, ļoti mīlētai. Es sapratu, ka to arī vēlos nodot tālāk. Sajūtu, ka tu esi mīlēts, ka tev tiek pasniegta roka tajā brīdī, kad tas ir nepieciešams.

Kādēļ cilvēkam vajadzētu sajusties mīlētam?

Man šķiet, ka mēs visi vēlamies vienu un to pašu. Lai arī kādas mums būtu ambīcijas, sapņi, mērķi, galu galā, tu esi kā mazs bērniņš, kurš vienkārši vēlas mīlestību, mīļumu, sirsnību, siltumu. Lai ir kāds, kurš tevi sapaijā. Un es to nedomāju tikai fiziski. Galu galā, katram ir vēlme sajusties piederīgam, būt daļai no kaut kā, sajust to, ka esi svarīgs. Un tieši tādēļ man liekas, ka mīlestība ir pamatā visam.

Kas tev pašai liek justies mīlētai?

Cilvēku atsaucība maniem sapņiem. Un cilvēku ticība. Tas, ka kāds man ir noticējis brīžos, kad es pati sev neesmu ticējusi. Tas ir licis sajust to, ka esmu mīlēta.

Vai tas ir saistīts ar mūziku? Vai tu neesi ticējusi sev, ka vari dziedāt?

Protams. Katram tā pieredze ir citādāka. Es esmu piedzimusi ģimenē, kur mūzika un māksla kopumā ir tikusi uzskatīta par hobiju. Bet es jau no bērna kājas iztēlojos kā dziedu un komponēju. Zini, tā kā Raimonds Pauls sēž pie klavierēm un berzē rociņas. Un es tāpat pie galda sēdēju un berzēju rokas, iztēlojos, ka komponēju mūziku. Bet tas vienmēr tika uzskatīts par hobiju. Manu dāvanu tā īsti neviens nebīdīja. Man pašai bija jāapzinās, cik ļoti dziedāšana un izpausme caur mūziku man ir nepieciešama un, ka es bez tās nevaru dzīvot. Dziedāšana un mūzika ir mana ciešā saikne ar savu iekšējo pasauli un citiem cilvēkiem.

Kā tev šķiet, vai mūzika var dziedināt cilvēku?

Mūzikai cilvēka dzīvē ir ļoti liela nozīme, vai viņš to apzinās vai nē. Un man dažkārt šķiet, ka daudzi mūziķi nesaprot, ka mūzika, ko viņi rada, var tik ļoti ietekmēt cilvēka emocionālo stāvokli. Mūzika, skaņa ir viens no dziedinošajiem instrumentiem. Tas protams nav tā, vienreiz paklausījies un tapsi dziedināts. Mums katram ir dziesmas, kuras mēs izjūtam līdz sirds dziļumiem. Tās ir aizskārušas daļiņu mūsu dvēseles, nav vajadzīgi vārdi, lai saprastu un izdzīvotu – tas arī ir dziedinājums. Nodot mūziku ir liela atbildība – ko tu dari, kam tu radi. Es pieeju mūzikai ar atbildību un sajūtu, ka man ir jānodod maksimums no tā, kas manī ir attiecīgajā brīdī.

Tavs tētis ir azerbaidžānis, māte – latviete. Pastāsti vairāk par savām dzimtas saknēm un to kā tās ietekmējušas tavu mūziku.

Bērnībā es īsti nesapratu, kam es esmu piederīga. Mēs dzīvojām mazā pilsētā un ar brāli bijām vienīgie tādi melngalvīši pilsētā. Līdz ar to, man ļoti gribējās būt piederīgai, iederēties sabiedrībā. Es nevarēju īsti saprast, kam es piederu, tāpēc bija periods, kurā es ignorēju, ka man ir azerbaidžāņu asinis. Es vispār negribēju neko zināt par to pusi. Līdz kādā brīdī es sadzirdēju, kādu mūziku klausās mans tētis. Viņš klausījās kādu mugam dziedājumu. Mugam ir azerbaidžāņu senā folklora. Es klausījos un jutu, ka mana dvēsele atpazīst un rezonē ar šo mūziku. Es sapratu, ka tā ir mūzika, kurā es gribu izpausties, bet tajā brīdī to nemācēju, nezināju, kā to izdarīt.

Kad man palika 18 gadu, es teicu tētim, ka ir laiks braukt uz Azerbaidžānu un iepazīties ar radiem. Pirms tam biju tur bijusi, kad man bija trīs vai četri gadi. Līdz 18 gadiem bija periods, kad es neko nezināju un negribēju zināt par Azerbaidžānu. Un nepieņēmu to daļu. Tīri dēļ sajūtas, lai būtu piederīga Latvijā. Un tad es aizbraucu. Iepazinos ar savu asini, ar savu vectētiņu, saviem radiniekiem. Un atklājās kas tāds, ko, būdama Latvijā, ziemeļos, es nemaz nebūtu mācējusi izpaust, jo te vienkārši ir citādāka enerģija, mentalitāte, kultūra. Un arī tur ir kaut kas pavisam cits. Un arī manī bija iekšā pamatīgi kontrasti. Līdz brīdim, kad es pieņēmu abas saknes. Un tā pieņemšana nāca caur folkloru – latviešu un azerbaidžāņu. Un, jo vairāk es sāku pieņemt abas puses, jo vairāk es sāku stiprināties savās saknēs. Un sāku apzināties, kāds mantojums man ir dots, cik ļoti liela dāvana tā īstenībā ir. Tad es arī pāris gadus padzīvoju Azerbaidžānā un mācījos mugam. Un mana otra puse, tās mana tēva asinis aktivizējās un uzplauka. Tad arī balss sāka vērties.

Kā azerbaidžānā māca dziedāt? Kā tas process norisinās?

Metodes ir citādākas. Es mācījos tieši seno dziedāšanu, seno mūziku, mugam. Protams, viņiem ir operas un džeza nodaļas, bet to man nevajadzēja, es vēlējos autentisko dziedāšanu. Viņiem ir ļoti spēcīgi saglabājusies nodošanas metodika. Piemēram, dziedāšanas nodaļā, pie mugam skolotāja, mēs visi sasēdāmies aplī. Skolotājs sēž pie sava galda vidū, un katrs skolnieks nāk pie viņa galda, vienreiz nodzied skolotājs un skolnieks atkārto to frāzi. Un tā pa frāzei mācās gabaliņu no galvenajiem mugam. Tagad tehnoloģijas ir attīstītas, skolotājs nodzied un skolēni visu ieraksta savos telefonos. Bet visi tie skolotāji no vecās paaudzes, Gvezenfera Abbasovs un citi, kuri vēl joprojām nodot zināšanas, mācījās bez telefoniem un diktofoniem. Viņš stāstīja, ka agrāk skolotājs nodziedāja vienu reizi, ja iemācies, tad iemācies, ja neiemācies, tad neiemācies. Un tad skolnieki savā starpā cits citam jautāja, kā tad bija tajā daļā jādzied. Iedomājies, kādai bija jābūt koncentrēšanās prasmei, lai to notvertu. Jo vēlreiz skolotājs nedziedās. Vienreiz dabūji un viss. Mācies. Un pēc tam attīsti to pats.

Azerbaidžāņos ļoti dziļi mājo folklora, dziļi, dziļi saknēs. Latvijā tā nav. Jā, šeit notiek folkloras atdzimšana, bet Azerbaidžānā folklora skan visur, pat autobusos. Radio lielākoties pārraides ir par un ap mugam. Protams, azerbaidžāņiem ir arī pop dziesmas, bet viņās visās lielākoties ir folkloras pieskaņa. Ārzemju mūzika pa radio gandrīz neskan vispār. “Priekš kam? Mums pašiem savs!” Un viņi to ceļ un nes pasaulē, prezentē, lepojas, rīko jauniešiem starptautiskus konkursus. Viņi ļoti apzinās muzikālo mantojumu, kas viņiem ir. Un viņi to arī māk iznest. Es biju pārsteigta, cik ļoti dzīva tur ir folklora. Mazi bērni iet pulciņos un mācās mugam. Un paldies Dievam, jo vecie meistari nebūs mūžīgi. Un ir ļoti svarīgi, ka tradīcija tiek nodota tālāk, jo dziedājumi nav pierakstāmi notīs. Tie tiek nodoti caur dzirdi. Mugam ir dažādi mikro toņi. Tagad, protams, tas sāk attīstīties, notis ir ienākušas, viņi integrē un kaut kā pieraksta tos starptoņus. Bet arī mūzikas instrumentus mācās tā – skolotājs nospēlē un skolnieks atkārto. Un tā viņi mācās seno mūziku. Jo nevar citādāk. Tas, kas ir notīs, ir tikai centiens rietumniekiem izskaidrot, kas tas vispār ir. Azerbaidžāņiem ir cita skaņu, citu gammu izjūta. Uz klavierēm redzam baltos un melnos taustiņus, bet tās nav vienīgās skaņas, kas pastāv. Rietumu klasiskā mūzika ienāca daudz vēlāk nekā visu tautu senā mūzika. Iedomājies, cik daudz ir skaņu, kuras mēs nevaram pierakstīt. Mūzika vispār ir bezgalīga.

Vai tev pašai dziedot ir sanācis atklāt, ka vari izdziedāt sev iepriekš nezināmas skaņas?

Iedomājies, es aizbraucu uz Azerbaidžānu no pasaules, kur ir do re mi fa sol la si do un vēl pustoņi. Un tad tas skolotājs man tur izdzied kaut ko tādu (nodemonstrē mugam raksturīgo dziedāšanas manieri – aut.). Un es pirmo reizi kaut ko tādu dzirdu, bet to vajag arī nodziedāt. Un tu neesi ne tajā, ne tajā tonī – tas ir kaut kas starp. Man nācās nomest nost visu solfedžo, visu, ko esmu mācījusies, un vienkārši ilgi, ilgi klausīties. Mēģināt un lauzt sevi. Un tad pamazām tās skaņas nāca ārā.

Kāda vispār bija azerbaidžāņu attieksme pret tevi?

Viņiem bija tāda attieksme: “Tu kā savējā, bet ne kā savējā”. Juta, ka manī kaut kas ir piemaisīts klāt. Īsti jau es neesmu savējā ne tur, ne šeit Latvijā. Bet nav jābūt piederīgam vienai konkrētai kultūrai, nav jānes kaut kas viens. Mēs esam daudz vienotāki un pāri visām rasēm, mēs esam cilvēki. Man šīs atšķirīgās senču asinis deva mīlestību pret pasauli. Ja mēs visi uztaisītu DNS testu, paskatītos, no kurienes mūsu senči ir ceļojuši, tad mēs saprastu, ka nav tāds tīrs latvietis vai tīrs azerbaidžānis. Tu esi pasauļu staigātājs, savienots ar visu.

Kas ir līdzīgais latviešu un azerbaidžāņu tradicionālajā mūzikā, vai ir kādi saskares punkti?

Zini, es teiktu, ka nav. Latviešiem dainas ir četrrindes, īsas un kodolīgas. Azerbaidžāņiem gazels, dzeja, kuru izmanto dziesmās, ir ļoti gara, liriska. Ja latviešu folklorā Dievs ir kā draugs, Dieviņš un visa dzīva radībiņa ir mīļa, tad azerbaidžāņu dzejā ir raksturīga tiekšanās pēc Dieva, saules. “Es tiecos pēc tevis Dievs, kur tu esi?”. Protams, ir tā pati saruna ar Dievu, bet pilnīgi dažādos veidos.

Vai azerbaidžāņi apdzied dabu?

Ir tāds novirziens aşıq, tas tulkojumā nozīmē – tas, kurš ir iemīlējies. Un viņš apdzied visu, ko redz. Vienpatis iet pa kalniem, dzird kā putns dzied un tad to apdzied: “Ai, putniņ, es arī gribu tā dziedāt, putniņ, iemāci man savu dziesmu”. Tā dabas apdziedāšana notiek caur to “es esmu iemīlējies” sajūtu. Latviešu un azerbaidžāņu dabas apdziedāšanai ir pilnīgi dažādas dinamikas. Šeit ir līdzenums, zaļas pļavas, zeltaini rudzu lauki, bet viņiem ir kalni, un tie ir tik dažādi, līdz ar to arī dinamika ir pavisam citāda.

Pastāsti par savu pirmo albumu.

Mans ceļš ir cieši saistīts ar MOONLIGHT tribe. Kad ININ NINI (Inese Indāne – dvēseļu pavadone, šamane, stāstu teicēja – aut.) rīkoja pasākumus Zvārtavas pilī – Dreamings, New beginnings vai Creations, tad viņa mani aicināja piedalīties šajos pasākumos, padziedāt. Pēc dziļa dvēseles darba, kas notika pa dienu, kuru vadīja ININ, nāca nakts. Mēs saņēmāmies drosmi un devāmies notikumā esošos cilvēkus ieaijāt, sagatavot sapņiem, naktij. Un es dziedāju šūpuļdziesmas. Tas bija ļoti mīļi un daudziem dziedinoši. Mani tas ārkārtīgi iedvesmoja. Mēs esam pieauguši, bet tajā pašā laikā bērni, mūsu ķermeniskajā atmiņā ir kaut kas tāds, kam mēs nevaram pretoties. Vēlme pēc maiguma, mīļuma, mātišķā. Un tad pienāca laiks, kad arī izdevēji sāka interesēties un arī es biju nobriedusi savā izvēlē par to, ko vēlos radīt. Jāatzīst, ka arī mūzikā esmu darījusi to, kas nav jādara, esmu sekojusi tam kā būtu jāveido sava muzikālā karjera. Jo mūzikas industrijā ir nosacījumi – ieraksts, promotion, marketing, jāizcīna vieta radio, jātiek žurnālos. Bet man tas neļāva elpot. Labi, es darīju, bet tas nāca ar iztukšošanos. Un, tad, kad tu esi nepārliecināts par sevi, tie, kuri tevi klausās, to ļoti labi dzird. To nevar noslēpt. Es padevos, pateicu, nē, man šo nevajag. Un tad es patiešām sapratu, ko es vēlos nodot. Tas bija tik vienkārši kā šūpuļdziesmas.

Daudzi nezin, ka šie dziedājumi tika ierakstīti vienā ierakstu sesijā. Tās nebija atsevišķas dienas un dažādas sesijas, tas bija viens vakars, maza ceremonija – ar ceremonijas atvēršanu, dziedinājumu un ceremonijas noslēgšanu. Tādēļ arī šis albums ir īpašs, jo tāds kāds tas ir, vairs neatkārtosies. Un arī mūsu koncertos – šūpuļdziesmu ceremonijās, kodols notiek noturēts tāpat. Tā ir maza ceremonija, mazs miega rituāls, kurā tu ej sapņot, bet vienmēr atgriezies, atnāc atpakaļ.

Vai dziedāt var iemācīties jebkurš? Ko vispār nozīmē labi dziedāt?

Jā, īstenībā visi māk dziedāt. Tikai jautājums, no kādas perspektīvas tu skaties. Profesionāli dziedāt ir pavisam kaut kas cits, to nespēj katrs. Bet dziedāt var visi. Jebkurš. Cilvēkos ir instinkts izmantot balsi, tas ir komunikācijas instruments. Senajās kultūrās dziedāt labi nenozīmēja, cik labi tu pārvaldi savu balsi tehniski. Tas ir ienācis pēdējo gadsimtos, arī ar dažādu žanru attīstību un popkultūru. Azerbaidžānā visi mani dziedāšanas skolotāji man teica “Dziedi ar dvēseli, sajūti vārdus ar dvēseli.” Viņi kā dziedāšanas skolotāji tev nemāca tehniku, viņi māca, kā dvēseli izdziedāt. Jā, tagad tur ir akadēmiskās balss tehnikas nodarbības, bet senos dziedājumus neviens nemāca izdziedāt. Dvēselei jādzied, ej ar savu enerģiju un laid to skaņu ārā. Balss – tā ir tava dziesma, tāpēc ir svarīgi, ko tu izdves ārā caur savu kakliņu, kādi vārdi nāk no tavas mutes ārā, ko tu novēli pasaulei, ko tu novēli sev. Tava valoda ir arī tava dziesma.

Ko tu ieteiktu kādam, kurš vēlas iet dziedāšanas ceļu, bet netic saviem spēkiem?

Ja tas tavai sirdij nozīmē daudz un rezonē dziļi, dziļi, tad neapšaubi to. Turpini iet ceļu un tas atvērsies. Neklausies tajos, kuri mēģina iestāstīt, ka vajag darīt tā, kā dara citi. Turpini klausīties savā sirdī. Lai vai kas. Lai vai ko nosaka sabiedrība vai kāds cilvēks, kuram ir ietekme tavā dzīvē. Visvairāk no visām balsīm cieni savu sirdsbalsi.

2.jpg
3.jpg
5.jpg
8.jpg

Autore: Anna Maskava

Ieskats mugam dziedājumos, video no YouTube