Dokumentāla īsfilma “Maigais suns”. Radošais darbs | RSU Skip to main content

Dokumentāla īsfilma “Maigais suns”. Radošais darbs

Raksts veidots kā papildus apraksts, kas pievienojams, lai izvietotu Artas Rundvaldes bakalaura darbam veidoto dokumentālo īsfilmu “Maigais suns” Rīgas Stradiņa universitātes studentu medijā. Īsfilma divās versijās (ar subtitriem un bez) lejupielādējama, izmantojot saiti

Terapijas suņu prieka vairošanas vizītes. Dokumentāla īsfilma

Otrdienas rītā uz Rīgas sociālās aprūpes centra “Mežciems” vestibilā esošā dīvāniņa brīvu vietu nav. Kā katru nedēļu ciemos jau pavisam drīz ieradīsies Viktors Mucenieks ar savām maigajām meitenēm, kuras tiek sagaidītas ar apskāvieniem un kādu mazu ciemakukuli. Šo ciemiņu klātbūtne smaidu sagādā gan “Mežciema” iedzīvotājiem, gan darbiniekiem, kas pirmajā iepazīšanās reizē izvēlas ar suņu meitenēm komunicēt, ievērojot drošu distanci, taču Viktors smejoties mierina: “Nesatraucieties, mēs braucam arī pie bērniem, viņi ir daudz mīkstāki un garšīgāki, jūs mēs neēdīsim”.

Viktors Mucenieks ir biedrības “Maigais suns” dibinātājs, kinologs un cilvēks ar patiesi gaišu sirdi un labiem nodomiem. Kopā ar savām mīlulēm – speciāli apmācītām Pireneju kalnu suņu un Bernes ganu suņu meitenēm viņš ik dienas dodas prieka vairošanas vizītēs pie cilvēkiem ar dažādiem veselības traucējumiem, kas dzīvo un uzturas aprūpes un dienas centros, tāpat arī uz speciālajām izglītības iestādēm. Viktors pats uzsver un stingri nodala šo procesu no tā, kas saprotams ar vārdu “kanisterapija” jeb suņu terapija – tā ietver mērķtiecīgu ārstniecisku darbu ar cilvēku, kuru uzrauga kvalificēts mediķis, kas pārzina šī cilvēka veselības stāvokli un psihi. Viktoram medicīniskās izglītības nav, un lielākoties arī aprūpes centri, kuros notiek vizītes, nespēj nodrošināt šādu atbalstu, taču suņu klātbūtne nenoliedzami uz cilvēku atstāj pozitīvu iespaidu. Suņi neizskaidrojamā veidā apsēžas tieši uz cilvēka slimās pēdas, kura vēlāk kā par brīnumu sāp mazāk, paši aiziet un apsēžas pie cilvēka, kas ir noslēdzies sevī un liek viņam atplaukt smaidā.

Maigo meiteņu vizīte šeit sastāv no divām daļām. Sākotnēji Viktors kopā ar suņiem apstaigā cilvēkus, kas nav spējīgi patstāvīgi pārvietoties, ciemojoties pie viņiem istabiņās. Lai arī vizītes notiek ik nedēļu, pie katra no cilvēkiem iegriezties izdodas tikai reizi mēnesī –  aprūpes centra ēka ir liela, tāpēc vienā reizē iespējams apstaigāt vien daļu no tās. Aprūpes centra iemītnieki bieži vien šim nolūkam ir speciāli sagatavojuši ciema kukuļus, ar ko Viktors atļauj suņus pacienāt, taču dara to ar sakostiem zobiem – cilvēki, protams, vēlas radīt prieku arī suņiem, taču tas ir viegls ceļš uz suņa aptaukošanos, kā arī tiek bojāta tā psihe, jo, ieejot ciemos istabā, suns vispirms meklēs ko garšīgu, nevis uzsāks kontaktu ar cilvēku.

Kad apstaigātas istabiņas, staigājošajiem aprūpes centra iemītniekiem ir iespēja ierasties uz nodarbību ar suņiem. Šo iespēju vismaz uz mirkli atrauties no smagās ikdienas nereti izmanto arī “Mežciema” darbinieki. Šeit ir skaidri redzama atšķirība starp suņu šķirnēm, to skaidro arī suņu saimnieks. Pireneju suņi labprātāk apguļas, ļaujot cilvēkam pašam pienākt klāt un mīļot tos. Viktoram bieži vien nākas skaidrot, ka, ja no baltā, lācim līdzīgā radījuma dzirdamas rūkšanas skaņas, tā ir krākšana, jo šie suņi darbā ar cilvēkiem bieži vien iemieg. Arī uz rokas uzlikta ķepa nenozīmē lūgumu vairs neglaudīt, tieši pretēji – suns pats vēlas labāk izjust kontaktu ar cilvēku. Bernes suņi, savukārt, savā darbā ir aktīvāki, paši iet klāt un uzmanību izrāda, apsēžoties blakus ar pret cilvēku vērstu muguru. Ja trīskrāsainajai suņu dāmai pārstāj pievērst uzmanību, viņasprāt, par agru, cilvēks tiek iebakstīts ar mitro degunu un ar lūdzošām acīm tiek norādīts, ka glaudīšanas procesu vajadzētu turpināt.

Dokumentālajā īsfilmā, kas nosaukta tāpat kā terapijas suņu biedrība – “Maigais suns” – iespējams tuvāk iepazīties ar terapijas suņu darbu tieši sociālās aprūpes centrā “Mežciems”. Šī filma ir arī aicinājums aizdomāties par to, cik daudz labā dzīvē mums ir dots, taču bieži vien izvēlamies to nenovērtēt. Brīdī, kad cilvēks sāk izmantot sev doto, lai palīdzētu apkārtējiem, dzimst prieks, ko nevar atspēkot ar nekādiem citiem līdzekļiem.